Viņi lēnām devās gar krastu uz faktoriju. Saule jau bija norietējusi un sāka strauji satumst, kaut arī debess rietumu puse joprojām kvēloja ar daudzkrāsainiem mākoņiem, pie horizonta kļūstot purpursarkanai, un upe, kas saglabāja zeltīto krāsu, šķita kā ugunīga josla starp zilo zemi un purpursarkanajiem mākoņiem. "Drednauts" bija iezīmēts ar melnu spalvu, un katrs masts, rāja, vanšu tauvas skaidri izcēlās uz upes fona.
Indiešu sipaji pie vārtiem kurināja ugunskuru - viņiem bija auksti, lai gan vakars bija tveicīgs, mitrs no pēdējām un rītdienas lietavām.
Leitnants apstājās pagalma vidū.
- Vai jūs dosieties pie sevis? - Viņš jautāja Dorotejai. Un tā saprata, ka viņš vēlas doties uz lielās mājas viesistabu, kur pārējie dzer un spēlē kārtis. Jaunais vīrietis bija izstaigājies.
- Ejiet vien, - teica Doroteja, - manu zēn.
Leitnants pārsteigts paskatījās uz viņu.
- Kādu lomu jūs tagad spēlējat?
- Hercogienes lomu.
Stjuarts svinīgi paklanījās. Viņa zābaki enerģiski nodunēja pa kāpnēm.
Pagalmu apgaismoja vairākas lampas, kas karājās pie stabiem. Dežuranti tikko bija beiguši tās iedegt, un lampas joprojām nedroši kvēloja, gaismas spilgtumā padodoties debesīm.
Doroteja devās uz nojumi. Zem tās bija sakrautas lielu, izturīgu riteņu kaudzes ar dzelzs diskiem. Īsi aptestajos bluķos tikai zinošs cilvēks varēja saskatīt smago lielgabalu lafešu sagataves.
Doroteja bija zinošs cilvēks, jo zināja, ko meklēt. Misters Vitls neuzdrošinājās atteikties no karagājiena pret Pegu - atsakoties, viņš zaudēja cerības kļūt par lielu cilvēku. Doroteja un viņas tēvocis bija pareizi nojautuši - lūk kur tālāk, kā resnas cūkas, ietītas brezentā, guļ kuģa lielgabalu smagie stobri, noņemti no "Drednauta". Galvenais - nepalaist garām īsto brīdi. Rīt par redzētajiem ieročiem noteikti jāinformē saija U Džammapada. Vēl nedēļa, un to skaits pārsniegs piecdesmit. Šāda pērkonīga vara var sagraut jebkuru armiju.
- Vai jūs te kaut kas interesē? - Doroteja nodrebēja no pulkveža Blekberija naidpilnās balss. Un vajag taču, viņš pieķēra tajā brīdī, kad viņa, iegrimusi domās, pacēla brezenta stūri un paskatījās uz lielgabala stobru.
- Labvakar, - sacīja Doroteja. - Bet es domāju, ka tas tāds šeit guļ.
- Protams, mazajai meitenei nav ne jausmas, kas ir lielgabali.
- Ā, tie ir lielgabali, - Doroteja uzminēja. - Paldies, ka pateicāt.
- Ja būtu mana griba ...
- Pulkvedi, jūs atkal ķeraties pie vecajām dziesmām, - Doroteja atcirta. - Es neesmu pakļauta jums ...
- Es tev likšu paklausīt ... Tu atgriezīsities Anglijā ieslēgta būrī.
- Jūs ko, zināt arī par būri? - Doroteja izgrūda.
- Ko? Kas man būtu jāzina?
Pulkvedis, protams, bija ieradies šeit ar "Drednautu", taču, iespējams, viņam bija konfidenciālas sarunas ar Regīnu vai citiem informatoriem.
- Ar labunakti! - Doroteja aizskrēja uz faktora māju.
Viņai šķita, ka pulkvedis griež zobus.
Laikam tikai šķita.
* * *
Tiesa bija noteikta pulksten četros, kad sāka mazināties karstums.
misis Vitla visu dienu bija satraukta, te metoties uz Doroteju te uzdāvinot viņai lētu kaklarotu. Bet viņa neteica ne vārda par tiesas procesu. Tad pati Doroteja nolēma pajautāt saimniecei:
- Vai citiem arī būs atļauts piedalīties tiesā?
- Kad?
- Šodien pēc pusdienām.
- Ak, jā, pēc pusdienām! Nē, tas ir absolūti izslēgts.
- Vai pati iesiet?
- Man ir jāiet. Mani izjautās. Es esmu liecinieks.
- Es arī esmu liecinieks.
Tad Regīna uzliesmoja un Dorotejai meta ar krūzi. Krūze netrāpīja, ietriecās sienā un sašķīda.
- Kas tu par liecinieku! Tu esi palaistuve kalpone. Vēl nemaz nav zināms, kur tu trīs mēnešus vazājies, bet tad uzdrošinājies atnākt pie manis! Ej prom, lai es tevi neredzētu.
Doroteja nesāka strīdēties - dusmās Regīna nemēdza zaudēt prātu.
Pusstundu pirms tiesas sākuma Doroteja izgāja no faktorijas krastā un ēnā apstājās pie augstās sienas. Viņa skatījās uz "Drednautu".
Viņai blakus stāvēja vairāki karavīri un kalpi. tie sarunājās un arī skatījās uz upi, jo zināja, ka tagad tiks atvesti apsūdzētie. Kompānijas kalpu un ierēdņu vidū klīda baigas baumas par "Glorijas" virsnieku nodevību.
Tika runāts, ka viņi pārdevuši britu kuģi pirātiem, un par to viņiem apsolīts pārskaitīt simts tūkstošus mārciņu katram uz Britānijas banku, runāja, ka Ficpatriks ir īrs un tāpēc sens franču spiegs, kuru vēl Eiropā savervējis Bonaparts.
... no "Drednauta" atdalījās laiva. Airi regulāri cēlās un iekrita ūdenī, laivā sēdēja daudz cilvēku, tie sēdēja cieši, virs tiem pacēlās šauteņu stobri. Skatītāji, lai labāk apskatītu nodevējus, pietuvojās laipām, kas no faktorijas veda uz upi.
Un, kad pieci apsūdzētie uniformās, bet bez zobeniem, bruņotu karavīru ielenkumā, tika nogādāti krastā, pūlī sacēlās troksnis un, tas, katram gadījumam, atkāpās - pūlī vienmēr dzīvo bailes no nezināmām briesmām. Pat ja šīs briesmas izskatās pilnīgi nekaitīgas.
Doroteja uzreiz ieraudzīja Aleksu. Viņš bija pilnībā atveseļojies, bet novājējis un satumsušu seju, viņš izskatījās daudz vecāks nekā iepriekš. Cepures viņam nebija. Cepuri bija saglabājis tikai Ficpatriks, kuram bija neērti soļot kā parastam noziedzniekam konvoja pavadībā, viņš skatījās uz zemi un grīļojās. Uz laipām viņš paklupa, un viņa palīgs knapi paspēja atbalstīt savu kapteini. Pūlis sacēla troksni, neapmierināts, ka kritiens izpalika un kalpi neizbaudīja kunga pazemojumu.
Šajā brīdī Alekss ieraudzīja Doroteju. Viņa neuzdrošinājās viņam izsaukt, lai nepievērstu sev uzmanību, lai nepadarītu Aleksa stāvokli sliktāku. Bet cik salds rūgtums piepildīja viņas krūtis ar liesmu - cik dārgs un skaists bija šis jaunais, novājējušais polis ... - Ak Kungs, - Doroteja saprata: - Es viņu mīlu!
- Dorotej! - viņa caur miglu un troksni izdzirdēja Aleksa balsi. - Dorotej, tu esi dzīva! Ak, kāda laime! Kāda laime!
Stūrmanis steidzās pie meitenes, un viņa, nespēdama savaldīties, pastiepa viņam pretī rokas un piespieda galvu pie krūtīm.
Karavīrs, kurš gāja blakus stūrmanim, laicīgi nenoķēra šo kustību un nepaspēja noziedznieku apturēt. Tāpēc viņš ar nokavēšanos steidzās mīļākos izgrūstīt, un pat visnežēlīgākā skatītāja sirds bija sašutusi par šādu rīcību. Bet, neskatoties uz to, karavīram palīgā nāca seržants, kurš pavadīja arestētos, un viņi abi iemeta Doroteju pūlī.
- Es tev rādīšu, nelieti! - iekliedzās stūrmanis un metās virsū seržantam. - Tu pacēli roku pret virsnieku!
Seržants, draudīgi lamādamies, kāpās atpakaļ, Ficpatriks apturēja Aleksu, un viņš turpināja ceļu blakus kapteinim, atskatīdamies uz Doroteju, bet seržants sekoja viņam aizkaitināts, bet nezinādams, kā ieslodzītajam atriebties.
Papildus seržantam stūrmaņa rīcību neatbalstīja vēl kāds cits cilvēks pie faktorijas vārtiem. Šis cilvēks bija pulkvedis Blekberijs.
- Tas jums dārgi maksās, stūrmani! - viņš kliedza un ar platiem soļiem devās uz Lielās mājas verandu, it kā vadīdams visu gājienu, kaut arī neviens viņam to nebija prasījis.
* * *
Tiesas process notika lielajā viesistabā, kur no ēdamistabas ienesa platu galdu, aiz kura krēslos sasēdās tiesneši. Apsūdzētie apsēdās uz soliņa iepretim tiesnešiem. Aiz viņiem izrindojās karavīri. Neskatoties uz to, ka visi viesistabas logi bija atvērti, tur bija ļoti karsti un visus mocīja fakts, ka viņiem jāveic tiesas process un jābūt tās upuriem pilnā parādes formas tērpā. Galu galā džentelmeņi tiesāja džentelmeņus.