No nepiederošajiem zālē atradās tikai vissvarīgākie liecinieki: misis Vitla, doktors Strengls un "Glorijas" kuģa galdnieks, viens no pulkveža Blekberija cilvēkiem, kurš, protams, teica to, ko viņam pavēlēja teikt.
Doroteja mēģināja noklausīties telpā runāto, taču viņa nebija vienīgā tik gudrā - zem atvērtajiem logiem pulcējās vairāki desmiti cilvēku no faktorijas kalpiem un mazajiem darbiniekiem, tie paši, kas pie vārtiem sagaidīja arestētos, lai dzirdētu, kas notiek viesistabā. Bet pēc dažām minūtēm no mājas skrēja divi karavīri, kuri izdzenāja šo galeriju, un karavīri, lamādami vērotājus, palika stāvam saulē, lai publika vairs nelīstu pie logiem.
Doroteja saprata, ka viņai šeit nav ko darīt, un devās uz Lielās mājas ieeju. Tur viņu ieraudzīja Stjuarts.
- Nervozē? - viņš jautāja. - par vienu skūpstu es varu tevi ievest.
- Nekļūstiet neprātīgs, leitnant, - Doroteja stingri pateica.
- O, cik brīnišķīgi zibeņi zib no tavām acīm, - Stjuarts uz to atsmēja. - Šauj vēl vienu reizi, un tad es tevi ievedīšu bez maksas.
Pret viņu nebija iespējams izturēties nopietni.
- Labi, - Doroteja, neskatoties uz šī brīža nopietnību, smaidot piekrita, - es tev atmaksāšu šī gada laikā.
Stjuarts ieveda Doroteju mājas iekšienē, un viņi, gar kalpotāju istabu komplektu, apstājās pēdējā telpā viesistabas priekšā. Šeit pulcējās sabiedrības krējums - darbinieki, virsnieki, viņu sievas, kas kopīgi nošņāca, ieraugot Stjuartu un Doroteju. Kalponei šeit nebija atļauts, pat ja tā ir misis Vitlas kalpone. Bet visu lutinātais Stjuarts pamāja visiem ar roku un aizveda Doroteju līdz atvērtajam logam, caur kuru labāk varēja dzirdēt, kas notiek tiesas zālē.
Istabā atkal ietājās klusums. No viesistabas skanēja balsis, un parters ieklausījās tajās, kaut arī gandrīz nekas nebija dzirdams. Vislabākajā pozīcijā bija divi jauni virsnieki, kuri apmetās zem durvīm un laiku pa laikam nodeva citiem interesantākās ziņas.
- Sāka pulkvedis Blekberijs! - teica viens no viņiem. - Viņš visus apvaino valsts nodevībā un varbūt pat sadarbībā ar francūžiem ... Viņš pats bijis klāt kaujas laikā, lai gan citādi tajā iejaukties neesot varējis, kā tikai ar zobenu rokās, kuru notraipījis ar pirātu asinīm...
Kāds istabā iesmējās. Blekberijs daudziem bija zināms kā pilnīgs nejēga militārajās lietās.
Pēc pulkveža runāja Regīna. Viņa runāja tā, ka viņu nevajadzēja ne tulkot un pastiprināt. Viņas balss izkļuva caur sienām kā caur papīru. Ar asarām acīs misis Vitla stāstīja augstajai tiesai, kā viņu pametuši, aizmirsuši, neaizstāvējuši. Kā viņai nācies, atdodot ļaundariem visus dārgakmeņus, iemidzināt viņu modrību un bēgt čaumalā, kad viņas dzīvība karājusies mata galā ... Putna balss pacēlās arvien augstāk, it kā viņa būtu lakstīgala, kura vadot savu nakts dziesmu, neko nedzird un neredz sev apkārt.
- Ak Dievs! - asaraini iesaucās viena no krāšņajām dāmām, kura noklausījās uzgaidāmajā telpā.
- Un nemaz nebija tik briesmīgi, - nenoturējās Doroteja.
- Ah, ko jūs saprotat! - kundze atgaiņājās.
Acīmredzot viņa vēl nezināja, kāda loma šai meitenei bija jāuzņemas liktenīgajos notikumos.
- Interesanti, - sacīja Stjuarts, - ka tik vērtīgu liecinieci kā miss Foresta aizmirsa izsaukt uz tiesu.
- Kāpēc? - kundze jautāja.
- Tāpēc, ka viņa atradās vienā laivā un vilnis viņu noskaloja aiz borta.
Dāmas pārsteigumā sāka kladzināt, nezinot, vai ticēt leitnantam. Doroteja neteica neko.
Aiz durvīm atskanēja doktora Strengla balss. It kā saklausījis balsis uzgaidāmajā telpā, viņš skaļi paziņoja:
- Kad mēs iegājām faktorijā, es ieraudzīju Doroteju Forestu, misis Vitlas kalponi. Vai būtu iespējams viņu uzaicināt liecināt?
- Es protestēju! - Blekberijs iebļāvās. -Es paziņoju, ka tūlīt pēc šīs tiesas beigām es pieprasīšu no vietējām Lielbritānijas varas iestādēm arestēt šo raganu un birmiešu spiegu.
Nepazīstama balss jautāja:
- Vai tieši tāpēc jūs iebilstat pret viņas uzaicināšanu uz tiesu?
- Tas ir komandors Stouns, "Drednauta" kapteinis, - Stjuarts paskaidroja.
- Esmu pārliecināts, - Blekberijs stingri paziņoja, paceldams balsi, - ka viņas liecība tiesai ir bezjēdzīga. Viņa nevar sniegt nekādus pierādījumus par tēmu, kurā neko nejēdz.
- Eh, Dorotej, - Stjuarts klusi piebilda. - Es par tavu galvu nedošu pat trīs pensus.
Diemžēl Doroteja saprata, ka Stjuartam ir taisnība. Pulkveža naids pret viņu bija milzīgs, neizprotams, ārpus saprāta robežām. Tas bija, kā saka, naids no pirmā acu uzmetiena. Savulaik pat uz "Glorijas" klāja Regīna smejoties pieņēma, ka Blekberijs slepeni ir iemīlējusies Dorotejā, taču bez cerībām uz pretmīlestību un tāpēc atriebjas ... Tagad Doroteja pat nožēloja, ka nespējot noturēties, bija steigusies pie Aleksa. - pulkveža spiegi viņu par to jau bija informējuši, un viņš atriebsies stūrmanim.
- Šī meitene, - ķirurgs bija spītīgs, - bija liecinieks visam, kas notika. Viņa vairākas dienas pavadīja lazaretē un kopā ar mani pārsēja ievainotos. Kad parastie matroži atgriezīsies no gūsta, viņi varēs apstiprināt, cik nesavtīgi un kristīgi izturējās mis Foresta. Matroži noteikti viņai pastāstīja gan par kaujas gaitu, gan par virsnieku uzvedību. Ja viņu rīcībā, tāpat kā manējā, būtu kaut kas nosodāms, viņa par to noteikti izstāstītu.
- Apklustiet, doktor Strengl, - atskanēja mistera Vitla balss. - Kā kara tiesas priekšsēdētājs es liedzu jums vārdu. Jautājums par manas sievas kalpones mis Forestas uzaicināšanu uz tiesu tika izskatīts, un tika atzīts, ka nav nepieciešams uzaicināt šo liecinieci uz augstāko tiesu. Kas attiecas uz jums, doktor Strengl, neviens negrasās jūs apsūdzēt, un jūs esat šeit uzaicināts tikai kā liecinieks, bet tagad es šaubos par jūsu objektivitāti un baidos, ka draudzīgas attiecības ar apsūdzētajiem slikti ietekmēs jūsu viedokli. Par ko es arī informēju šo tiesu. Tagad es lūgšu liecinieku, kuru pārstāv pulkvedis Blekberijs, ieņemt vietu šajā krēslā. Es lūdzu jūs zvērēt pie Bībeles, ka jūs runāsiet patiesību un tikai patiesību ...
Durvis no viesistabas pēkšņi atvērās, un tajās pēkšņi parādījās pulkvedis Blekberijs.
- To gan no jums, kungi, negaidīju, - viņš pārmetoši sacīja.
Doroteja mēģināja paslēpties aiz Stjuarta muguras.
- Ir neglīti noklausīties, ja visiem tika paziņots, ka tiesas process būs konfidenciāls. Tā spriedums un lēmumi tiks oficiāli paziņoti visiem kompānijas darbiniekiem ...
Tad Blekberijs ieraudzīja, neveiksmīgi paslēpušos Doroteju, un no dusmām kļuva mēms. Viņš tikai rādīja uz meiteni ar pirkstu un, skatītājiem par prieku, plātīja muti kā krastā izskalota zivs. Doroteja paskatījās uz akmeni gredzenā un redzēja, ka tas ir kļuvis gluži melns - tāds bija draudu spēks, kurus izstaroja pulkvedis. Un tad Doroteja tik ļoti nobijās, ka metās bēgt - viņa saprata, ka nekāds Stjuarts viņu neizglābs no pulkveža dusmām.
Kā vēlāk Stjuarts viņai pastāstīja, saniknotais pulkvedis no aiz jostas izvilcis pistoli, ar kuru, acīmredzot, viņam nevajadzēja atrasties pie tiesnešu galda, un tēmējis pakaļ Dorotejai. Tomēr meitene jau bija paspējusi aizbēgt, un virsnieki uzklupuši pulkvedim, mēģinot viņu atbruņot. Pistole tomēr izšāvusi, bet grīdā, tiesas sēde tikusi pārtraukta, jo Džulians Vitls nolēmis, ka sākušies nemieri, lai atbrīvotu noziedzniekus, bet misis Vitla izlēkusi pa atvērto logu un aizbēgusi. Tāpēc viņa ieskrēja savās istabās vienlaikus ar Doroteju. Abas sadūrās durvīs, karsti elpojot, mēģinot atgūties.
- Viņi tur šāva? - jautāja Regīna.
- Es domāju, ka šāva misters Blekberijs, - Doroteja atbildēja.