- Kāpēc viņam vajadzētu dumpoties?
- Vai tad viņš dumpojās?
- Bet ko tad viņš darīja? - Regīna kļuva nikna.
- Viņš gribēja mani nogalināt. Tāpēc, ka biju pieņemamajā telpā.
- Kāpēc tu atradies pieņemamajā telpā? Tu dumpojies?
- Mani paaicināja leitnants Stjuarts.
- Pietiek! - Regīna sāka kliegt. - Pietiek tev visur parādīties ar šo Stjuartu. Ja tu domā, ka viņš tevi apprecēs, tu nežēlīgi kļūdies! - Un tad misis Vitla sastinga ar pavērtu muti ... Viņa beidzot apjēdza, ka ir aizbēgusi no tiesas zāles un piedevām apkaunojoši nepiedienīgi, kamēr viens no vīriešiem - Blekberijs - gribēja nošaut viņas labāko un jau gandrīz piedoto lietu... Bet te vēl piedevām jāspriež tiesa nodevējiem... - Pietiek! - Viņa pavēlēja kalponei. - Tā ka tu paliktu mājās un nekur nevazātos, kamēr es neatgriezīšos. Saprati? Ja nepaklausīsi, man vienalga pastāstīs, un tad es pateikšu Blekberijam, lai tevi nošauj pa īstam.
Pēdējie vārdi bija tukši draudi, taču Doroteja jutās tik satriekta, ka viņas kājas saļima, un viņai pietika tikai spēka pateikt saimniecei, ka pakļaujas šai pavēlei un dodas uz savu istabu.
Regīna uzreiz uzķēra svārku apakšmalu un skrēja atpakaļ uz tiesas namu. Šoreiz viņa atgriezās caur durvīm.
Vakarā, veicot tualeti, pati Regīna Dorotejai pastāstīja, ka par nepareizām darbībām uz jūras, kas robežojas ar nodevību, kā rezultātā tika zaudēts labākais kompānijas kuģis "Glorija" un neaizstājama krava, kas atradās tās tilpnēs, "Glorijas" kapteinim, viņa palīgam, diviem stūrmaņiem un artilērijas oficierim tiek piespriests visu pakāpju un īpašumu atņemšana un nāvessods pakarot...
- Oi! - Doroteja iesaucās. Viņas acīs uzdzirkstīja zvaigznītes, un, neskatoties uz to, ka viņa bija vesela meitene un kalnos labi atpūtusies, viņa noģība, jo arī 18. gadsimta beigās visas meitenes un dāmas prata noģībt.
Regīna uztvēra Doroteju un, ielikusi viņu krēslā, sita viņai pa seju. Tāpēc Dorotejai neatlika nekas cits kā atgūties.
- Un arī Alekss? -Viņa jautāja.
- Tātad ar Stjuartu tev nepietiek? - Regīna bija pārsteigta. - Vai tu joprojām atceries to poli?
-Jā, es atceros, mem. Vai tiešām jūs bijāt tik nežēlīga pret viņiem?
- Fakti paliek fakti, Dorotej, kuģis ir pazaudēts, mūsu karš ir gandrīz zaudēts, divi simti labu angļu jūrnieku joprojām tiek paturēti gūstā Ficpatrika un viņa līdzzinātāju vainas dēļ.
- Bet jūs tur bijāt, jūs zināt, kā visi cīnījās ...
- Apklusti, Dorotej. Ja neko nesaproti militārās lietās, tad vismaz apklusti.
- Klausos, admirāli Vitla, - Doroteja drūmi atbildēja, par ko saņēma pļauku, lai arī nesāpīgu.
- Tev jāsaprot! - Regīna mēģināja viņu pierunāt. - Pat personīgā ziņā viņi mūs visus noveda līdz traģēdijai. Tev nav ne jausmas, kādas mokas es piedzīvoju pirātu rokās, cik daudz darba man izmaksāja, lai aizbēgtu no viņiem! Kā es apraudāju tavu un drosmīgo matrožu nāvi, kuri airēja manu laivu!
"Ak Kungs", domāja Doroteja, "viņa pati arī noticējusi saviem meliem par to, ka viņu spīdzinājuši, un matrožus un mani nogalinājuši".
- Un šis žņaudzējs Strengls tagad vēl uzdrošinājās aizstāvēt savus līdzzinātājus! Un es domāju, ka ir pareizi, ka viņu arī notiesāja par to, ka viņš Malī pameta mūsu ievainotos un devās uz Rangūnu.
- Bet "Drednauts" taču paņēma tikai virsniekus ...
Un te nu Doroteja saprata, ka mazās, pie galvas pieglauztās austiņas sasniedz tikai tie vārdi, kas patīkami un vajadzīgi putna ausīm.
- Bet kāpēc viņiem piesprieda nāvessodu? - Doroteja jautāja, kad Regīna nomierinājās un apklusa.
- Ja es būtu viņu vietā, es arī izvēlētos sev šādu sodu, - putns izlēmīgi sacīja. Viņai bija karsti, viņa sēdēja pie spoguļa apakšsvārkos, līdz viduklim bez augšdaļas, un Doroteja pēkšņi iedomājās, kāda lieliska zīdaiņu barotāja sanāktu no Regīnas. - Labāk nāve nekā kauns! Bet neuztraucies. Neviens viņus negrasās pakārt, kamēr spriedums nav apstiprināts Kalkutā. Mēs ievērojam likumu it visā ... Lai gan es domāju, ka Kalkutā mūsu spriedums tiks apstiprināts. Kompānijai nepatīk cilvēki, kuriem nepietiek prāta pareizi rīkoties ar tās īpašumu un nodara tai tik kolosālus zaudējumus ... kolosālus! Un, ja nebūs kronēšanas vai lielas uzvaras, viņi karāsies pie karātavām ... Lai gan viņiem ir iespēja ātrāk nomirt mūsu cietumā. Vai esi redzējusi, kāds mums ir cietums?
- Faktorijā?
- Jā, es tev rīt parādīšu. Tieši aiz nojumes, kur tiek izgatavoti lielgabalu riteņi.
- Vai tad notiesātie netiks turēti uz "Drednauta"?
- Ah, neatgādini man šo nepateicīgo nelieti!
- Kuru tad? - Doroteja brīnījās.
- Komandoru Stounu. Iedomājies, ko viņš pateica manam Džuliānam: "Mans kuģis nav nekāds peldošs cietums." Un vispār viņš uzdrošinājās nobalsot pret spriedumu, viņu ietekmēja... visi viņi ir uz vienu roku! Labi vēl, ka mans vīrs un pulkvedis Blekberijs izrādījās pietiekami stingri.
- Un jums nav žēl jūrnieku? Kapteinis Ficpatriks bija tik jauks pret jums!
- Doroteja, ej gulēt, es atļauju tev iet. Šodien es dalīšos gultā ar savu vīru. Bet sevi tam sagatavošu pati. Tādās lietās tu neko nejēdz...
Doroteja paklausīgi devās uz savu istabu.
"Viņi novāks visus lieciniekus, viņi nožņaugs nevainīgos, lai piesegtu savus netīros darbus ... tavus netīros darbus, vista Regīna."
Savā istabā Doroteja iededza lampu, apsēdās pie galda un no somas, kas karājās virs gultas, izņēma Ļaunuma spoguli. Spogulis atspoguļoja lampas gaismu, tā akā mutuļoja dūmi. no akas, draudīgi pagriežoties, pacēlās pulkveža Blekberija seja.
Pēkšņi Dorotejai kļuva tik ļoti baigi, ka viņa nodzēsa lampu un pēc tam uz pirkstigaliem pielavījās pie loga. Viņa nedaudz atgrūda aizkaru un sāka lūkoties tumsā - viņas istabas logs pavērās uz panīkušu dārzu, kas šeit stiepās līdz pašai faktorijas sienai.
Tas, kurš viņu tā ienīda, stāvēja banānu ēnā pie sienas. Doroteja juta, kā viņš paceļ pistoli - viņš gribēja izgāzt savu naidu.
- Mister Blekberij! - Doroteja iekliedzās, paslēpjoties aiz rāmja.
Šāviens šķita ļoti skaļš, lode trāpīja istabas tālākajā sienā. Doroteja, nebūdama pārliecināta, ka pulkvedim nav otrās pistoles, atkal parādījās logā un sacīja, cenšoties lai balss skan mierīgi:
- Mister Blekberij, jūs neesat pie pilna prāta. Netērējiet savu laiku, mēģinot mani nogalināt. Es nebaidos no jums. Un, ja man nokritīs no galvas kaut matiņš, jums nedzīvot šajā pasaulē. Es jums to apsolu, pulkvedi!
Doroteja Foresta tā nevarēja runāt.
Bet pulkvedis nezināja, ka tieši tā vajadzēja runāt Ligonas karalistes princesei.
Bija dzirdama zaru šalkoņa. Noliecies, cenšoties būt neredzams, garais pulkvedis, palecoties, bēga prom. Viena lieta ir nogalināt ienīsto meiteni. Pavisam kas cits, būt atpazītam un uzklausīt šīs meitenes aizrādījumu. Tieši aizrādījumu! Tas bija līdzvērtīgi kā uzklausīt aizrādījumu no zaķa. Un tagad sāk šķist, ka zaķim ir vilka zobi ... Kalpones balsī bija kaut kas biedējošs, biedējoši bija kā viņa piegāja pie loga, zinot, ka uz viņu šaus... Tas lika pulkvedim bēgt... jo viņš taču bija nācis nevis nogalināt, bet gan iedvest negantas, zemiskas bailes, likt viņai drebēt, gaidot nāvi. Ar to pulkvedim pietika. Bet tagad viņš bēg... velns parāvis! Pulkvedis paskatījās apkārt. Viņš jau bija aizskrējis pietiekami tālu prom no faktora mājas. Dīvaini, bet neviens nesatraucās, neatskrēja uz šāvienu - varbūt tāpēc, ka viņš izšāva no tāla faktorijas stūra, vai varbūt tāpēc, ka debesis zibeņoja un dārdēja ar tālu pērkonu - no okeāna šurp nāca negaiss.