Bet Doroteju sāka kratīt drebuļi.
Viņa saprata, ka nevar palikt savā istabā. Galu galā slepkava var atgriezties... vai atsūtīt palīgu. Un Doroteja basām kājām aizskrēja pie saimnieces. Tā vismaz nevēl nāvi. Doroteja zināja, ka Regīna šodien meklēs Džuliana glāstus, cerot, ka tomēr spēs ieņemt bērnu no sava likumīgā dzīvesbiedra un nebūs jāgriežas pie kāda no leitnantiem. Tātad saimnieces guļamistaba būs tukša. Doroteja apgūlās uz paklāja pie Regīnas gultas, un rītausmā, kad bailes bija atkāpušās, atgriezās savā istabā.
* * *
No rīta Doroteja devās uz tirgu, lai nopirktu Regīnai labus nogatavojušos mangustīnus, kurus piegādāja no Šanas ciematiem. Reizēm Doroteja ņēma līdzi sipaju, lai tasseko viņai un pasargā viņu no klaidoņiem vai zagļiem, un pēc tam nes mājās iepirkumu grozu. Bet šodien viņa iztika bez sarga. Jo pirms došanās uz bazāru viņa pasauca ekipāžu un lika važonim aizvest viņu uz Švedagonu.
Sāka līt. Pilieni skaļi sitās uz ekipāžas pītā jumta, gaiss bija mitrs un smaržoja pēc meža trupekļiem un upes ūdens.
U Džammapada izgāja uz verandas, tiklīdz viņam paziņoja, ka ieradusies Ma Doro.
Doroteja vecajam vīram pastāstīja par vakardienas tiesas procesu, un viņš nožēlā pašūpoja galvu, brīnoties par angļu netaisnību.
- Vai starp notiesātajiem ir kāds, pret kuru tava sirds nav vienaldzīga? Viņš viedi jautāja, kad Doroteja pabeidza savu noveli.
- Jā, - Doroteja vienkārši atbildēja. - Bet tagad par to nav jārunā, saija-do. Es aprēķināju: riteņi ir gatavi jau trīsdesmit lielgabaliem, lafetes sagatavotas - četrdesmit. Rīt vai parīt viņi sāks likt lielgabalus uz lafetēm. Tas tiek darīts pagalmā, aiz dubultas sienas, lai neredzētu neviens birmietis. Bet es domāju, ka birmieši tik un tā uzzinās.
- Vai no lielā kuģa ir noņemti visi ieroči? - jautāja vecais mūks.
- Es domāju, ka uz kuģa joprojām ir palikuši kādi divdesmit lielgabali.
- vajag lai no kuģa noņem visus vai gandrīz visus lielgabalus, - sacīja U Džammapada. - Jo, kad atnāk tēvoča ļaudis, uz kuģa nedrīkst būt daudz lielgabalu. Viņi var sākt šaut ...
Vecajam bija taisnība.
- Un tomēr es domāju, ka tēvocim laiks doties ceļā. Galu galā viņam vēl jāsavāc pietiekama armija, lai pakļautu Rangūnu un tur esošos birmiešus, un ieņemtu faktoriju. Un tas nebūs viegli.
- Princese, - vecais mūks pasmīnēja, - atstāj to vīriešu ziņā.
- Labi, man jāsteidzas, saija, - Doroteja sacīja.
- Bet ko saka tavs spogulis? - jautāja U Džammapada.
Doroteja parādīja abatam spoguli, un viņš pabrīnījās par dēmonu spēku, kas spējuši izgatavot šādu spoguli. Viņš pat ieteica Dorotejai to izmest. Doroteja viņam nesāka stāstīt par savu iekšējo balsi un par to, kā viņa jau iepriekš zināja, kas un kur viņai jāsameklē. Viņa par to večukam stāstīt nedrīkstēja, jo tas būtu nodomājis, ka viņa nonākusi dēmonu varā.
Doroteja tirgū nopirka nepieciešamo un, dodoties mājās, kā vienmēr gāja garām cietumam. Cietums bija zema baļķu konstrukcija ar maziem augstu izgrieztiem logiem zem paša jumta. Pie ar dzelzs stieņiem apkaltajām durvīm, vienmēr bija karavīri, un ne jau sipaji, bet īsti angļi.
Reiz Doroteja uzkliedza:
- Aleks!
Bet viņa nesadzirdēja atbildi - kareivis ar kliedzienu uzklupa viņai, lai viņa bēg no šejienes, kamēr viņš nav paziņojis pulkvedim Blekberijam.
- Būtu nu nokaunējies Čārlij, - viņam teica Doroteja, - tu apsargā varonīgus britu virsniekus. Viņā saulē par to tevi cepinās uz pannas.
- Viņā saulē vēl jānonāk, - karavīrs atgaiņājās.
Doroteja pastāstīja saimniecei par nakts šāvienu. Viņa neticēja, ka kaut kas tāds varētu notikt, bet Doroteja ieveda viņu savā istabā un parādīja sienā caurumu, kurā bija saskatāma apaļa lode. Tad Regīna pateica, ka tas bijis kaut kāds bandīts, bet ne jau nu pulkvedis. Un pateica, ka visu izmeklēs. Bet neko neizmeklēja, un Doroteja saprata, ka kundze zina un tic, ka uzbrucējs bijis pulkvedis.
Vēl pēc divām nedēļām, par prieku pulkvedim, bet par vilšanos misteram Džulianam Vitlam mazā brigā, pa ceļam no Kalkutas uz Malaku ieradās gubernatora vietnieks Pimpkins. Viņš jau zināja par notikumu ar "Glorija" un pat par tās virsnieku notiesāšanu. Galu galā, kā viņš pats izteicās, Indijas okeāns ir diezgan apdzīvota peļķe, berzējot mīkstas, mitras plaukstas, kas bija tik mazas, salīdzinot ar smago ķermeni un lielausaino galvu, ko rotāja melna platmale, kuru gubernatora vietnieks nekad nenoņēma, kā dēļ britu Ostindijā klīda dažādas tenkas.
Misters Pimpkins ieslēdzās ar misteru Vitlu un pulkvedi un nosēdēja ar viņiem apmēram trīs stundas. Pēc tam viņi izsauca komandoru Stounu un turpināja sapulci.
Džulianam, protams, bija pienākums informēt sievu par rezultātiem, bet viņa, būdama pašapmierināta noskaņojumā, nākamajā dienā, kamēr Pimpkina kungs pārbaudīja lielgabalus, un pēc tam gāja uz "Drednautu", lai redzētu, vai jūras artilēristi būs gatavi kaujai, visu izstāstīja Dorotejai.
Pirmkārt, padomē tika nolemts nekavējoties uzsākt militāru uzbrukumu, līdz lietusgāzes nav izskalojušas visus ceļus. Un tajā pašā laikā to pabeigt tādā laikā, lai ceļi kļūtu pilnībā izskaloti, kas neļaus birmiešiem savilkt pastiprinājumu: šeit nav pieņemts karot lietus sezonā. Papildus "Drednautam" un sipaju pulkam, kas apsargāja faktoriju, briga, kura atveda misteru Pimpkinu, ieveda arī vēl vienu jūras kājnieku rotu, un viņi, lai neradītu aizdomas birmiešiem, īslaicīgi apmetās briesmīgā šaurībā uz līnijkuģa.
Otrkārt, Pimpkina kungs, kā jau varēja gaidīt, "pēc rūpīgas pārbaudes" sankcionēja tiesas lēmumu un parakstīja to gubernatora vārdā. Tas ir, noziedznieki, kuri nodeva "Gloriju" francūžiem, pirms uzbrukuma sākumatiks pakārti. Tas pacels karavīru morālo garu, kuriem jāredz, ka pret nodevējiem nebūs žēlastības, lai cik augstu stāvokli viņi arī ieņemtu.
- Nē! - izspruka no Dorotejas. Viņa tik ļoti cerēja, ka tēvocis paspēs parādīties šeit un atbrīvos Aleksu. Tagad Alekss ir miris!
- Nevaimanā, man ir apnicis, - Regīna atbildēja. - Mēs atradīsim tev izcilu vīru, nevis šo mežonīgo slāvu.
Regīna neslēpa prieku par nenovēršamo Ficpatrika un viņa virsnieku drīzo nāves sodu. Acīmredzot viņa patiešām ļoti nevēlējās, lai par viņu sāktu runāt nepiemērotās vietās ... - Bet pēc tam, tuvāk aizbraukšanai, viņa nogalinās arī mani, - Doroteja saprata. - Kaut arī es viņai esmu vajadzīga un, kā viņa ir pārliecinājusies, neesmu bīstama. Viņa uzskata, ka iemesls tam ir manas bailes palikt vienai svešā valstī ... Ak, cik ļoti tu kļūdies, misis Regīna Vitla! "
Dorotija aizsteidzās uz Buddas Svētā Zoba klosteri. Bet līdz tam neaizskrēja. Viņas negaidītā bēgšana uz pilsētu izraisīja aizdomas Blekberijā - Doroteja nepaspēja iziet uz Ķīnas ielas, kad sajuta briesmas. Vispirms ar ādu, ar muguru. Tad, aizslēpusies aiz ar rīsu maisiem smagi piekrauta pajūga, viņa paskatījās uz gredzenu. Akmens bija tumši sarkans, kā piliens sabiezējošu asiņu. Ak, cik žēl, ka viņai nav līdzi spoguļa - viņa saprastu, kurš viņai draud.
Doroteja apsēdās aiz pajūga. Riteņi bija augsti, tāpēc Doroteja varēja ērti ielīst spraugā starp mājas sienu un ielu.
Viņa varēja redzēt cilvēku apakšējās daļas, garām peldēja garie birmiešu svārki - sieviešu zīds, vīriešu rūtainā kokvilna. Šanu un ligoniešu melnās un ķīniešu zilās platās bikses ... Tad parādījās angļa pelēkās zeķes un zilās bikses. Doroteja paskatījās uz akmeni - tas jau bija kļuvis pavisam melns. Anglis turēja plaukstu uz jūrnieka zobena roktura, un roka bija saspringta - bija skaidrs, ka viņš gatavs izvilkt zobenu no maksts ... Bet kas viņš ir?