- Kas noticis, kas noticis? - taujāja misters Pimpkins, izveldams verandā savu milzīgo liemeni, pārklātu no augšpuses ar cepuri.
- Šī neliete tikko sarīkoja mana labākā aģenta slepkavību! - nespēdams savaldīties, kliedza Blekberijs. - Tas ir ērkšķis mūsu ķermenī, indīgs ērkšķis! Un, ja mēs no tā netiksim vaļā, tas mūs visus iznīcinās.
- Jūs gan es labprāt nogalinātu, - Doroteja drosmīgi atbildēja, cerot uz Pimpkina iejaukšanos. - Tāpēc, ka jums, mister Blekberij, ir par maz ienaidnieku vīriešu vidū, un jūs mani esat vajājis, apdraudot manu dzīvību no brīža, kad mani ieraudzījāt Londonā. Jūsu palīgi ir vairākkārt mēģinājuši mani nogalināt! Un tagad jūs uzdrīksties vainot mani par viena no viņiem nāvi. Protams, cīnīties ar mani ir vieglāk nekā ar Avas karali.
- Es tevi nogalināšu! - Blekberijs mēģināja izvilkt zobenu, bet viņam tas neizdevās, jo leitnants Stjuarts satvēra viņu aiz rokas.
- Kaunieties, pulkvedi, - viņš teica. - Pretējā gadījumā kā virsnieks es būšu spiests izaicināt jūs uz divkauju, aizstāvot britu pavalstnieces godu un dzīvību.
- Viņa nav britu pavalstniece! Viņa ir birmiešu spiedze!
- Ak Kungs! - Doroteja ieraudājās. - misis Vitla, jūs vienmēr esat bijusi tik laipna pret mani! Vai jūs atstāsiet mani, lai mani saplosa šis nelietis?
- Tu pati esi vainīga savā liktenī. - Negaidīti Dorotejai saimniece nolēma atteikties no viņas, atdodot viņu saplosīšanai. Kāpēc? Acīmredzot tomēr Regīnas dvēselē mīlestība pret labo kalponi tika uzvarēta cīņā ar piesardzību. Tagad bija radusies iespēja tikt galā ar pašas pagātni. Un saglabāt mieru ar bīstamo pulkvedi. Pagaidām bīstamo...
Regīna strauji pagriezās, un kleita pa priekšējo šuvi kārtējo reizi pārplīsa.
- Ah, atvainojiet, - iesaucās samulsusī misis Vitla un steigšus pameta verandu.
- Nost no ceļa, leitnant! - iekliedzās Blekberijs. - Ja jūs nevēlaties nonākt zem lauku kara tiesas, kurā es būšu priekšsēdētājs. Es apsolu jums uz visiem laikiem sabojāt karjeru, ja jūs nekavējoties neatkāpsieties no šīs ... šīs ...
- Pagaidiet, pulkvedi, neuztraucieties tik ļoti, - sacīja resnais misters Pimpkins, lielajām, slapjajām lūpām šķiebjoties juteklīgā smaidiņā. Šī meitene viņam ļoti iepatikās. - Jums ir nosliece uz pārspīlējumiem. Protams, miss...
- Miss Doroteja Foresta! - paziņoja leitnants Stjuarts, kurš jau bija soli atkāpies zem pulkveža spiediena un tagad tiecās atgriezties zaudētajās pozīcijās.
- Protams, miss Doroteja nav vainīga nopietnajos noziegumos, kuros jūs viņu apsūdzat. Esmu dziļi pārliecināts, ka jums nepieciešama ilgstoša atpūta, jāpaārstē nervi...
Misters Pimpkins pievērsa skatienu uz nestuvēm ar galdnieka ķermeni, kas netālu bija novietotas zālē. Ķermenis bija pārklāts ar raupju audeklu, no kura izvirzījās tikai kājas pelēkajās zeķēs un putekļainajās kurpēs.
- Vai tas ir jūsu aģents? - jautāja misters Pimpkins.
- Tieši tā! - Blekberijs izaicinoši atbildēja.
- Kā gan jūs, tādā bīstamā un, es teiktu, pat kritiskā brīdī, - ziloņcilvēks pamācoši ducināja, - ļaujat saviem padotajiem vazāties pa iekarojamo pilsētu pa vienam, eiropeiski apģērbtiem un, domājams, pat apbruņotiem... Bengālijā es nekavējoties atceltu no amata jebkuru virsnieku, kurš uzdrošinātos tik nepamatoti un vieglprātīgi izrīkoties ar savu padoto dzīvībām, naidīgā valstī. Kad līdz uzbrukumam ir atlikušas tikai dažas dienas, un jebkurš konflikts ar vietējiem iedzīvotājiem var izraisīt visa lielā pasākuma sabrukumu, daži pulkveži, kuri iedomājušies sevi par nezin ko, izturas kā nesaprātīgi seržanti. Es lūdzu jūs, pulkvedi, atnākt kopā mani uz godājamā faktora mistera Vitla kabinetu, un tur mēs turpināsim šo sarunu.
- Klausos. - Blekberijs izskatījās kā nopērts suns.
- Viņš izskatās kā nopērts suns, - leitnants Stjuarts klusi pateica viņam aizejot. - Bet, kā nopērts suns, viņš ir divtik bīstams, jo ilkņus izmēģinās nevis uz ziloņa, bet gan uz zaķīša. Saprati, Dorotej?
- Bet jūs bijāt gatavs atstāt mani saplosīšanai, - skumji sacīja Doroteja.
- Bet ko es varēju izdarīt? - leitnants papleta rokas. - Man ir tikai viena dzīvība un viena karjera. Nu, kas to būtu domājis, ka Pimpkins ir tāds meitu ģēģeris, ka, ieraudzījis tevi, sagraus visu pulkveža Blekberija pili.
... Kad Doroteja atgriezās faktora mājā, Regīna viņu sagaidīja pie savām durvīm ar nedelikātu jautājumu:
- Vai tad tevi cietumā neielika?
- Mani attaisnoja, - sacīja Doroteja. - Un tagad cietums draud jūsu draugam pulkvedim Blekberijam.
- Nerunā blēņas! - Regīna nedroši nomurmināja un, pacēlusi svārkus, metās uz galveno māju, lai uzzinātu, kas noticis.
Doroteja nolika mangustīna grozu Vitlu ģimenes viesistabā uz galda, devās uz savu istabu un aizslēdza durvis un nosēdēja līdz tumsai. Viņas iztēle zīmēja jaukas tikšanās ainas ar Aleksu, taču tūlīt tas nežēlīgi piespieda viņu atcerēties par gaidāmo jaunā stūrmaņa nāvessodu, un Dorotejas acis aizmigloja asaras.
Kad iestājās tumsa, viņa riskēja, izgāja pagalmā, lai pārliecinātos, vai nav iespējams tuvoties karavīriem un pierunāt vai uzpirkt viņus, lai atļauj pārmīt kādu vārdu ar Aleksu. Lai uzpirktu, viņai bija vairāki rubīni, kurus tēvocis viņai bija devis līdzi.
Bet izrādījās, ka cietumam tuvoties ir neiespējami. Parādes laukumā blakus cietumam, laternu un lāpu gaismā, pilnā sparā ritēja darbs: tika celta platforma un no augšas pie diviem stabiem pienaglots varens šķērsstienis. Doroteja saprata, ka ceļ karātavas ...
Viņa nespēja tur palikt un aizskrēja uz savu istabu.
Viņa paslēpās istabā un izstrādāja plānus līdz aizmiga: te domās steidzās cauri kalniem pie tēvoča, lai viņš sūtītu drosmīgus karotājus, kuri pēdējā brīdī izglābtu notiesātos, te pati ar pistoli rokā, uzkāpa uz paaugstinājuma lai atbrīvotu savu mīļoto. Bet, protams, neko neizdomāja.
* * *
Doroteja aizmiga tikai pret rītu un, negaidīti sev pašai, aizgulēja visu pasaulē. Saimniecei, kura piecēlās agrāk, bija jāiet pie kalpones durvīm, klauvēt un pieprasīt, lai viņa beidzot pieceļas un palīdz Regīnai uztaisīt tualeti - sākās lielā diena. Nāves soda diena. Lēmuma diena. Regīnas uzvaras pār patiesību diena. Patiesību viņas mutē nesauca par patiesību, tai bija cits vārds: nodevība.
- Un kad ... kad tas būs? - Doroteja jautāja, ķemmējot saimniecei matus.
- Līdz saulrietam pulkvedis apsolīja visu nokārtot, - putns priecīgi kladzināja. Un Doroteja saprata, kas tas ir - neatvairāma vēlme nožņaugt šo cilvēku.
Kā? Ko darīt, lai izglābtu Aleksu? Galu galā, pat ja tēvocis ieradīsies šeit pēc nedēļas vai trim dienām, tad vienalga būs vēlu. Iespējams, ka pēc "Glorijas" virsnieku nāves pulkvedis izpildīs savus draudus, un Doroteja sekos Aleksam.
- Vai tev viņu žēl? - jautāja Regīna. Tagad Dorotiea bija pārliecināta, ka saimniece tīšām par viņu ņirgājas, jo viņai sagādā prieku Dorotejas ciešanas.
- Jā, man patiešām viņu ir ļoti žēl, - sacīja Doroteja. - Es atdotu visas savas rotaslietas, lai viņus izglabātu ...
- Vai tad tev ir rotaslietas? No kurienes tās radušās? Tu taču esi ubadze! - Regīna kļuva piesardzīga. Ar saimnieci tik vieglprātīgi runāt nedrīkstēja. Viņa bija tikpat modra kā maitasputns.
- Man ir daži...
- Meli! Uz kuģa tu uzkāpi bez nekā. Bet tagad tev parādījies sudraba spogulis, es to redzēju ...
- Tas nav spogulis ... tas neatspoguļo.
- Es zinu, - Regīna atbildēja. - Pretējā gadījumā es to būtu tev atņēmusi jau sen. Tev nedrīkst būt tāds spogulis. Bet man tev jāpaziņo, ka tad, kad pulkvedis nocirtīs tev galvu, es tāpat dabūšu gan tavu spoguli gan tavus rubīnus, kurus tu tik pavirši iešuvi savas šanu somas apakšā.