Un Regīna priecīgi iesmējās.
- Starp citu, - viņa teica, izbaudot Dorotejas apjukumu, - rubīnu tur vairs nav, jo tev nedrīkst būt rubīni!
Regīna piecēlās, paņēma ķemmi no sastingušās Dorotejas un sacīja, atkāpjoties istabas stūrī:
- Tagad lasies prom no šejienes. Un es tevi brīdinu, ka man ir ierocis.
- Kurp doties?
- Uz ielas! Ej papriecājies, kā tiks pakārti tavi draugi. - Saimniece bija apzināti rupja, viņa gribēja lai Doroteja zaudē savaldību.
"Nepadodies, viņa to apzināti," Dorotija pierunāja sevi, "viņa vēlas, lai es izdaru ko nepareizu..."
- Lasies prom! - Regīna spiedzīgi atkārtoja.
Doroteja izgāja no istabas un, nejūtot zem sevis kājas, izskrēja uz zaļā zāliena faktora mājas priekšā.
Šeit siena tuvojās ēkām, tad sākās parādes laukums, kur jau bija uzceltas karātavas. Dorotejai to pilnība šķita šausminoša. Gluži vai kā uzklāts galds, gatavs uzņemt viesus un sakārtots uzmanīgi, apzinīgi, acīmredzot, cilvēks, kas bija atbildīgs par šīs rīka izgatavošanu, bija veikls un lietpratīgs savā amatā. Virves ar cilpām galos, kas nokarājās no šķērsstieņa, bija vienāda garuma un sastingušas, gaidot, kadvartēs kādu paņemt savos apskāvienos. Zem cilpām, vienādā attālumā viens no otra, atradās piecas kastes. Tās tiks izsistas no zem nāves soda upura kājām. Arī kastes bija vienādas un atradās taisnā līnijā.
Doroteja apstulbusi skatījās uz karātavām. Šo karātavu pilnībā viņa redzēja visu apkārtējo pasauli no brīža, kad atstāja Angliju. Baismīgā nežēlība lepojās ar savu akurātību, un šodien šī vara, šī akurātība tiks galā ar tiem cilvēkiem, kuri izraisījuši nāves mašīnas nepareizu darbību, izjaukuši tālejošos Londonas stratēģu un Rangūnas bendes mistera Džuliana Vitla plānus.
Karātavām tuvojās skatītāji, daži pat uzkāpa uz platformas un pieskārās kastēm, viens virsnieks uzkāpa uz kastes un gribēja iebāzt galvu cilpā, seržants, kurš apsargāja karātavas, pierunāja viņu aiziet.
- Ejiet prom, ejiet prom! - čerkstēja pulkvedis Blekberijs, kurš nemanāmi iznāca parādes laukumā. - Ja nevēlaties tur karāties kompānijā.
Pulkvedis Blekberijs ar katru dienu faktorijā pārņēma arvien lielāku varu. Doroteja pat domāja, ka velti Regīna un misters Džulians pieņēmuši viņu par uzticamu sabiedroto. Ne šodien, tad rīt, pulkvedis izmantos savas zināšanas, lai pagrūstu un iznīcinātu šodienas draugus.
Un tad pulkvedis ieraudzīja Doroteju.
"Ak Kungs, atkal sākas medības..."
- Tātad, noskaties? - Blekberijs, redzot Doroteju zaudēja prātu. - Nav tava aizstāvja! Misters Pimpkins aizbrauca uz "Drednautu". Nāc līdzi!
Pulkvedis saķēra Doroteju aiz pleca. Viņa mēģināja atgrūst roku. Apkārt bija tikai ienaidnieki! Kāds pie karātavām stāvošajā vērotāju pulkā, skaļi iesmējās - vai nu par pulkveža dedzību, vai arī par Dorotejas bailēm, kuras viņa nespēja apslēpt.
- Tu iesi uz cietumu! - pulkvedis bļāva. - Un es tevi pakāršu kopā ar viņiem! Vai arī tu gribi, lai tevi sadedzina kā raganu?
- Bet tā taču nedrīkst! Kāpēc jūs mani vajājat?
Ja Doroteja cerēja radīt publikā žēlumu, viņa kļūdījās - faktorijas ierēdņi un citi sīkie kalpotāji šos vārdus sagaidīja ar jautrības uzliesmojumu. Acīmredzot karātavas kaut kā izmainīja likumpaklausīgo britu noskaņojumu un pārvērta viņus par senajiem romiešiem, pagriežot īkšķi uz leju slaveno gladiatoru cīņu laiku žestā: "Nogalini sakautos!"
Doroteja kā mācēdama pretojās, taču viņa nespēja pieveikt šo kaulaino, zvēriski nežēlīgo vīrieti.
Pulkvedis vilka savu upuri uz zāliena, pa taku, kas veda uz aklo cietuma ēku. Doroteja mēģināja izrauties ar pēdējiem spēkiem, un pulkvedis viņu atlaida - tik negaidīti, ka Doroteja nokrita.
Bet pakrita arī pulkvedis.
Viņš saķēra roku, ar kuru vilka Doroteju, un viņam starp pirkstiem lija asinis.
- Iekoda! - kliedza viens no vērotājiem. - Viņa iekoda pulkvedim!
Dorotejai nenāca ne prātā kost ... Bet kas tad notika?
- Tur! - Blekberijs bļāva pārkliedzot balsu troksni. - no turienes šāva ... - Viņš ar labās rokas pirkstu rādīja uz vareno koku ar nosaukumu "Meža liesma", kura zari, pilni sarkaniem ziediem, karājās virs faktorijas guļbaļķu sienas.
Un Dorotejai arī šķita, ka viņa saskata cilvēku, kurš kāpj lejā ... Tad viņš pazuda aiz sienas.
- Viņš šāva! Tas ir viņas līdzzinātājs!
Doroteja pasaulē pazina tikai vienu mednieku, kurš lidojumā varēja notriekt odu - Nga Dinu. Vai Bo Pinjazotta tomēr sūtījis savu dēlu pasargāt Doroteju?
Mīļais, labais muļķītis! Viņš tikai izdarīja sliktāk! Tagad visi faktorijā bija pārliecināti, ka Doroteja ir saistīta ar birmiešiem vai citiem britiem naidīgiem spēkiem. Lai arī ievainots, pulkvedis var triumfēt ...
Un, kad Doroteju iegrūda cietumā, pulkvedis, priecīgs un pat jautrs, sekodams viņai pāris soļu attālumā, aiz muguras atkārtoja, uzrunājot pūli:
- Es taču brīdināju!
Bet tad spēki viņu pameta, un pulkvedis Blekberijs apsēdās zālienā.
Pie viņa, kāda izsaukts, jau steidzās doktors Strengls.
Doroteja atskatījās. Uz karātavu fona zem resnajām cilpām, uz zemes sēdēja pulkvedis Blekberijs savukārt doktors Strengls vēra vaļā savu somu, lai izņemtu korpiju un pārsējus brūcei.
* * *
Lai arī Dorotejai sāpēja - viņu pirms iemešanas cietumā raustīja un grūstīja, it kā gribētu nogalināt, viņa pēkšņi nodomāja ka ir paveicies! Viņa tūlīt redzēs Aleksu! Protams, viņa taču pati gribēja nokļūt cietumā!
Doroteja ar prieku aizmirsa, ka jau šodien viņu pakārs, un, ieejot cietumā, uztraucās, vai izskatās labi un vai Aleksam viņa patiks.
Cietuma durvis atvērās, apkārt bija kaut kādi cilvēki, viņi kaut ko runāja, nez kāpēc gribēja viņu pārmeklēt, un Doroteja sāka atkauties no netīrajām rokām, tad kāda pieredzējušie pirksti izvilka no viņas matiem matadatas - cietumā tādas nedrīkst būt, mati nokrita pār pleciem - ko domās Alekss! - un Doroteja nonāca pustumšajā telpā ar zemes grīdu, kur bija smacīgi, karstI un slikti oda...
Bet Doroteja uzreiz atpazina Aleksu - lūk viņš paceļas no salmu kaudzes! Vai viņu pazīs?
Ar žlerkstoņu aizvērās kazemāta durvis.
No soliņa piecēlās arī kapteinis Ficpatriks. Pie galda atradās soliņš, uz kura bija krūze un māla bļoda.
Pret Doroteju pārsteigumā pagriezās arī otrais stūrmanis, kapteiņa palīgs un artilērists - Doroteja viņus visus ļoti labi pazina, vairākas nedēļas viņi bija tikušies gandrīz katru dienu.
- Esiet sveicināti, - Doroteja jautrā balsī pateica, bet šī balss pat pašai izklausījās neīsti. Viņai nācās atklepoties un atkārtot apsveikumu.
- Doroteja! - Kapteinis Ficpatriks bija pārsteigts. - Kāpēc tevi iemeta šeit? Vai tiešām apdedzināji saimniecei pirkstus ar gludekli, gludinot viņas tualetes?
Dorotija nesaprata, vai vājais un izdilušais "Glorijas" kapteinis joko.
Bet viņa palīgu smiekli izkliedēja šaubas.
Alekss nesmējās. Viņš pienāca pie Dorotejas.
- Esmu nobijies, - viņš teica, ieskatoties viņas sejā. - Kas noticis? Kāpēc tevi šeit iemeta?
- Esmu ne tikai sodīta, - teica Doroteja. - Man izpildīs nāvessodu kopā ar jums.
- Pulkvedis Blekberijs? - kapteinis jautāja. - Vai tā ir viņa intriga? Kāpēc Regīna Vitla jūs neaizsargāja?
- Kad tad viņa mani ir aizsargājusi?
- Jums taisnība, - Ficpatriks nopūtās.
Un Doroteja saprata, ka virsnieki šajās dienās daudz apsprieduši pēdējo mēnešu notikumus - liktenis viņiem bija nežēlīgs un bija iecerējis viņiem dot pēdējo triecienu.