- Pastāstiet kā viņš tika jums klāt, Dorotej? - jautāja kapteinis.
Doroteja sāka stāstīt. Pirms stāstījuma pēdējo minūšu notikumiem viņa pārtrauca un lūdza padzerties. Par laimi, krūzē bija palicis nedaudz ūdens. Viņa negribējās atklāt savu noslēpumu - pateikt, ka Rangūnā slēpjas izlūki no Ligonas karalistes. Viņa negribēja stāstīt, ka zina, kurš šāva uz pulkvedi.
Tāpēc Doroteja stāstījumā aprobežojās par šāvienu "no kaut kurienes".
- Jā, tas būs brīnišķīgs attaisnojums, lai izrēķinātos ar tevi, - Alekss bēdīgi nomurmināja.
Ak, cik ļoti viņš šajās dienās ir izdilis un izbalējis!
- Baidos, ka jūsu liktenis bija izlemts jau agrāk. Un ja ne misters Pimpkins, kurš jūs vakar aizsargāja, jūs būtu dalījusies ar mūsu likteni jau vakar ...
- Ko tur vairs runāt! - Doroteja nopūtās. - Viņš mēģināja mani nogalināt vairākkārt ... un pat uzsūtīja savus rokaspuišus ...
"Par galdnieka nāvi pastāstīšu pēc tam", - viņa nodomāja. "ja paspēšu..." Un pēkšņi sapratu, ka nepaspēs. Ka nekad vairs neko nepastāstīs labajam kapteinim Ficpatrikam vai izspūrušajam rudajam skotam - artilērijas virsniekam.
- Vai pulkveža brūce ir bīstama? - Artilērijas virsnieks ar cerībām jautāja. - Viņš izdzīvos?
- Baidos, ka brūce nav bīstama, trāpīja rokā.
- Cik žēl, - sacīja artilērists.
- No kurienes tad šāva? - jautāja kapteiņa palīgs.
- Kā es sapratu, no āra, no liela koka aiz faktorijas sienas.
- Žēl, ka tas nebiju es, - sacīja Alekss. - Es nebūtu aizšavis garām.
- Jaunie cilvēki, - kapteinis Ficpatriks apturēja savus nelaimes biedrus. - Jums šķiet, ka, ja viens, visredzamākais ļaundaris atstās šo pasauli, tad pienāks labi laiki un valdīs taisnīgums. Ak, kāds gan tas ir malds! Padomājiet labi, vai šīs intrigas galvenais audējs bija pulkvedis Blekberijs? Un pats arī atbildēšu: nepavisan ne galvenais. Vitlu pāris izmanto viņu savu nelietību slēpšanai. Esmu par to pārliecināts. Džulianam Vitlam jāpierāda Kompānijai, ka viņš nav vainīgs kampaņas iespējamā neveiksmē. Viņa sievai jāpierāda, ka viņas uzvedība brauciena laikā bijusi nevainojama, bet piedzīvojumi - šausminoši! Un, protams, pašam pulkvedim Blekberijam ir svarīgi pierādīt, ka viņš izturējās nevainojami, kā īsts lauva un kaujas laikā nesēdēja kaut kur zem lazaretes.
Klausītāji pamāja, piekrītot Ficpatrikam. Un, lai arī viņa runa bija domāta vairāk Dorotejai, viņa saprata, ka Ficpatriks šo runu ir atkārtojis vairākas reizes un ka tā pauž visu ieslodzīto vispārējo viedokli.
- Diemžēl, - Ficpatriks turpināja, - arī jūs, Dorotej, esat nevēlama lieciniece. Un, protams, Regīna no jums baidās. Viņa taču zina, ka jūsu stāsts par dzīvi birmiešu ģimenē nav patiess. Tāpēc, ka jūs piekritāt viņas melīgajiem apgalvojumiem par vētru jūrā un pārējo laivas pasažieru nāvi. Viņa melo, bet jūs piekrītat meliem! Kādā nolūkā? Jūs viņai esat nāvējoši bīstama. Un esmu pilnīgi pārliecināts, lai arī jums var būt rūgti to apzināties, ka aiz jūsu aresta un pulkveža lēmuma jūs pakārt, stāv misis Vitla. Tagad maz ticams, ka pat Pimpkins jūs izglābs - jo ir taču jūsu līdzzinātāja noslēpumainais šāviens...
- Cik ir pulkstenis? - Doroteja jautāja, izlikdamās, ka nav saklausījusi kapteiņa pēdējos vārdus.
- vienpadsmitā stunda.
- Viņi vēlas mūs pakārt pirms pusdienām, lai vēlāk ar tīru sirdi un labu apetīti varētu apsēsties pie galda.
- Divas stundas? Atlikušas divas stundas? - artilērijas virsnieks pēkšņi nobijās. Protams, viņu sauc Henrijs. Henrijs-artilērists.
Kapteinis Ficpatriks apsēdās pie galda. Viņš nolieca nosirmojušo galvu, kas pēdējās nedēļās bija kļuvusi gluži sirma, un skatījās galda virsmā, it kā gaidot no turienes atbildi ...
- Nē, - sacīja artilērists, - kaut kam jānotiek...
Doroteja satvēra Aleksa roku. Viņa roka bija vēsa un sausa. Tas bija labi. Tas ir tik jauki ... Viņa pirksti savilkās apņemot meitenes roku. Doroteja viegli pavilka Aleksu sānis. Par laimi cietums bija zems, bet plašs. Acīmredzot to ne vienmēr izmantoja kā cietumu, dažreiz arī kā vērtīgu preču noliktavu.
Doroteja aizveda Aleksu stūrī, kur bija izmests sagulējies siens.
- Jūs te guļat? - Viņa jautāja.
- Jūs uzminējāt.
Doroteja apsēdās uz siena.
Bailes, kas viņu nesen bija pārņēmušas, ieraugot nāvīgi nobijušos artilēristu, kaut kur bija pazudušas. Paslēpušās. Tās, protams, iznāks, kad ieradīsies viņiem pakaļ, bet iedomāsimies tagad, kad mūs vienkārši tikai iesēdinājuši cietumā.
- Vienkārši iedomāsimies, - viņa pačukstēja Aleksam, - ka mūs ielikuši cietumā un par mums aizmirsuši. Un mums pat ir paveicies, ka nonācām vienā kamerā. Tāpēc, ja visi novērsīsies, tu vari mani noskūpstīt.
- Ko tu runā ...
- Tev nepatīk mani vārdi?
- Padomā, Dorotej, kāpēc mums jāizliekas... Man pašam nomirt nav tik ļoti bail, bet doma, ka šajā slazdā esi iekritusi tu, ir absolūti nepanesama!
- Aleks, - Doroteja tad teica, - es jau sen tev gribu pajautāt: vai tev ir jūtas pret mani?
- Es mīlu tevi,- Alekss nekavējoties atbildēja. - Es mīlēju tevi visas šīs nedēļas, kamēr nezināju, kas ar tevi noticis, kur tu esi, vai esi dzīva! Es lūdzu Dievu Kungu, lai viņš paņemtu manu dzīvību un atstātu tevi uz zemes. Un zini, kad mani notiesāja uz nāvi, es to uzskatīju par likteņa atbildi uz manām lūgšanām. Jā, tas nozīmē, ka Debesis ir piekritušas tevi atstāt dzīvu ...
- Ak, mīļais! - Doroteja noglāstīja viņa roku. - Cik tu esi naivs! Vai tiešām nezināji ka Debesis ar cilvēkiem līgumus neslēdz? To dara tikai velns.
Alekss pasmaidīja.
Doroteja pieglaudās pie viņa, pacēla galvu un noskūpstīja viņu uz vaiga.
Un saprata, ka jaunā stūrmaņa vaigs ir karsts un sāļš.
- Vai visi vīrieši Polijā ir tik dīvaini? Kāpēc jāraud, ja esam kopā?
- Velns parāvis! - ierēcās Ficpatriks. - Es sadzirdēju jūsu vārdus, mani bērni! Es to nevaru izturēt. Virsnieki, klausieties mani! Mēs esam pieci. Kamēr mūsu vidū nebija šīs nevainīgās meitenes, kurai bija neapdomība iemīlēties mūsu Aleksā, es biju gatavs iet nāvē, jo patiesībā jutos vainīgs par to, ka "Glorija" nonāca ienaidnieka rokās. Bet tagad es pārdomāju.
- Runājiet, kaptein. - Ficpatrika palīgs piecēlās no salmu kaudzes pie durvīm. - Es jūtu, ka jūs esat kaut ko izdomājis.
- Runājiet, kapteini! - iesaucās artilērists, kurš bija gatavs jebkuram lēmumam, tikai neiet uz soda vietu kā aunam.
- Es sapratu, ka, tāpēc ka mēs esam kļuvuši par sazvērestības upuriem, mūsu kā Viņa Majestātes virsnieku pienākums ir cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam pret troņa ienaidniekiem.
- Un ko darīt? Tikai pavēliet, kaptein! - Artilērists pieprasīja.
- Mums jācenšas dārgi pārdot savas dzīvības, - sacīja kapteinis. - Kad viņi mūs izvedīs, izrādiet pilnīgu vienaldzību un pakļaušanos. Es uzskatu, ka, ja mums paveiksies, viņi uzreiz nesasaistīs mums rokas kā parastiem noziedzniekiem. Tad mums būs nelielas cerības atbruņot karavīrus, kuri nāks mums pakaļ, un pēc tam tos, kuri stāvēs pie ieejas durvīm. Varbūt, ja Kungs atļaus, mēs varam izkļūt no faktorijas... Tiklīdz mēs izlauzīsimies, mums radīsies iespēja ...
- Jūs ierosināt sacelties pret Ostindijas kompāniju un Lielbritānijas karali? - Kapteiņa palīgs jautāja.
- Nē, mēs sacelsimies pret ļaundariem, kuri karaļa vārdā piesedz savus netīros darbus. Starp mums ir arī miss Doroteja Foresta, kura, es ceru, varēs uzstāties karaļa priekšā kā lieciniece ...
- Es pacentīšos…