- Mums vajadzēs nokļūt Kalkutā vai vēl labāk Londonā, lai mēs varētu liecināt reālā, taisnīgā tiesas procesā. Es domāju, ka mēs panāksim taisnīgumu, draugi!
Cik daudz var paveikt ar vārdu, kas pateikts visbezcerīgākajā, tumšākajā dzīves brīdī! Nupat kazematā bija vairāki cilvēki, kuru galvenā nodarbošanās bija rēķinu noslēgšana ar savu dzīvi, kā mēra barakas slimniekiem.
Un te pēkšņa pārmaiņa! Pieci virsnieki, kuri gatavi kaujai, gluži kā spartieši pie Termopīlām, stāvēja tumšajā kazemātā, un blakus viņiem bija drosmīga jauna amazone, kura arī nebaidījās no ienaidnieku bultām un šķēpiem.
- Jūrniekam, - teica divdesmit gadus jaunāks kļuvušais kapteinis Ficpatriks, - vienmēr ir jādomā. Katra kauja jūrniekam ir uzdevums ar daudziem nezināmiem. Sauszemes virsnieks var paļauties uz noteikumiem, taču mums noteikumi netiek rakstīti. Mēs tikām uzvarēti, cīnoties ar korsāru kā ar parastu regulārās armijas franču kuģi. Mums šodien jāuzvar, jo dumpi no mums negaida, un mēs tiekam novērtēti par zemu, tāpat kā mēs par zemu novērtējām Surkufu. Tāpēc pārsteigums ir mūsu pusē. Tātad, mēs neesam pieci ...
- Neesam seši! - Doroteja iesaucās.
- Neeesam seši, bet sešdesmit. Turklāt mums nāks pretī ne jau militārā vienība vai jūrnieki, bet gan pūlis vērotāju, kuri ieradušies apbrīnot, kā mēs savas dzīves pēdējā minūtē piekakāsim bikses. Tas nozīmē, ka mēs esam nevis sešdesmit, bet seši simti.
- Klausies, klausies! - Artilērists iesaucās.
- Tapēc ķeramies pie lietas, kungi virsnieki!
- Kādas lietas? - Doroteja jautāja.
- Mums jāizdomā, kā apbruņoties. Pēc tam jāizplāno visa operācija līdz sekundei un collai. Kas kur stāvēs, kad ienāks mums pakaļ, kurš ko darīs. Ja viņi būs pietiekami stulbi, lai nāktu pie mums paša faktora vadībā, tad mums būs iespēja saņemt ķīlniekus.
- Klausieties!
- Pagaidām mums no ieročiem ir tikai šī krūze, - Ficpatriks turpināja. - Tas nav daudz. Padomājiet, padomājiet, ko vēl varam izmantot kā ieroci ...
- Stūrī zem salmiem bija nūja, - sacīja artilērists.
- Tad kāpēc jūs klusējāt! Nesiet to šurp, Henrij!
Un nāve atkāpās ...
10. nodaļa. DĀRGUMU ATGRIEŠANA
Piedzīvojumu romānos ir likums: varoņu izglābšanai jānāk tieši vienu sekundi pirms bende nolaiž cirvi vai izsit kasti no upura kāju apakšas.
Tomēr mūsu romānu nekādā ziņā nevar saukt par piedzīvojumu romānu, jo tā mērķis ir nesteidzīgs pētījums par mūsu tālo senču sadzīvi un paražām, kā arī dažu organizāciju ikdienu 21. gadsimta beigās.
Tāpēc tiekšanās pēc dzīvas un vēsturiskas patiesības izrādījās daudz svarīgāka par ārēju pievilcību. Un mums jāatzīst, ka, neraugoties uz kārdinājumu turpināt stāstījumu pa iestaigātajiem ceļiem, mūsu romāna notikumi neizvērsās tik dramatiski, kā mēs to būtu vēlējušies.
Turklāt mums jāatzīst, ka Dorotejai tā arī neiznāca uzkāpt uz ešafota un atstāt savus garos melnos matus zem bendes rupjajām dārza šķērēm, lai tie netraucētu nožņaugt nevainīgo meiteni.
Līdz nāvessoda izpildes sākumam bija atlikusi vairāk nekā stunda, un bende no vietējā garnizona seržantu vidus, it kā pārkārtojot traukus uz svētku galda, pārvietoja cilpas sakarā ar to, ka bija gaidāmi papildu viesi. Vienkāršāk sakot, viņš mainīja cilpu atrašanās vietas, lai piestiprinātu pie karātavām sesto cilpu Dorotejai.
Vairāki dīkdieņi joprojām slaistījās pa parādes laukumu, noskatoties uz bendes pūlēm, taču lielākā daļa izklīda, jo ap vienpadsmitiem saule pakāpās tik augstu, ka paliekot atklātā vietā, viegli varēja dabūt saulesdūrienu. Zem nojumēm joprojām varēja dzirdēt āmuru klaudzoņu un zāģu žvarkstoņu - tur tika izgatavotas lafetes un riteņi lielgabaliem, un virs smēdes pacēlās melnu dūmu kolonna - tur kaldināja lafešu dzelzs daļas. Bet darbs nebūt negāja tik veiksmīgi kā no rīta, jo karstums nogurdināja arī strādniekus.
Diena bija smaga. Saule spīdēja caur miglu, gaiss bija pārpildīts ar mitrumu un tvaikoja tā, it kā atrastos zem verdošas tējkannas vāka.
Faktorijas vārti bija plaši atvērti, jo nesen laiva no "Drednauta" atveda vēl trīs lielgabalus no sešdesmit, kurus misters Džulians Vitls plānoja izmantot uzbrukumam, pareizāk sakot, tagad plānoja misters Pimpkins, kurš bija iecerējis vadīt šo uzbrukumu, kuras sagatavošanā pats nebija piedalījies, toties cerēja izrotāt sevi ar Pegu iekarotāja lauriem. Par ko viņš tagad uz "Drednauta" klāja apspriedās ar komandoru Stounu. Pats mister Vitls sēdēja savā kabinetā un rakstīja detalizētu denunciju uz misteru Pimpkinu, kā arī detalizētu paša rīcības attaisnojumu tiesas procesa un "Glorijas" virsnieku sodīšanas laikā. Šo vēstuli viņš bija iecerējis nosūtīt ar savu pastu - ar armēņu tirgotāju starpniecību, kuri viņam bija daudz parādā, kuriem viņš kā kristiešiem bija sasolījis īpašus labumus, pēc Avas karalistes pievienošanas Lielbritānijas Ostindijai.
Putnu Regīnu mocīja karstums, viņas vaigi kļuva sarkani, ķermenis pārklājās ar lipīgiem sviedriem, viņai vajadzēja sevi aplaistīt ar vēsu ūdeni, jo šai zemiskajai Dorotejai izdevās sašaut pulkvedi un nokļūt cietumā, tāpēc tagad atstājot saimnieci bez labas istabenes, kas ir vismaz nekrietni...
Pulkvedis Blekberijs, guļot uz savas lāvas, ļoti cieta.
Viņš lūdzās doktoru Strenglu iedot viņam opiju, no kura jau sen bija atkarīgs, bet doktors turpināja vilkt garumā un neizpildīja ievainotā lūgumus. Tiesa, viņš jau trīs reizes bija piedāvājis pulkvedim sagādāt tik daudz opija, cik viņš gribētu, ja tas atbrīvos Doroteju no cietuma un atcels rīkojumu par viņas nāves sodu. Bet pulkvedis deva priekšroku ciešanām, bet no upura neatteicās.
Tieši šajās mokošajās minūtēs uz plašā ceļa, kas stiepās gar upi, uz faktorijas pusi virzījās milzīgs putekļu mākonis. Ja kāds varētu ielūkoties šī mākoņa iekšienē, tas saskatītu, ka putekļus saceļ vairāki desmiti varenu bifeļu, kas devās faktorijas virzienā. Visi bifeļi bija iejūgos, bet bez ratiem. Aiz bifeļiem, slēpjoties putekļu mākonī, gāja vairāki ziloņi, taču neviens nevarēja saprast, vai tie bija darba vai kaujas ziloņi, putekļu priekškars bija pārāk blīvs.
Vairāki dzinēji ķēdē skraidelēja apkārt bifeļu baram, kliedzot uz tiem, neļaujot tiem skriet uz upi padzerties, ko bifeļi vēlējās visvairāk.
Troksnis, ko radīja šī bara kustība, bija ievērojams, taču tas neizraisīja trauksmi vārtsargu karavīru vidū, jo tas bija miermīlīgs troksnis, kā mušu spindzoņa, rīsu kombaina čīksti, vai govju ganāmpulka māvieni.
Karavīri bija pārliecināti, ka bifeļu bars dosies garām faktorijas vārtiem un aizies tālāk. Bet nekā nebija. Bifeļi pie vārtiem sadrūzmējās un, ganu pamudināti, nogriezās faktorijas pagalmā.
Bifeļu bara priekšā karavīri atkāpās un kliedza, uzskatot, ka tas noticis dzinēju stulbuma dēļ.
Faktorijas pagalmā iebruka arvien vairāk bifeļu. Pie karavīriem jau skrēja apsardzes priekšnieks, sašutis par šo skatu.
- Pasakiet taču kāds šiem idiotiem! - Viņš kliedza. - Ja viņi neaizvāks savu ganāmpulku, es šaušu! Šī taču ir Lielbritānijas teritorija!
Bet bifeļi jau bija aizpildījuši visu teritoriju nojumju un noliktavu priekšā, un pirmie jau sāka ienākt nākamajā pagalmā, uz parādes laukumu ar karātavām.
Bifeļu izkliedētajai apsardzei palīgā no kazarmām izskrēja sipaji, pārsteiguma nomākti, mīkstā, mitrā karstuma apdullināti, tie tik tikko vilka ieročus un joprojām neuzdrošinājās šaut, nesaprotot, kas ir viņu ienaidnieks.
Leitnants Stjuarts, izskrējis no savas istabas tikai pantalonos un baltā kreklā, paķēris rokā zobenu, mēģināja disciplinēt karavīrus, bet tad atskanēja pirmais šāviens.