Sākumā neviens nesaprata, ka šauj no mazām platformām, kas bija piestiprinātas uz ziloņu mugurām.
Izrādījās, ka tie ir kaujas ziloņi.
Jaukais, dzīvespriecīgais leitnants Stjuarts nokrita bez dzīvības, jo Nga Dins trāpīja odam lidojuma laikā.
Šis šāviens un bifeļu bara troksnis sasniedza ieslodzītos cietumā un lika viņiem sastingt uz vietas, ieklausoties.
Tikmēr aizvien vairāk sipaju skrēja uz parādes laukumu, taču bifeļu bars bija tik neparasts ienaidnieks, ka karavīri, kuri vēl jo vairāk, nemaz negaidīja uzbrukumu, jo šī diena bija taču paredzēta lieliskai izklaidei - publiskam nāves sodam, redzot pretim pavērstus ragus, un ienaidnieka kolonnu solidaritāti, apjukumā atkāpās.
Aicinot uz kauju iekliedzās trompete, - Anglijas faktorija sāka veikt novēlotus pasākumus, lai aizstāvētos. Mēģinot organizēt aizstāvību, aiz noliktavām, zālienā, majors Springfīlds apstādināja no kazarmām izskrējušos karavīrus, lai tos nostādītu kaujas ierindā, un pēc tam dotos kaujā, centrālās ēkas mastā tika pacelts karogs, aicinot pēc palīdzības "Drednautu" - karogs norādīja uz faktorijai draudošajām ārkārtējām briesmām... Tomēr, no kurienes radušās šīs briesmas un kas tās radījis, neviens faktorijā vēl nebija aptvēris.
Tikmēr gani, kuru skaits visu laiku pieauga un kuri izrādījās apbruņoti ar pistolēm un izliektiem zobeniem, skraidīja pa pagalmiem, šķūņiem, zem nojumēm, caur darbnīcām, noliktavām un pat pa ierēdņu telpām, radot briesmīgu troksni, šaujot, iznīcinot mēbeles, nogalinot visus, kas uzdrošinājās pretoties, un tajā pašā laikā izpildot sava vadoņa pavēli - par katru cenu atrast un atvest Ligonas kroņprincesi, viņas augstību Ma Doro, bez žēlastības iznīcinot ikvienu, kurš uzdrošināsies to aizkavēt.
Tā ka faktorijā neviens nezināja ligoniešu valodu, princesei adresētie kliedzieni burtiski piepildīja gaisu, gluži kā to austošā rītā mežu piepilda putnu kņada, nevienam neko neizteica, bez tam daudzi tos pieņēma par mežonīgo ganu kara saucieniem...
Doroteja, kas stāvēja blakus Aleksam, turēdama viņa roku un ieklausījās aiz durvīm skanošajos kliedzienos, sitienos un šāvienos, pēkšņi šajos kliedzienos saklausīja savu vārdu. Vai tas varētu būt?
- Esmu šeit! - iekliedzās Doroteja ligoniešu valodā. - Esmu šeit!
Un uz mirkli apklusa.
Nelaimes biedri pārsteigti skatījās uz viņu.
Doroteja saprata, ka ir pienācis laiks atklāt savu noslēpumu, jo vissliktākais ir zaudēt nelaimes biedru uzticību tik grūtā brīdī.
- Tad kāpēc tu klusēji! - Kapteinis Ficpatriks iesaucās. - Pastāsti, kas tur notiek? Tu gribi teikt, ka faktorijā ielauzušies birmieši?
- Tā tik vēl trūka! - uztraucās viņa palīgs. - no oglēm ugunī. Viņi taču mūs nepasaudzēs.
- Viņi droši vien uzoduši, ka Vitls plāno nelielu, uzvarošu karagājienu. - sacīja artilērists.
- Tie nav birmieši, - paziņoja Doroteja.
- Tad kas viņi ir?
- Tie ir ligonieši.
- Un kas ir ligonieši?
Apsardzes telpā, kurā atradās cietuma apsardze, aiz durvīm atskanēja satrauktas balsis. Apsardzes priekšnieks nekādi nevarēja izlemt, vai sēdēt šeit, riskējot nokļūt slazdā, apsargāt notiesātos, vai mēģināt doties ārā un iesaistīties kaujā.
Sargu radītais troksnis apslāpēja kliedzienus ārā.
Doroteja virsniekiem neko nevarēja paskaidrot.
- Ligonieši ir birmiešu ienaidnieki, - sacīja Doroteja.
- Kāpēc tad viņiem vajadzētu uzbrukt faktorijai? - Alekss nesaprata.
- Viņiem vajag lielgabalus, - Doroteja atbildēja.
- Viņiem vajag mūsu lielgabalus?
- Jā, lai aizstāvētos pret birmiešiem.
- Mana galva iet riņķī! - Ficpatriks teica. - Kurš kuram te uzbrūk, kurš ir ienaidnieks, kuram vajadzīgi lielgabali...
- Ne jau tur tā lieta! - Alekss iekliedzās. - Vai tiešām jūs neapjēdzat, ka priekš mums svarīgs ir tikai viens jautājums - vai mūs šodien pusdielaikā pakārs pie karātavām, vai arī kāds to var novērst!
- Labi teikts, Aleks, - artilērists viņu atbalstīja. - Man ir nospļauties, kurš kuram tur uzbrūk! Nojauciet karātavas, un es iedegšu svecīti pirmajā baznīcā, kur nokļūšu.
- Ko tad viņi tur kliedz? - Ficpatriks jautāja.
- ES nevaru sadzirdēt. Vai jūs varētu pacelt mani līdz logam?
Zem pašiem griestiem atradās šaurs lodziņš. Tas bija aizrestots ar dzelzs stieņiem, un no zemes atradās apmēram astoņu pēdu augstumā.
Acumirklī ieslodzītie pie sienas piebīdīja galdu, un Alekss kopā ar artilēristu uz tā uzlēca. Viņi palīdzēja uzkāpt arī Dorotejai un, saķērušies rokās, izveidoja kāpsli uz kura Doroteja pakāpās vēl augstāk. Pēc dažām sekundēm viņa jau varēja paskatīties ārā.
- Šausmīgi putekļi, - viņa informēja vēstis gaidošos ieslodzītos. - Skraidelē cilvēki... nez kāpēc ir bifeļi, ļoti daudz bifeļu ... Es redzu ziloni, oho, viņš mīda kareivjus! Un nokrīt... viņu sašāva! Nāk vēl viens zilonis ...
Šeit Doroteja pārtrauca savu stāstu, jo no putekļiem un dūmiem izlēca vairāki kaujas bruņās tērpušies ligonieši.
Viņi skrēja uz cietumu.
Ligonieši apstājās dažus soļus no cietuma, un viens no karavīriem iekliedzās:
- Princese Ma Doro, atsaucies! Princese Ma Doro, kur tu esi?
"Tas taču attiecas uz mani", - Doroteja beidzot apjēdza.
- Esmu šeit! - Meitene kliedza. Viņa iespieda roku caur restēm un pamāja, piesaistot karavīru uzmanību. - Esmu šeit, ieslēgta kopā ar saviem draugiem! Atbrīvojiet mūs!
Karotāji sadzirdēja viņas kliedzienu. Viņu vadītāja sejā parādījās priecīgs smaids.
- Princese Ma Doro, tu esi dzīva!
Viņa noteikti bija redzējusi šo karotāju jau iepriekš, bet viņš - princesi.
- Esi uzmanīgs! - uzsauca princese karotājam. - Pie durvīm ir sardze. Viņiem ir šautenes.
- Cik viņu ir? - karotājs jautāja.
- Es domāju, kādi pieci vai seši cilvēki ...
It kā apstiprinot Dorotejas vārdus, no apsardzes telpas atskanēja vairāki šāvieni. Viens no karavīriem saķēra plecu, viņš bija ievainots. Pārējie metās uz visām pusēm.
- Nu, kas tur notiek? - Artilērists jautāja. - Stāsti mums!
- Nolaidiet mani, - sacīja Doroteja. - Mani redzēja un pazina.
- Kā tā, pazina? - neticīgi jautāja Ficpatriks.
- Es pastāstīšu vēlāk, tagad mums nav laika! Tūlīt sāksies mūsu cietuma šturmēšana. Un mūs atbrīvos.
- Kāpēc viņi jūs pazina? - Kapteinis Ficpatriks atkārtoja.
- Tāpēc, ka esmu no viņu cilts! Vai tiešām jūs nesaprotat?
- Un kāpēc tu zini viņu valodu?
- Es protu viņu valodu. Mani iemācīja mana māte! - Doroteja atkārtoja.
Briti tomēr nekādi nespēja aptvert.
- Kāpēc jums būtu jāprot viņu valoda?
- Ak Kungs! - Doroteja nopūtās. - Nu, kā var būt tik apnicīgs?
Kapteinis apvainojās un apklusa. Artilērists iesmējās.
- Bet patiešām! Lai taču viņi mūs atbrīvo. Vai vēlaties, mēs jūs atkal pacelsim? Citādi jūsu draugi kaut ko vilcinās.
- Nē, - Alekss sacīja. - Tagad sāksies šaušana. Es negribu, lai Doroteja sevi pakļautu riskam.
Doroteja redzēja, kā kapteiņa palīgs nosmīn, bet viņa bija pateicīga Aleksam par to, ka arī tādā brīdī viņš domāja par viņu.
Ārā atskanēja smags, truls trieciens.
- Kas tas ir? - Doroteja jautāja.
- Es domāju, ka viņi nolēmuši izsist ārdurvis, - sacīja kapteinis. - Bet labāk tās būtu sašaut no lielgabala. Ar tarānu tās nepaņemt.
Doroteja domāja, ka kapteinis jau pārdzīvo par ligoniešiem, it kā viņi būtu ieradušies atbrīvot arī viņu.