- Viņi nešaus no lielgabala, jo baidīsies mums nodarīt ļaunu, - sacīja artilērists.
Sitiens atkārtojās. Atbildot uz to, noskanēja šāvieni.
- Sargi atšaudās caur šaujamlūkām.
Pēkšņi nodrebēja visa ēka ...
Ārā nodārdēja skaļš brīkšķis, sitieni, kliedzieni, šāvienu sērija...
Tad pēc nelielas pauzes kaut kas nepārvarami stiprs iesita pa cietuma iekšējām durvīm, un tās paklausīgi iegāzās iekšā, kamerā.
Ieslodzītie bija pārsteigti, ieraugot kara ziloņa milzīgo galvu, kurai bija uzlikta aizsargierīce, līdzīga ķiverei ar resnu metāla ragu pieres vidū - kā vienradzim - tieši ar šo tarānu, zilonis uzlauza durvis...
Zilonis negāja iekšā, bet pēc dzinēja pavēles atkāpās.
Uzreiz kļuva redzams, ka apsardzes telpā guļ karavīru ķermeņi. Ārā mirdzošā Saule, apgaismoja kaujas lauku un apspīdēja no aizmugures neliela auguma, slaidu vīrieti, ietērptu bruņukreklā un ar apzeltītu ķiveri, rotātu ar šišaku un aprīkotu ar apmali kā cepurei. Uz vīrieša krūtīm mirdzēja apzeltīta tīģera purns, un viņš turēja rokā zobenu. Aiz viņa kazemātā ieskrēja vairāki karavīri ar pistolēm un šautenēm.
- Ma Doro! - no durvīm iesaucās ligoniešu vadonis. - Tu esi dzīva!
Kareivji, kuri ieskrēja kazemātā, nokrita un, noliekušies uz grīdas, sastinga. Tas nenozīmēja, ka Ligonā bija tik ļoti attīstītas monarhisma jūtas, ka karavīri vienkārši neprata izpaust savu prieku citādā veidā.
Britu virsnieki bija tik satriekti, ka bija zaudējuši valodu.
Karavīrs zelta ķiverē spēra dažus soļus uz priekšu. Doroteja pieskrēja pie viņa, apskāva viņu un smiedamās izplūda asarās ...
- Ak tēvoc, mans labais tēvoc! Tu tomēr mūs izglābi? Kā gan tu paspēji!
- Man pateica, ka tev draud nāve, - sacīja Bo Nurija. - Mēs steidzāmies... Nu, viegli nebija! Iedomājies, mēs trencām veselu baru bifeļu, kurus sapirkām kur tik varējām, visā Rangūnas apkārtnē. - karalis iesmējās, karotāji viņam piebalsoja, pieceļoties no grīdas un ielencot princesi.
- Kādēļ? - Doroteja brīnījās.
- Pirmkārt, tādēļ, lai izvestu no šejienes lielgabalus, un, otrkārt, lai briti nodotu faktoriju mūsu rīcībā. Galu galā viņi gaidīja cilvēku uzbrukumu, taču nemaz negaidīja bifeļu cilts uzbrukumu.
Un Ligonas karalis no sirds iesmējās. Smējās karavīri, smējās princese Ma Doro, un, joprojām neko īsti nesaprotot, bet pārliecināti, ka karātavas viņus vairs neapdraud, smējās angļu virsnieki.
- Nāc, - sacīja karalis, uzlikdams roku uz savas mīļās māsasmeitas pleca.
- Ejam, - Doroteja sacīja angļiem. - Tur tagad būs drošāk.
Joprojām piesardzīgi, angļi lēnām sekoja ligoniešiem. Apejot mirušo karavīru ķermeņus, viņi miedza acis žilbinošajā saules gaismā, no kuras viņi jau sen bija atradinājušies.
- Ko viņi darīja? - Artilērists taujāja. - Dorotej, kāpēc viņi visi tavā priekšā tā klanījās? Par ko viņi tevi uzskata?
- Un kas ir tas cilvēks apzeltītajā pannā? - Alekss jautāja ar greizsirdības pieskaņu balsī. - Kāpēc tu viņu apskāvi?
- Es jums visu paskaidrošu, - sacīja Doroteja. - Tagad es jums varu tikai pateikt, lai jūs nebrīnītos ... Te nav nekā pārsteidzoša ...
- Nekautrējies, - Alekss drūmi nomurkšķēja. - Nekautrējies, mēs tevi neapēdīsim.
- Nu, labi, tikai nesmejieties ... Fakts ir tāds, ka es esmu Ligonas karalistes princese, un mūs atbrīvoja mans tēvocis, Ligonas karalis.
Šokētie angļi paskatījās uz misis Vitlas kalponi, bet Alekss varēja tikai nomurmināt:
- Tā tik man vēl trūka!
* * *
Parādes laukumā, stāvot uz ešafota zem karātavām, kas visai skatuvei piešķīra baigu, draudīgu nokrāsu, Ligonas karalis sprieda tiesu, jo faktorijas pretestība, uzliesmojusi, tā arī neaizdegās. Izrādījās, ka nav neviena, kas varēt organizēt nopietnu pretestību viltīgi iecerētajam ligoniešu uzbrukumam. Turklāt puse no karavīriem un matrožiem, kas sastādīja to daļu, kas bija paredzēta, lai sakautu Rangūnā birmiešus, bija palikusi uz "Drednauta", piedevām bez artilērijas. Turpat bija arī misters Pimpkins, kurš kritiskā brīdī izrādījās atgriezts no faktorijas. Pirms pusstundas viņš un komandors mēģināja noorganizēt desantu un atkarot faktoriju, taču Bo Nurijas karotāji atradās izdevīgākā pozīcijā, viņi bija izvietojušies gar visu stāvo krastu. Tāpēc neviena no laivām līdz krastam vispār netika, un visas, izņemot vienu, kura apgāzās, atgriezās uz kuģa.
Bo Nurija stāvēja uz ešafota paaugstinājuma, pār viņu šūpojās cilpas, sešas cilpas, viena domāta viņa mīļotajai māsasmeitai Ma Doro. Bet austrumos šādu apvainojumu valdošajam namam nepiedod. Uzmetis skatienu cilpām, Ligonas karalis to pievērsa gūstekņu pūlim. Pat šeit sakautie stāvēja pēc rangiem, nesajaucoties. Priekšā bija virsnieki, daži ar sievām, kuras nolēma dalīties savu apgādnieku liktenī, starp tiem bija arī pulkvedis Blekberijs, kuru atbalstīja doktors Strengls, aiz viņa nožēlojami kvernēja misters Džulians Vitls, kurš šodien piedzīvoja visu savu dzīves plānu un cerību sabrukumu, blakus viņam, piesardzīga un saņurcīta, stāvēja Regīna, ar elkoni slaucīdama sviedrus, kas ritēja pār šauro pierīti. Pie faktora drūzmējās Kompānijas darbinieki un ierēdņi, briti un anglo-indieši, kuriem briti vienmēr uzticējās vairāk nekā vietējiem. Visbeidzot, tālāk, saspiedušies, bet nesajaucoties, stāvēja angļu matroži un karavīri, kā arī Indijas sipaji. Tā ka kauja bija beigusies, tad atšķirībā no komandieriem, ne vieni, ne otri nejuta bailes par savu likteni un tikai gaidīja šīs nīkšanas karstumā beigas, pēc kuras būs iespējams atgriezties vēsajās kazarmās un gaidīt turpmāko likteņa lēmumu..
Karalis pacēla roku, aicinot visus apklust. Zemā, nesaprotamā ņurdoņa pamazām apklusa. Karalis pamāja pie sevis jaunu indieti, kurš kalpoja kā tulks. Induss pameta ligoniešu grupu, kas stāvēja pie ešafota ar sejām pret angļiem. Šajā grupā bija arī Bo Pinjazotta un viņa kurlmēmais dēls, vairāki galminieki tērpušies bruņās un militārā apģērbā, ar sejām, kuras rotāja uzkrāsotas svītras - kara zīmes. Iepriekš vīrieši Ligonā uz vaigiem un pieres ietetovēja dzimtas un karotāju zīmes, bet tagad tās tikai uzkrāsoja karagājiena laikā, jo tetovējās tikai mežonīgie kalnu iedzīvotāji!
Kad induss uzkāpa uz platformas, Bo Nurija ar acīm sameklēja savu māsasmeitu un viņai uzsmaidīja.
Doroteja un viņas ieslodzījuma biedri stāvēja atsevišķi no pārējiem, zem apklusušās smēdes nojumes. Ar to viņi, it kā nošķīrās no pārējiem angļiem, kuri gribēja viņus nogalināt, un no ligoniešiem, kuri, lai ko arī neteiktu, bija tikai vietējie iedzīvotāji, un arī paši neaicināja pievienoties viņiem.
Bo Nurija ierunājās, un induss sāka tulkot viņa runu angļu valodā:
- Mēs, Ligonas karalis un trīs tūkstoš balto ziloņu pavēlnieks, - sacīja Bo Nurija, - ieradāmies Rangūnā, lai paņemtu no ferindžiem lielgabalus, kas mums būs vajadzīgi, lai savās zemēs neielaistu mūsu kaimiņu Avas karali. Mēs paņēmām lielgabalus.
Bo Nurija ar labo roku izdarīja nocērtošu žestu - ar lielgabaliem bija pabeigts. Lai gan Dorotejai bija skaidrs, ka ligoniešiem priekšā vēl grūtas dienas. Parādes laukumu sasniedza troksnis un pat attāli dārdi - ligonieši jūdza bifeļus un ziloņus, lai sagatavotu ceļam četrdesmit gatavos lielgabalus, pāri līdzenumam, tālāk kalnos, aiz Pegu. Ceļā sagaidīja kaujas pret Rangūnas un Pegu garnizoniem, kurus birmieši pacels, lai apturētu Bo Nuriju, kā arī jāpārvar lietus paskalotie ceļi.
Bet tas būs rīt. Šodien uzvarētājs bija Ligonas karalis. Viņa drosmīgais plāns bija spīdoši izdevies.
- Mēs gribētu pateikt, - karalis turpināja, - ka mūsu valstī ir laba dzīve. Mēs labi maksājam musketieriem un artilēristiem, kas mums uzticīgi kalpo. Ja angļu artilēristi un virsnieki vēlas doties kopā ar mums, tad mēs apsolam, ka viņi saņems algu divreiz lielāku nekā jums maksā angļu karalis. Kad jūs vēlēsieties mūs atstāt, mēs jums netraucēsim ...