- Bet tā varētu būt izeja? - nočukstēja artilērijs, kurš stāvēja blakus Dorotejai.
- Tu taču esi britu virsnieks! - Ficpatriks iebilda.
- Man nepatiktu tur karāties, pat kā britu ģenerālim...
Karalis, it kā saklausījis artilēristu, atkal pacēla galvu, skatoties uz cilpām.
- Mēs negribam nevienam nodarīt ļaunu. Mēs esam paņēmuši lielgabalus un aiziesim, - viņš turpināja. - Mēs pat lūdzam piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri vai nogalinājuši. Bet jūs esat slikti karavīri, jo cietoksnī ielaidāt bifeļu ganāmpulku. Tā karot nevar.
Platformu ielenkušo ligoniešu rindās atskanēja smiekli.
- Kad jūs karosiet ar Avu, atcerieties to.
Smiekli atkārtojās.
Bet neatrada atbalsi starp angļiem. Tie klusēja. Klusums iestājās pat starp sipajiem un karavīriem, kuri pirms tam paklusām bija apsprieduši karaļa priekšlikumu iestāties viņa dienestā.
- Mums jādodas prom, - sacīja karalis. - Mēs savu darbu izdarījām. Mūs gaida garš ceļš. Bet tomēr mums nāksies vēl nedaudz aizkavēties...
Karalis pagaidīja, līdz induss pārtulkos viņa vārdus, un viņa acis nepārtraukti kādu meklēja pūli.
- Jūs, izrādās, nedzīvojat pārāk draudzīgi. Gluži kā skorpioni burkā, jūs viens otram dzeļat. Šodien jūs tik ļoti gribējāt redzēt savu biedru - virsnieku nāvi, ka aizmirsāt aizvērt vārtus un atļāvāt mums jūs apciemot. Ja kādas armijas virsnieki soda ar nāvi citus virsniekus, tas nozīmē, ka šādā armijā nav vienotības un to uzvarēs pat vājākie, bet mēs par to nerunātu, ja jūs nebūtu nolēmuši pakārt nevainīgu meiteni, gandrīz bērnu, jo viņa neiepatikās angļu galvenajam bendem. Tam, kurš organizēja savu virsnieku pakāršanu. Mēs domājam, ka cilvēks, kurš organizē tiesas procesu pret saviem biedriem un izbauda prieku, mēģinot nogalināt nevainīgu bērnu, ir zvērs, indīga čūska, kurai nav vietas uz šīs zemes. Kur ir šis slepkava?
- Tur viņam arī ceļš, - nočukstēja kapteiņa palīgs.
- Es to ieteicu jau sen, bet ne skaļi, - artilērists viņu atbalstīja.
- Jūs aizmirstat, kungi, - iebilda Ficpatriks, - Iet runa par augsta ranga britu virsnieka dzīvību. Mums jāatceras, ka esam patrioti.
- Bet viņš vienalga būs divreiz lielāks patriots nekā jūs, kaptein, - Alekss piebilda.
Visbeidzot karalis atrada pūlī pulkvedi.
- Lai viņš nāk šurp, - sacīja karalis, - un pats izvēlas sev cilpu. Viņš gribēja pakārt sešus, mums pietiks tikai ar viņu pašu.
Pulkvedis kustējās ar grūtībām. No vienas puses viņu balstīja doktors Strengls, no otras - viens no ierēdņiem. tievās kājas šaurajās biksēs un baltajās sasmērētajās zeķēs ļima un pinās ...
Karalis gaidīja, pūlis uz laukuma klusēja - visos pamodās dīkdienis, visi domāja, kā beigsies izrāde. Par laimi, tagad tas skāra tikai pulkvedi Blekberiju un nevienu citu. Tikmēr karaļa skatiens atrada Regīnu Vitlu.
Regīna pati meklēja uzvarētāja skatienu. Pēc savas būtības viņai bija lemts kļūt par uzvarētāja laupījumu un, kā mēs jau zinām, uzvarētāju, kuram viņa nolēma iedot visdārgāko kas viņai bija, - savu apšaubāmo godu, pēc tam piemeklēja bēdas un nelaime.
Jaunās sievietes acis, caurspīdīgas, it kā piepildītas ar zilu ūdeni, uzķēra karaļa acu zīlītes un pievilka tā, ka viņš gandrīz paklupa un zaudēja līdzsvaru... Ar lielu gribasspēka piepūli, Bo Nurija novērsa skatienu no Regīnas un pievērsa to pulkvedim, kurš uzrāpās uz platformas.
- Mēs varam piedāvāt šim bendem, - sacīja karalis, - tiesības izvēlēties. Viņš pats var izvēlēties jebkuru no cilpām, ko bija sagatavojis citiem. Mēs domājam, ka tas būs taisnīgi. VAI TAS BŪS TAISNĪGI?
Karaļa uzruna pūlī izraisīja apstiprinošu dūkoņu, un Doroteja nodomāja, ka visvairāk balsu nāk no angļu auditorijas puses.
- Es negribu, - pulkvedis ķērca. - Jums nav tiesību... jūs tiksiet stingri sodīts!
- Iztulko viņa teikto, ko šis rāpulis tur murmina? - pieprasīja Bo Nurija.
- Viņš jums piedraud, - indietis atbildēja.
- Ar ko viņš mums piedraud? Ar Dieva vai ar cilvēku spēku?
- Tu pats karāsies karātavās, nekur tu neaizbrauksi ...
- Viņš draud ar visiem spēkiem, - sacīja induss, nenoklausījies pulkveža monologu.
Induss angliski runāja diezgan slikti, viņu bija pagrūti saprast. Bet viņš zināja daudz vārdu.
- Mēs domājam, ka cilpa, kuru viņš bija sagatavojis princesei, viņam derēs vislabāk, - sacīja karalis.
Un viņš norādīja uz galējo cilpu. Bet, kad pēc karaļa zīmes trīs kareivji, Nga Dina vadībā, uzlēca uz platformas un, atgrūduši doktoru un ierēdni, aizvilka pulkvedi pie cilpas, tas sāka spārdīties un brēkt kā nobijies zīdainis. Viņa brūce, kas bija pārsieta kā pagadās, atvērās, un uz platformas lija asinis.
- Nevajag! - iesaucās Doroteja. - Nē!
Neviens viņā neklausījās.
- Nevajag! Lūdzu, apžēlojies par viņu!
- Tak velns ar viņu, - Alekss čukstēja ausī. - Viņš izdarījis tik daudz nelietību. Viņš nav labojams.
- Nē! Viņš domāja, ka tā vajadzīgs!
- Mēs zinām labāk, Ma Doro, - karalis beidzot viņu sadzirdēja. - Un taisnīgumam ir jāuzvar. Šis cilvēks tik daudzas reizes ir mēģinājis tevi nogalināt. Viņš nedrīkst palikt dzīvs.
Bet tomēr kaut kas mulsināja karali. Viņš nebija pilnīgi pārliecināts, ka rīkojas pareizi, lai gan karaļus no parastajiem mirstīgajiem atšķir spējas nešaubīties.
Karaļa skatiens ne pirmo reizi aizslīdēja pie nelaimīgās misis Vitlas. Misis Vitla tūlīt dziļi ievilka elpu, un viņas kleita, protams, uzreiz pārsprāga, zem pilnīgo un brīnum lielo ābolu spiediena. Redzot iespaidu, ko šis skats atstāja uz karali, viņa nedaudz pamāja ar galvu, norādot uz pulkvedi. Viņa apstiprināja karaļa lēmumu!
Karalis tā arī nesaprata, ka, pakarot pulkvedi, pēc visa spriežot, lojālu Regīnas sabiedroto un atbalstītāju, viņš tikai izpildīs viņas kaislīgo vēlmi atbrīvoties no visiem lieciniekiem - no visiem, bet pirmkārt no visbīstamākajiem - mistera Blekberija.
Pēc šī viņas žesta visas karaļa šaubas izgaisa. Ja jau šis skaistais, apaļīgais putns apstiprina viņa lēmumu...
Doroteja izplūda asarās un paslēpa seju Aleksam uz krūtīm.
Viņš piespieda viņas galvu pie savām krūtīm.
Karavīri pagāja nost no karātavām, pulkvedis saķēra cilpu, mēģinot to izstiept un nomaukt no kakla.
Nga Dins ar kājas spērienu izsita kasti no zem viņa kājām, bet pulkvedis joprojām turējās iekrampējies cilpā un raustījās, cenšoties aizkavēt nāvi.
Un tad vecais karotājs Bo Pinjazotta, kurš stāvēja pie platformas, pacēla pistoli un iešāva pulkvedim sirdī - ģenerālim nepatika, ja pirms nāves cilvēki vai dzīvnieki tiek mocīti.
* * *
Bifeļu pajūgi garā rindā devās ārā pa faktorijas vārtiem gar krastu uz austrumiem, garām noliktavām un nojumēm, gar dokiem, garām ķīniešu ielai pa ceļu, kas veda uz Džogonu un tālāk uz kalniem.
Priekšā bija dzirdami bieži šāvieni - Ligonas karaspēka daļas avangards ar kaujām virzījās cauri birmiešu vienībām, kas, par laimi, nebija pietiekami nokomplektētas un organizētas. Birmieši joprojām nespēja saprast, kādam nolūkam ligonieši veikuši tik pārsteidzīgu uzbrukumu - vai tiešām viņi cerēja noturēt ostu?
Faktorijas teritorijā joprojām valdīja jūklis un kņada - ratos un pajūgos tika iekrauts šaujampulveris, lielgabalu lodes un pārējais kara laupījums. Tiesa, cilvēku skaits faktorijas pagalmos arvien vairāk saruka, jo tie karavīri un darbinieki, kuri nevēlējās pievienoties ligoniešu pulkam, tika ieslodzīti cietumā, vai galvenajā šaujampulvera noliktavā, tur bija šauri un smacīgi, bet karalis nevēlējās riskēt, pie tam viņiem bija jāpasēž pāris stundas, ne vairāk.