- Misis Vitla, - Doroteja oficiāli paziņoja, - jūs man nozagāt vecu sudraba spoguli, kas neko neatspoguļo, un maisiņu ar rubīniem. Atgrieziet tos atpakaļ.
- Pie manis nekā nav! - Regīna ātri iesaucās.
- Es pat zinu, kur jums tie ir noslēpti, - Doroteja sacīja un paspēra soli skapja virzienā.
- Tā ir laupīšana! - Regīna iebļāvās, pilnībā aizmirstot, ka Doroteja vairs nav viņas kalpone. - Nekavējoties izej no šejienes ārā, pretējā gadījumā es tevi ieslodzīšu cietumā! Karavīrs, - pēdējais attiecās uz Nga Dinu, kuru šī aina bija apstulbinājusi, - nekavējoties ņem ciet šo zagli!
Misis Vitlas rādītājpirksts iebakstīja Dorotejas krūtīs. No šādas nekaunības Alekss sastinga un pat atkāpās. Nga Dins, neko nesaprotot, pievērsās Dorotejai. Kurlmēmā lūpas kustējās, mēģinot izrunāt kaut kādus vārdus. Doroteja ierunājās lēnām un skaidri, lai Nga Dins varētu saprast vārdus no lūpu kustībām.
- Neuztraucies, draugs, - Doroteja teica ligoniešu valodā. - Šī stulbā sieviete ir mana parādniece. Es tikai paņemšu no viņas savas lietas un aiziešu.
Nga Dins priecīgi noīdējās - tagad viņam viss bija skaidrs, un viņš nomierinājās.
- Dodiet šurp, - Doroteja pagriezās pret misis Vitlu. - Ātrāk! Sameklējiet savu dārglietu lādīti! Nga Dins ilgi necietīs.
- Kas vēl nebūs!
- Misis Vitla, es runāju ar jums kā Ligonas princese un šī karavīra un citu karavīru pavēlniece. Ja gribat palikt dzīva, pakļaujieties manai pavēlei. Karātavas vēl nav nojauktas...
- Nav jāsauc karavīri, es pats viņu tūlīt nopēršu, - Alekss teica.
Regīna sarāvās. Viņa saspringti kustināja savas vistas smadzenes.
- Ak Kungs! Viņa priecīgi iekliedzās. - Kā gan es aizmirsu! Doroteja, mīļā, manu princesīt, šeit pie manis palikuši daži tavi nieki, es tos paņēmu glabāšanā jo domāju - mana dārgā draudzene taču drīz atgriezīsies...
Regīna līdz viduklim ielīda skapī un ar grūtībām izvilka lādīti. Lādīte bija smaga, piepildīta līdz malām. Tajā atradās vērtīgas lietas, sajauktas juku jukām - dimanta auskari un zelta ķēdes, safīri un rubīni, stikla pērles un krelles apmaiņai ar iezemiešiem. Regīna nekad nevarēja atteikties no tā, kas mirdz. Nga Dins ar īsta mežoņa apbrīnu ieskatījās lādītē, brīnoties par šīs baltās madāmas bagātību.
Nopūtusies Regīna izņēma spoguli, bet nekādi nevarēja atrast maisiņu.
- Sakiet, man lūdzu, - viņa jautāja, - vai jūsu tēvoča valstī ir daudz rubīnu?
- Atrod manu maisiņu, - teica Doroteja, - un es tev atbildēšu.
- Godīgi?
- Starp mums viss vienmēr bijis ļoti godīgi, vai ne?
Regīna nekavējoties atrada iekāroto maisiņu un, ar lielu piespiešanos, pasniedza to Dorotejai. Doroteja pasniedza maisiņu Aleksam.
- Nekad neuzticētos cilvēkam, kurš tikko atbrīvots no cietuma, - misis Vitla atriebīgi nomurmināja.
- Es pati tikko atbrīvojos no cietuma, - Doroteja atgādināja savai bijušajai kundzei.
- Nu, attiecībā uz tevi tika pieļauta kļūda. To es jau teicu misteram Blekberijam... - Te nu Regīna saminstinājās un apklusa.
- Bet kas attiecas uz dārgakmeņiem, - sacīja Doroteja, - Ligonā ir bagātīgas atradnes, bagātākas nekā ķēniņa Zālamana raktuves.
Doroteja paņēma spoguli un ieskatījās tajā. Spogulī uzvirmoja migla, caur kuru varēja saskatīt misis Vitlas neskaidros vaibstus. Kā Doroteja saprata spoguļa mājienu, Regīna labprāt pārgrieztu kalponei rīkli, taču nekad neuzdrošināsies to izdarīt.
* * *
Kamēr ajergards Bo Pinjazottas vadībā atvairīja novēlotos un bezspēcīgos birmiešu uzbrukumus, karalis Bo Nurija apstājās Pegu-Ijoma kalnu grēdas pirmā kalna pakājē. Viņš stāvēja uz sena pussagruvuša nirvānā guļoša Budas statujas pjedestāla, un ar zemnieka, kurš labi uzaris savu lauku, sajūtu vēroja, kā bifeļu pajūgi velk garām tik nepieciešamos lielgabalus.
Skaistais putns - viņa gūstekne un upuris misis Vitla - sēdēja uz zema soliņa pie viņa kājām. Kad karalis novērsa acis no artilērijas, viņš pievērsās gūsteknei. Gūstekne paglaudīja ādas bruņās ietērpto karaļa ceļgalu.
- Man ir tik grūti, - sacīja Regīna, un induss gurdā balsi pārtulkoja viņas vārdus, - es gribētu, lai starp mani un manu pavēlnieku būtu pilnīga sapratne. Bet es nevaru visu laiku runāt caur šo idiotu! Lai misters Nurija liek mīļotajai Dorotejai kļūt par manu tulku. Turklāt viņa ir pieradusi būt mana kalpone un ar prieku man palīdzēs.
Izdzirdis tulkojumu, karalis bija ārkārtīgi pārsteigts, bet pajautāja Dorotejai, kura stāvēja uz tā paša pjedestāla:
- Vai tā ir, manu meitenīt?
- Mans karaliskais tēvoc, - Doroteja atbildēja. - Es nevaru un negribu jaukties tavā dzīvē un tavos vienmēr gudrajos lēmumos. Bet es lūdzu tevi kā pašu tuvāko cilvēku ...
Indietis sāka tulkot, bet Doroteja viņu apturēja ar rokas mājienu, un indietis atviegloti paklanījās.
- Es lūdzu tevi būt ārkārtīgi piesardzīgam ar šo plēsonīgo un ļauno sievieti. Izbaudi viņu tik, cik vēlaties, bet pēc tam atļauj viņai aizbēgt, pirms viņa tevi nav aplaupījusi, nodevusi un pazudinājusi!
- Eh, ko tu runā! - karalis apvainojās, lepodamies ar savu nojautu. - Tas ir mans laupījums, jebkurā brīdī, runājot poētiski, es varu to izmest pāri savas laivas malai.
- Diemžēl es vairs nevarēšu palikt pie tevis, man arī ir savi plāni un sava dzīve ... Blakus man, kā tu zini, ir cilvēks, kuram esmu atdevusi savu sirdi.
- Tikai ne to! - iesaucās karalis. - Tu paliksi pie manis, un vairāk nebūs nekādu avantūru! Ja jau tev vajag šo ferindži - lai taču viņš dzīvo pie mums. Mēs atradīsim viņam piemērotu vietu un amatu!
Regīna grozīja galvu, mēģinot saprast, vai runa ir par viņu - viņa baidījās Dorotejas atriebības un neticēja, ka Doroteja neplānotu atriebties.
Arī Alekss, piejādams pie paaugstinājuma uz spēcīga, bet neliela zirga, ieklausījās. Poļu lepnums neļāva viņam palikt kalnu karaļa galmā kā princim-konsortam. Turklāt viņš pat nezināja vietējo valodu un netaisījās to mācīties.
- Mēs ar tevi vienojāmies, tēvoc, - atgādināja Doroteja, - ka tad, kad viss beigsies, tu mani laidīsi uz mājām ...
- Tavas mājas ir šeit!
- Tu mani laidīsi mājās pie manas mammas. Un mēs parūpēsimies, lai mamma atbrauc pie tevis. Viņa par to sapņojusi visu mūžu. Un arī tu sapņo ieraudzīt savu māsu.
- Tu esi greizsirdīga uz šo balto sievieti? - Karalis uzminēja.
- Un tu esi greizsirdīgs uz šo balto vīrieti, - Doroteja viņam piebalsoja.
Un tad abiem kļuva jautri. Viņi izplūda smieklos, un arī apkārtējie, cits inficējies ar šo prieku, bet cits vēlēdamies izpatikt, sāka smieties. Tikai Alekss un Regīna palika nopietni - pareizāk sakot, viņi piespiesti smaidīja. Abi bija nobijušies, abi baidījās pazaudēt savus izredzētos.
Kad valdošās personas izsmējās, karalis ierunājās citā, mierīgā, miermīlīgā tonī:
- Bet es tā cerēju, ka Alekss paliks manā armijā. Viņš ir drošsirdīgs puisis un krietns virsnieks. Pajautā viņam, varbūt tomēr paliks?
- Citreiz, - sacīja Doroteja. - Pagaidām mēs atstājam tev gandrīz četrdesmit cilvēku. Vai ar to nepietiek?
- Man nekad nepietiek, - sacīja karalis. - Es domāju par uzbrukumu Avai.
- Un pēc tam Siāmai? Bet pēc tam arī Ķīnai? Attopies, tēvoc.
- Ja tu vēlies braukt pie savas mātes, - karalis nomainīja tēmu, - tad es nevaru tevi aizturēt.
- Vai jūs drīz pāriesiet uz cilvēku valodu? - Regīna kļuva kaprīza. - nedrīkst taču tik ilgi mocīt nelaimīgo, no vīra šķirto sievieti.
- Mēs aizbraucam, tēvoc, - teica Doroteja, - bet tu piesargā savu kasi.
- Vispār mēs esam visai alkatīgs un skops, - Bo Nurija sausi pasmīnēja, un Doroteja saprata, ka, neskatoties uz visiem Regīnas centieniem, putns nesaņems neko vairāk kā to, ko saimnieks uzskatīs par vajadzīgu viņai uzdāvināt. - Sieviete, apklusti, kad sarunājas dižciltīgi augstmaņi! - Viņš pavēlēja. - Indieti, pārtulko!