Indietis pārtulkoja. Regīna apklusa.
- Vai tiešām tu vēlies braukt prom? - karalis nepadevās.
- Jā.
- Vai tu atgriezīsies?
- Nezinu.
- Man būs rūgti.
- Es sacīšu savai mātei un brālim, lai viņi steidzas pie tevis.
- T'ā būs pareizi, - piekrita karalis. - Es tev iedošu vienību, kas tevi pavadīs līdz Molmainas ostai. Tur ierodas kuģi no Holandes un Portugāles. Jūs varēsiet nopirkt sev vietu. Bet pēc tam jūs ... tu ... jūs atgriezīsieties Ligonā.
- Apsolu.
Nākamajā rītā Doroteja un Alekss atvadījās no Ligonas karaļa. Pēc mīlas nakts, ko viņam dāvāja putns Regīna, karalis nedaudz grīļojās. Pats putns vēl gulēja - no telts skanēja krākšana. Karalis norīkoja nelielu pulku Bo Pinjazotas vadībā, kam bija jāapsargā Doroteju. Karalis gribēja visiem parādīt, ka uz Molmainu dodas viņa māsasmeita, diženas karalistes princese. Nākamās trīs dienas Doroteja un Alekss ceļoja uz ziloņa, sēžot uz nelielās kaujas platformas. Otrais zilonis nesa veco ģenerāli. Aiz viņiem sekoja piecdesmit jātnieku.
Molmainā Bo Pinjazotta iedeva princesei smagu kasti, kas bija pilna ar rubīniem un safīriem.
- Ja vien tu zinātu, mazmeitiņ, - sacīja Bo Pinjazotta, - kādu skandālu viņam sarīkoja tā balta sieviete, kas izskatās kā govs. Es baidos, ka viņa mūsu karali nobūrusi.
- Nebaidies, vectētiņ, - sacīja Doroteja. - Vēl trīs dienas, un karalis pats viņu aizvedīs atpakaļ uz Rangūnu un atdos vīram.
Vecais vīrs iesmējās. Viņš ļoti cerēja uz šādu karaliskās kaislības iznākumu.
Tad ģenerālis pasniedza Dorotejai ruļļos satītas pavēles. Viena no tām atzina karaļa māsu Ma Jingu par troņmantnieci un aicināja viņu atgriezties Lidži. Doroteja bija pārliecināta, ka māte tam piekritīs. Otrajā dokumentā bija teikts, ka Doroteja ir Ligonas princese. Viņai ir tiesības saņemt ienākumus no trim kalnu pārejām un sešiem ciematiem, kā arī viņa ir rubīna raktuvju īpašniece Magvaijā. Ienākumi no uzskaitītā tiks viņai pārskaitīti uz jebkuru banku.
Viņi noīrēja nelielu māju Molmainas nomalē. Par lielu kukuli Molmainas mjuza izlikās, ka pilsētā nav nekādu aizdomīgu ligoniešu.
Pēc desmit dienām Molmainā noenkurojās holandiešu kuģis, kas devās uz Keiptaunu. Alekss vienojās ar kapteini par kajītēm.
Kad viņš atgriezās, lai pateiktu, ka viss ir nokārtots, Bo Pinjazotta sacīja, ka tikko ieradies kurjers no Lidži ar ziņojumu, ka pēc nedēļu ilgiem svētkiem karalis ar lieliskām dāvanām aizsūtījis atpakaļ uz Rangūnu kļūdaini nolaupīto lēdiju Vitlu.
- Mans tēvocis tā arī nekad neuzminēs, ka nevienu nenolaupīja. Tas bija mēģinājums aplaupīt viņu, kas, par laimi, neizdevās, - sacīja Doroteja.
Bo Pinjazotta piekrita princesei. Viņš atstāja Molmainu tikai pēc tam, kad jūrā pazuda holandiešu kuģa buras.
* * *
Profesors Grodno izsauca komisāru Milodaru. Steidzami. Ņemot vērā eksperimenta pabeigšanu.
- Kādu vēl pabeigšanu? Pēc maniem aprēķiniem ...
- Jūsu aprēķini nekur neder, komisār, - profesors atbildēja. - Mums ir darīšana ar dzīviem cilvēkiem.
- Bet Epidaura impērijas Seja, kas ieradies saņemt rituālos dārgumus, devās uz Montekarlo. Es visu dienu centos viņu pierunāt, lai viņš būtu ar kaut ko aizņemts.
- Un lieliski. Kāpēc Sejai vajadzētu būt klāt pie mūsu zemes satraukumiem?
- Kaut kas noticis? - Komisārs ātri pajautāja. Jebkuru nelielu neveiksmi operācijas beigās varas iestādes uztver daudz slimīgāk nekā katastrofu sākumā.
- Nekas īpašs, izņemot to, ka šodien Koru vajag izvest no miega. Pretējā gadījumā būs par vēlu.
- Nekrītiet panikā, profesor, Kora ir mūsu darbinieks. Viņa saprot savas atbildības apjomu.
- Tagad viņa neko nesaprot, - sacīja profesors. - Viņa guļ jau gandrīz pusgadu.
- Tātad, man jālido bez viesa? - precizēja Milodars.
- Tieši tā!
Kad pēc nedaudz vairāk kā stundas Milodars ieradās institūtā ar sesto numuru, profesors norādīja viņam uz vadības un uzraudzības paneli. Spriežot pēc tā datiem, Koras smadzenes atteicās gulēt ilgāk. Tās uzskatīja, ka darbs ir izdarīts, tās steidzās pamosties.
Milodars apstājās pie sarkofāga, kā Napoleons faraona atvērtā kapa priekšā. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un pētīja darba kolēģes mierīgo seju. Viņš nespēja atvairīt sajūtu, ka viņu muļķo.
Viņš domāja, ka tad kad viņš aiziet, Kora izrāpjas no sarkofāga, kopā ar profesoru Akmetu Grodno iedzer tēju, varbūt pat neatsakās no glāzītes un kopā pasmejas par Galaktikas policijas vadību.
- Kur viņa ir tagad? - vaicāja Milodars.
- Tas ir jānoskaidro jums, - profesors atbildēja, - galu galā jums ir atļauta pēdējā hologrammas iegremdēšanā pagātnē, lai uzzinātu, vai Doroteja ir atguvusi nepieciešamos priekšmetus un ja tā, kur tos var atrast ...
- Atļauja man ir ... Bet vai tad kāds nojauš par atšķirību?
- Tad gatavojieties!
- Nojaušam, esiet mierīgs, - sacīja laborante Pegija, vīlusies komisārā, jo bija cerējusi viņu apprecēt, taču nekas nesanāca. Un, kad viņai pirms diviem mēnešiem izdevās ievilināt komisāru atpūtas telpās, atklājās, ka viņa mēģina skūpstīt hologrammu. - Es atšķiru jūs un jūsu hologrammu vienā mirklī.
- Runā, Pegij, runā! Tu būsi pirmā sieviete, kas būs atklājusi manu noslēpumu. Bet tas, mīļā, nav iespējams!
- Fu! - Pegija iesaucās. - Atšķirība ir tik acīmredzama, ka tā pamanāma ar neapbruņotu aci.
- Kāda?
- Jūsu hologramma nekad neprasa kafiju, bet ja ierodaties pats, pirmais ko jūs darāt, man pieprasāt pagatavot stiprāku kafiju.
Komisārs apdomājās.
- Jā, te kaut kas ir, - viņš beidzot teica. Viņam gribējās kafiju, bet viņš nesāka prasīt - lai taču pieviļas. - Bet ko stāsta Koras novērojumi? - Milodars jautāja profesoram.
- Nemiers un trauksme ir pagājuši, - atbildēja Grodno, - Es domāju, ka Dorotejai izdevās aizbēgt no faktorijas.
- Kā jūs zināt?
- Mums ir savi kanāli, - Grodno atbildēja, un Pegija viltīgi pasmaidīja.
- Runājiet! - Komisārs pieprasīja.
- Mums atļāva vizuālās komunikācijas seansu pa Zinātņu akadēmijas kanāliem.
- Tā-a ... - komisārs draudīgi novilka. - Un jūs aizmirsāt informēt mani?
- Mēs to nevarējām izdarīt. Mēs mēģinājām, - atbildēja Grodno. - Bet jūsu sekretāre pateica, ka jūs asteroīdu joslā likvidējat narkodīleru bandu un ar jums nav nekādu sakaru.
- Nodevēja, - nočukstēja Milodars. - Es atteicos viņu precēt, un te nu ir rezultāts!
Bet tad komisārs saņēmās un pieprasīja:
- Ko jūs uzzinājāt?
- Mēs uzzinājām, ka Doroteja atradās faktorijā, brīdī, kad tai uzbruka bifeļi.
- Palūgšu bez noslēpumiem un mīklām! Kādi bifeļi uzbruka Dorotejai?
- Dorotejas tēvocis, Ligonas karalis, nolēma atņemt britiem lielgabalus, lai aizstāvētu kalnu pārejas no Avas armijas. Lai to izdarītu, viņš uz Rangūnu aizdzina divsimt bifeļu.
- Jūs runājat it kā svešvalodā. Tūlīt, atzīstieties, cik daudz komunikācijas seansu jūs bez manis paveicāt, lai ne ar vienu nedalītos eksperimenta slavā?
- Tikai trīs seansus, - atbildēja Grodno. - Pa pusstundai. Turklāt mēs ar Koru uzturam emocionālu saikni, bet Kora jūt savu saikni ar Doroteju. Vis ir kārtībā, komisār, viss ir kārtībā.
- Viss ir pilnīgā nesakārtībā, kad aiz varas orgānu muguras dažas bezatbildīgas personas izdara sīkas krāpšanās.