- Vai jūs mēģināt mani apvainot, komisār? - Profesors pieklājīgi pajautāja.
Komisārs Milodars bija pavadījis tik daudzus gadus vadošos amatos, ka uzreiz juta briesmas ilgi pirms to īstenošanās. Un tāpēc uzskatīja, par labāku piekāpties.
- Nepievērsiet uzmanību, profesor, - viņš draudzīgi teica. - Jūs nodarbojaties ar zinātni, bet es izpildu Galaktiskā centra direktīvas. Bet abi tiecamies uz vienu mērķi - cilvēces laimi.
- Lieliski, - profesors piekrita. - Tad es varu papildināt to kas jau zināms: Alekss un Doroteja šķīrās no karaļa, un pirms trim dienām Molmainā viņi uzkāpa uz holandiešu brigas "Hārlema", kura dodas uz remontu Keiptaunā. Viņi, cik mēs zinām, ir iekļauti apkalpes sarakstā kā Polijas Karalistes pavalstnieki misters Fredro un mis Foresta.
- Kas vēl nebūs! - komisārs, kurš nesen bija izpētījis atbilstošo vēstures grāmatu, bija sašutis. - 1799. gadā Polijas karaliste neeksistēja! Tā bija iekarota!
- Holandiešu brigas kapteinis to nezināja. Acīmredzot Alekss nolēma, ka šādi ceļot būs drošāk.
- Bet kāpēc?
- Tāpēc, ka Holandi iekarojuši francūži.
- Kad tad tas notika? .. Tomēr nav svarīgi! Bet ko tur dara Alekss?
- Alekss ir mūsu līgavainis, - sacīja Pegija. - Jums pagatavot kafiju?
- Krūzīti, un tādu stiprāku, - nepadomājis atbildēja komisārs. Pegija piemiedza ar aci profesoram, kurš pamāja ar galvu. Komisārs turpināja: - Man šis polis nepatīk. Ko viņš tur dara? Galu galā viņš bija Surkufa gūsteknis!
- Tā ir vakardienas informācija, - atbildēja profesors. - Kas attiecas uz Aleksu Fredro, viņš kļūs par poļu līnijas dibinātāju jūsu darbinieces iedzimtībā.
Velns parāvis! Komisāram šķita, ka Kora smīn kā Mona Liza. Bet, protams, tas no nerviem ...
- Varbūt jūs varat man pateikt, ko atradusi, ja atradusi, šī Doroteja? - no durvīm pajautāja impērijas Seja no Epidaura, tā, kas pirms trīssimt gadiem sacelšanās laikā pazaudēja kroņa dārgumus. Tiesa, šī augstmaņa seju nekad nebija redzējusi pat viņa sieva, tik ļoti lielā slepenībā tika turēts šis ierēdnis. Atrodoties uz Zemes Seja nenoņēma melno ķiveri, kas no ārpuses bija necaurspīdīga.
Svešzemju augstmanis apsēdās tukšā krēslā un nepārprotami bija iecerējis būt klāt eksperimenta pēdējā posmā. Komisārs vēlējās pateikt Sejam visu, ko viņš domā par nekaunīgajiem cilvēkiem, kuri nāk bez uzaicinājuma, taču viņam izdevās saņemties, un pat šķībi uzsmaidīt Sejai, paužot prieku par to, ka Seja nolēmis pārtraukt izklaides un ķerties pie lietas.
- Kad tad jūs sāksiet? - vaicāja Seja. - Es steidzos, jo esmu pasūtījis pusdienas pie dažiem vietējiem ministriem. Negribētu tās nokavēt policijas oficiera vainas dēļ.
Un Seja ar garu tievu zilganu pirkstu norādīja uz Milodaru.
Tas ar pūlēm norija šo apvainojumu pret sevi kā policijas virsnieku.
Viņš domās saskaitīja līdz simtam un pēc tam teica profesoram:
Bet patiešām, kāpēc mums neieskatīties astoņpadsmitajā gadsimtā?
* * *
Doroteja atgriezās savā kajītē no pastaigas. Jūrā bija gaišs, un briga nesās uz priekšu tā, ka likās, it kā buras jebkurā brīdī varētu atrauties un aizlidot debesīs.
Alekss pieklauvēja un ienāca viņas kajītē.
Viņš bija pārģērbies pusdienām.
Dorotejai viņš patika. Viņa domāja par to, cik daudz spēj paveikt nauda. Pa vairākām dienām ko viņa pavadīja jūrā bija iztērēti tikai trīs rubīni, bet kuģī atrada drēbes Aleksam, kurš beidzot sāka izskatījties pēc īsta džentlmeņa. Lai gan uz kuģa nebija civilizētu sieviešu, šī nauda, vēl atrodoties Molmainā, ļāva viņai nopirkt pienācīgu audumu, diegus, adatas, un pirmajās reisa dienās Doroteja varēja sev pašūt divas kleitas un citas tualetes detaļas, tāpēc lai varētu pusdienot pie galda ar Harlemas kapteini, nekaunoties par savu apģērbu.
- Tu esi brīnišķīga šuvēja, - Alekss sacīja, aplūkojot līgavas jauno kleitu.
- Es neesmu nekas salīdzinājumā ar savu mammu. Tev vajadzētu redzēt, kādas kleitas viņa šuj. Viņas cepures medī labākās Londonas darbnīcas.
Tas, protams, bija nedaudz pārspīlēti, bet ne pārāk.
Alekss skatījās uz Doroteju, gatavs noticēt visām blēņām, ko tā sadomātu teikt. Pati viņas balss skaņa atņēma viņam spriešanas spējas.
Doroteja izņēma spoguli. Pēdējās dienās tas vairs nerāda draudīgas ienaidnieku sejas un pat iemācījās uzvesties kā parasts spogulis.
Acīmredzot tas notika tāpēc, ka vairāku tūkstošu jūdžu apkārtnē nebija ienaidnieku.
Un, kamēr Doroteja pasniedza līgavainim sudraba spoguli, lai viņš to paturētu, kamēr viņa grozīsies tā priekšā, pieticīgā pelēkā uzvalkā, stūrī, materializējās komisārs Milodars.
- Atvainojiet, - viņš teica. - Man jums jāuzdod daži jautājumi.
- Ak Kungs! - Doroteja izbrīnījās. - Ko jūs šeit meklējiet, cienījamais džin?
- Pazini gan! - komisārs nopriecājās. - Bet es baidījos, ka esi aizmirsusi.
- Nē, ko jūs, - teica saprātīgā angliete miss Foresta, - esmu jums ļoti pateicīga. Bez jums mans gods, visticamāk, būtu sabradāts.
- Un tas ir tas Alekss? - pajautāja Milodars.
Protams, šādā tonī uzdot jautājumus par poļu šļahtiču nedrīkst.
Alekss sāka ienīst šo spoku ar intensīvu naidu.
- Vai jums kaut kas vajadzīgs? - Doroteja jautāja. - Citādi man pienācis laiks doties pusdienās. Šeit nav pieņemts kavēties. Holandieši ir ļoti precīzi cilvēki, jūs pat iedomāties nevarat!
- Man vienkārši jāuzdod jums daži jautājumi.
- Tikai īsi, mister džin.
- Mēs tevi nosūtījām uz Birmu, lai tu atrastu tur dažas lietas, - sacīja komisārs.
- To nu gan negaidīju! - Doroteja pēkšņi apvainojās. - mani vispār neviens nekur nevar nosūtīt. Visus lēmumus savā dzīvē es pieņemu pati.
- Tikai tad, kad tuvumā nav saimnieces.
- Kādas vēl saimnieces?
- Misis Vitlas, pie kuras es tevi iekārtoju, - pašpārliecināti sacīja komisārs.
- Paklausieties, kas jūs par džinu, ja nezināt pat to, ka es šo, tā saucamo saimnieci, atdevu savam tēvocim, Ligonas karalim, kā piegulētāju.
- Tieši tā! - Alekss norūca.
- Atvainojiet, es nezināju, mēs ilgi neesam redzējušies, - džins apķērās. - Man bija tik daudz dažādu darīšanu, ka es nepaspēju izsekot jūsu biogrāfijas detaļām!
- Tad jautājiet, jautājiet, - Doroteja steidzināja komisāru. - mums laiks iet.
Komisārs nespēja izturēt, ka no viņa nebaidās. Bet šajā situācijā bija jāizrāda pacietība.
- Sakiet man, cienījamā miss Foresta, - teica Milodars, - kur ir tās vērtības, kuras mūs interesē: Ļaunuma Spogulis, Draudu Gredzens un Varas Kronis?
- Atkārtojiet Lūdzu.
- Trīs dārgumi, kas jums nepieder un kurus jums vajadzēja atrast mežā, kur cīnījās epidauriešu nemiernieki.
- Tas kļūst pārāk sarežģīti, - atzina Doroteja.
- Kas tur ko nesaprast! Man jānoskaidro, kur jūs noslēpsiet Ļaunuma Spoguli...
- Bet es neteikšu! Un neko netaisos nekur slēpt. Tas ir mans spogulis. Tas man ir vajadzīgs.
- Tas nav nopietni! - iesaucās džins Milodars. - Pēc kādiem piecdesmit gadiem jūs noteikti nomirsiet, bet kur pēc tam lai es meklēju šo jūsu spoguli?
- Nu, kā es varu zināt, kas būs pēc piecdesmit gadiem? - Doroteja brīnījās. - Kā izlems Dievs, tā arī būs.
- Es lūdzu nenovērsties, - uzstāja Milodars. - Jūsu rīcībā ir nonākusi sveša manta.
- Kāpēc sveša? Vai tad to neatradu es?
- Jūs to atradāt, jo es jums pateicu, kur meklēt.
- Jūsu gan tur nebija, mister džin.
Šīs sadursmes laikā Alekss Fredro atguva runas dāvanas un sāka niknoties.