- Paklausieties, mister, - viņš teica. - Jūs te ielaužaties, psja krev, manas līgavas kajītē un sākat pieprasīt kaut kādas mantas. Tad lūk, ņemiet vērā, labāk būs, ja jūs aprunāsieties ar mani. Kur ir jūsu zobens?
- Ah, liecieties nu mierā, kāds sakars ar to visu zobenam!
Komisārs bija tik sadusmots, ka aizmirsa par to kādā izskatā viņš parādījies jauniešiem. Viņš pastiepa roku un metās pie Aleksa paņemt spoguli, kurš to joprojām turēja rokā.
Alekss bija tik pārsteigts par šo komisāra Milodara izrāvienu, ka nepaspēja neko pasākt, viņš tikai vēroja, kā komisāra roka satvēra spoguli un rāva uz sevi, bet nekas neiznāca, jo Milodara pirksti izgāja caur spoguļa rāmi un aizvērās. bet spogulis palika stūrmaņa rokā.
Abi - gan stūrmanis, gan komisārs neizpratnē lūkojās uz spoguli, tad Alekss ar līdzjūtību, bet bez jebkāda naida pajautāja:
- Neizdevās?
- Neizdevās, - komisārs piekrita.
- Tāpēc ka jūs esat ļauns gars un nevarat pieskarties cilvēkiem un lietām, - Doroteja paskaidroja situāciju. - Es to pamanīju jau agrāk, kad jūs izlīdāt no krūkas.
- Kad viņš izlīda?
- Es jau tev stāstīju, dārgais, - teica Doroteja, - tas notika uz arābu kuģa, kad mani pārdeva kuprainā Kamara harēmā.
- Nenovērsieties no temata, - teica Milodars, - man noteikti jāzina ...
Bet tad InterGpol komisārs sāka izšķīst gaisā, un viņa balss pārvērtās nožēlojamā pīkstoņā. Doroteja paķēra no galda ūdens krūzi, uzskatot, ka džinam būtu ērtāk ielīst krūzē, taču Milodars nepamanīja šo labas gribas žestu. Viņš neganti nolamājās un vicinādams caurspīdīgās rokas ... pazuda.
Drīz Doroteja un Alekss attapās tiktāl, ka varēja saskūpstīties, tad atkal saskūpstīties, tad skūpstīties trešo reizi ... Tad Doroteja dusmīgi sacīja:
- Pirms kāzām nemaz neceri, vai tu esi džentelmenis vai nē?
- Džentelmenis, bet tevi ļoti mīlu.
- Bet tu paskatieties uz mani, - teica Doroteja. - Es arī tevi mīlu, bet pirms kāzām es mierīgi samierinos ar nevainīgiem skūpstiem.
- Mēs zaudējam laimes nedēļas un mēnešus! - iesaucās stūrmanis.
- Un pēc tam tu pateiksi, ka nedomā precēties ar sabojātu meiteni! Tā jau vienreiz mūsu kvartālā bija. Džons Ranners zvērēja visu priekšā, ka Rebeka ir viņa saderināta. Un kā tas beidzās?
- Nezinu, princese, un negribu zināt.
- Aha, atcerējies! - Doroteja iesaucās. - Bet vai nevar būt tā, ka tu vēlies mani apprecēt, tāpēc, ka esmu dižciltīga dāma un bagātāka par karalienes freileni?! Es esmu princese!
- Atradusies princese no alas, - Alekss smīkņāja. - Mana dzimta ir tūkstoš gadu sena, no tās nākuši trīs bīskapi, vojevoda un divi maršali.
Bet manai - pat vairāk nekā tūkstoš gadu, - Doroteja attrauca. - Pa šo laiku mēs pasaulei esam devuši vairāk nekā simts karaļu.
* * *
Kad Milodars atgriezās laboratorijā, tur notika Koras Orvatas atgriešana dzīvē. Tā bija sarežģīta procedūra, kas jaunajai sievietei varēja būt bīstama dzīvībai, un tā prasīja vairākas stundas.
Bet Milodaram tika liegta iespēja novērot, kā gāze atstāj sarkofāgu, un manipulatori ar gumijas spilventiņiem uz pirkstiem aiznes Koru uz palātu.
Tā vietā Milodaram, kurš jau bija saniknots par neveiksmi sarunās ar Doroteju un viņas nekaunīgo līgavaini, bija jārunā ar tikpat saniknoto Epidaura Seju, kurš bija pārliecināts, ka komisārs ir izgāzis šo tik sarežģīto un ilgstošo operāciju, lai atgrieztu impērijas vērtības, tieši savas augstprātības un prāta elastības trūkuma dēļ.
Komisārs nevarēja pateikt draudzīgās planētas vadītājam, ko patiesībā par viņu domā, tāpēc aizbildinājās un zvērēja, ka spogulis ir drošībā, un tiklīdz tiks izsekota Dorotejas Forestas biogrāfija, tas tiks atrasts.
Sarunas laikā Grodno un Pegijas par laimi nebija klāt, jo pietika jau ar to, ka viņi ekrānā vēroja komisāra neveiksmīgo vizīti pagātnē.
Galu galā Milodars deva vārdu, ka nedēļas laikā vērtības tiks nodotas īpašniekiem, un personīgi aizveda Seju uz Montekarlo, lai augstmanis varētu turpināt izšķērdēt valsts naudu pie ruletes galda, kas okeanogrāfijas institūtā Montekarlo tika speciāli glabāts priekš aizdomīgas izcelsmes ārvalstniekiem, kas potenciāli varētu apdraudēt Zemi.
Jāsaka, ka komisārs nākamo dienu pavadīja kā sapnī.
Katru pusstundu viņš zvanīja uz laboratoriju, kur viņam izsmējīgi pieklājīgi skaidroja, ka paciente Orvata vēl nav atguvusi samaņu un saziņa ar viņu nav iespējama. Pēc tam komisārs atbildēja uz Galaktikas centra jautājumiem un uz piedzērušā, tāpēc vēl jo kaitinošākā Sejas zvaniem no Montekarlo. Tāpēc, kad Seja paziņoja, ka ir nospēlējis visu līdz pēdējam kreklam, un atgriežas pie Milodara, tas šausmās pārskaitīja Sejai pusi no savas algas par jūniju ko bija saņēmis no rīta.
Visbeidzot, nākamās dienas vakarā Grodno pamodināja komisāru, kurš bija snaudis ar rokām uz galda un galvu uz rokām.
- Jūsu aģente, - teica profesors, neslēpjot smaidu, jo viņš saprata, kādā dvēseles stāvoklī atrodas InterGpola priekšnieks, - ir atjēgusies. Viņa var un vēlas runāt ar jums un visu jums pateikt.
Milodars pēc divdesmit minūtēm atlidoja uz laboratoriju, kā dēļ viņam nācās pārkāpt satiksmes noteikumus stratosfērā - soda naudās viņam bija jāatstāj algas otrā puse. "Slikti," viņš domāja, izkāpjot virs institūta ēkām, "mājās palikušas tikai konservētas mencu aknas un vaniļas sausiņi."
Milodars iedrāzās nelielajā telpā, kur uz masāžas galda ar muguru uz augšu gulēja Kora, un masiere no Japānas ar ātrām kustībām mīcīja atslābušos muskuļus.
- Sveiki, - sacīja komisārs, it kā nejauši būtu gājis garām un ieskatījies uz gaismu. - Ar atgriešanos.
- Sveiks, komisār, - Kora nopriecājās. - Man patiesībā ir tāda sajūta, it kā šos mēnešus būtu pavadījusi nevis vannā, bet gan garā ceļojumā.
- Tātad tu sazinājies ar savu vecvecvecmāmiņu? - vaicāja Milodars. - Tas ir vissvarīgākais.
- Jā, es biju kontaktā bet ne vienmēr gribēju būt. Bet ar savu iekšējo redzi es visu laiku skatīju, kas notiek apkārt Dorotejai. Un tas ir daudz.
- Tas ir daudz, - Milodars piekrita. - Bet operāciju tu izgāzi.
- Jūs tā domājat? - Meitene vienaldzīgi jautāja. - Tad neko nevarēšu jums palīdzēt.
- Nē, tu pasaki, kur ir priekšmeti? Inkognito Seja no Epidaura Montekarlo nospēlē manu algu, bet es nevaru pateikt, kur atrodas lietas. Pusgads aizlaists vējā! Būs tevi jātriec prom. Jātriec!
- Par ko? - Kora jautāja, gozējoties zem meistarīgas masieres prasmīgajām rokām. - Par gulēšanu zārkā? Par to, ka ziedoju organizācijai sešus mēnešus no savas dārgās dzīves? Par ko, komisār?
- Labi! - teica profesors Grodno, kurš ar instrumentiem novēroja Koras stāvokli. - Reakcijas adekvātas, uzbudināmība lieliska. Pēc dažām dienām mēs atjaunosim arī fizisko stāvokli.
- Bet kur ir lietas? - komisārs neatlaidās.
- Ja nemaldos, komisār Milodar, - Kora angliski teica, - tad jūs esat mūsu pēdējais laikabiedrs, kurš tikai vakar turēja savās rokās Ļaunuma Spoguli. Kur tas ir?
- Bet jūs taču zināt, ka tā bija tikai mana hologramma! Hologramma nevar pārnest priekšmetus trīs simt gadus uz priekšu.
- Ar jums nekad nevar būt drošs, komisār, - sacīja Kora. - Es nebūtu pārsteigta, ja jūs tagad izņemtu spoguli no savas iekškabatas.
Viņa to pateica tik pārliecinoši, ka visi telpā esošie paskatījās uz komisāru, gaidot, ka viņš izvilks spoguli un parādīs to.
- Piedodiet, - komisārs drūmi sacīja: - Es neesmu iluzionists un padusē baložus nenēsāju.
- Bet žēl, - sacīja Pegija, sen vīlusies komisārā un viņam par spīti bija uzvilkusi zaļu parūku.