Masiere ar plaukstu ribām ātri sita Korai pa muguru, un viņas rokas nolaidās zem meitenes vidukļa. Komisārs sajūsmā vēroja japānietes rokas.
- Ko nu mēs darīsim, komisār? - pajautāja Pegija, kurai patiesībā nevajadzētu bāzt savu garo degunu policijas lietās, bet pusgada laikā viņa bija tik ļoti pieradusi pie astoņpadsmitā gadsimta piedzīvojumiem, it kā tur būtu dzīvojusi.
- Jā, ko mēs darīsim? - komisārs atkārtoja jautājumu, pievēršoties Korai.
- laikam jau meklēsim, - sacīja Kora. - Vai uzzinājāt manu senču tālāko likteni?
- Bet tu? - vaicāja Milodars.
- Tad sāciet jūs, - teica Kora, - bet es jūs palabošu. Galu galā es varu tikai sajust, vai jums ir taisnība vai nē, jo šajos sešos mēnešos es, šķiet, biju visu savu senču iekšienē. Bet bieži nesapratu, ar ko man ir darīšana.
- Labi, - sacīja Milodars. - Pegija, atnes man kafiju, tikai tādu stiprāku.
- Paldies Dievam, šitas ir reāls, - Pegija sacīja un iegāja blakus telpā, kur atradās kafijas automāts.
- Saskaņā ar zemes arhīviem, kas ne vienmēr ir pilnīgi, izņemot Angliju, kas mums sniedza vislielāko informācijas daļu, - sacīja Milodars, uzmetis skatienu kabatas uzziņu datora displejam, - Londonas pilsētas grāmatās ir reģistrēta kāda Mērija Enna Foresta, kā mežsarga Foresta atraitne. Viņai bija divi bērni.
- Kāds milzu atklājums, - Pegija nomurmināja, noliekot komisāra priekšā tasi kafijas. - Mēs to nezinājām!
- Pegija, es tevi lūdzu! - apturēja asistenti profesors Grodno. - turi sevi rokās.
- Klusēju, mīļais, klusēju, - viņa atbildēja. - Ieliet kafiju arī tev?
No tā mēs varam secināt, ka vīlusies Milodarā, Pegija atgriezās pie profesora.
- Divi bērni, Maikls un Doroteja. Bet pēc 1804. gada šīs ģimenes pēdas pazūd. Mēs pat nezinājām, vai Doroteja atgriezās mājās.
- Viss pareizi, - Kora piekrita. - Mana Doroteja un Alekss neuzdrošinājās atgriezties Anglijā ar saviem vārdiem. Un viņi rīkojās pareizi. Viņi apmeklēja Londonu, sastapa Mēriju Ennu un Maiklu, pastāstīja mātei par izmaiņām viņas likteni un to, ka viņa tagad ir Ligonas troņmantniece. Protams, Londonas cepurniecei to nebija viegli pieņemt, bet viņas mātes vecais draugs Fans apstiprināja Dorotejas vārdus. Doroteja padalījās bagātībā ar māti, un viņa, paņēmusi Maiklu sev līdz, aizbrauca uz Birmu. Pati Doroteja, kādu laiku padzīvojusi Londonā ar svešu vārdu, tomēr pakļāvās līgavaiņa neatlaidīgajai pārliecināšanai un devās kopā ar viņu uz Itāliju, kur viņi dzīvoja, līdz Napoleons iekaroja Poliju. Tagad ceļš uz ziemeļiem bija atvērts. Kad viņi ieradās Polijā, viņi bija precējušies jau septiņus gadus, un Dorotejai bija divi bērni - Tadeušs un Zosja. Bet tālāk manās izjūtās iestājas tumsa ... es visu neredzu, visu nesaprotu... Nāk ilgu bēdu laiks, es to jūtu, bet nesaprotu... man vajag saprast, kur pazūd poļu muižnieks Aleksandrs Fredro, Ļubļinas īpašuma saimnieks.
Kora apklusa, viņai bija grūti runāt... guļot sarkofāgā viņa tomēr bija zaudējusi ieradumu daudz runāt, kur vairāk klausījās domu un gadsimtu čukstus.
- Tu saki - Aleksandrs Fredro? Kurš gads?
- Ap 1810. gadu.
Milodars ieslēdza galveno Zemes informatoru. Polijas departamentu. Protams, ne visi poļi pēdējo tūkstošu gadu laikā bija palikuši informatora atmiņā, taču tajā bija iekļautas visas vismaz kaut nedaudz izcilas personas.
Atbilde uz pieprasījumu atnāca minūti pēc tam, kad Milodars izdzēra tasi kafijas un pastāstīja Korai par šaha un tenisa jaunumiem pēdējo sešu mēnešu laikā.
- Aleksandrs Fredro, Dombrovska leģiona majors, gāja bojā Itālijā 1813. gada septembrī. Un tas arī viss...
- Tad man kļūst skaidrs, kāpēc manā... viņas atmiņā pazūd vairāki gadi. Dorotejai vīra nāve bija tik briesmīga, ka... Ak vai! Nevar būt, ka viņš gāja bojā!
Un pēkšņi Kora izplūda asarās, atskrēja Grodno, pavēlēja Pegijai atnest košica pilienus, parādījās medmāsa, viņi visi savirpuļoja, skraidelēja apkārt Korai, kuru nevarēja izvest no histērijas. Tad izdzina ārā Milodaru. Atmiņu pārbaude Korai izrādījās pārāk smaga, viņa neizturēja. Vēlāk Grodno komisāram paskaidroja, ka nervu sabrukums noticis tāpēc, ka pusgadu Kora bija saistība ar Doroteju ar tik ciešām garīgām un emocionālām saitēm, ka to pārtraukšana izrādījās bīstama aģenta psihei. Tāpēc ziņa par drosmīgā stūrmaņa priekšlaicīgo nāvi piebeidza Koru.
Nākamās divas dienas Milodaru pie Koras nelaida. Epidaura Seja Montekarlo nospēlēja visu, bet Milodars pieslēdza lielo datoru, kas turpināja meklēt Doroteju ne tikai Polijā, bet arī citās valstīs. Izdevās noskaidrot, ka gadu pēc Aleksa nāves Doroteja atstāja bērnus pie vīramātes, atstāja viņai savu bagāto īpašumu, kuru Krievijas karaspēka ofensīvas laikā tomēr izpostīja, un ar to tālākās ziņas izzuda. Turpmākās ziņas par iedzimtības līniju, kas noveda pie Koras Orvatas dzimšanas no Tadeuša un Zosjas Fredro, pārtrūka. Neviens nezināja, kas ar Doroteju notika tālāk.
Bet trešajā dienā, kad Kora beidzot atjēdzās, pati piezvanīja Milodaram un pateica, ka dodas prom uz savu senču dzimteni. Viņa centīsies atrast Dorotijas pēdas tālu no Polijas ... Un, ja Milodars vēlas, viņš var pavadīt savu darbinieci.
- Uz kurieni? - pajautāja Milodars.
- Mani vada sentimentāli apsvērumi, - Kora atbildēja. - Es, ar Dorotejas acīm, redzēju Lidži, bet man tas ne vienmēr izdevās. Es gribētu vēreiz paskatīties uz Epidaura nemiernieku kaujas vietu...
- Bez manis tu nekur nelidosi! - sacīja komisārs. - Bet es tikko sataisījos turp.
- Kādēļ?
- Meklēt Doroteju.
- Tātad jūs arī domājāt, ka viņa varētu būt atgriezusies Ligonā?
- Nedomā, ka esat gudrāka par mani, - komisārs sadusmojās. - Es arī protu spriest. Mēs zinām, ka Doroteja ir pazudusi. Viņai nav kur pazust. Lai gan ir tikai viena šāda vieta. Vieta, kur atrodas viņas māte, tēvocis un brālis. Tā ir Ligona. Iedomājies, Doroteja ir šausmīgā depresijā. Viņa pazaudējusi savu vīru. Viņa vēlas atgriezties dzimtenē, jo Polijā viņai nav ko darīt. Viņa paziņo vīramātei, ka aizbrauc pie savas mātes. Un ko vīramāte viņai atbild? Pareizi, vīramāte saka: “Bet nemēģini ņemt līdzi bērnus! Es tev tos nedošu! " Ko Doroteja var izdarīt? Pēc tam viņa savai nemīļotajai vīramātei vai augstdzimušajiem poļu radiniekiem paziņo, ka viņa aizbrauks pie mātes un pēc tam atgriezīsies... Un viņa aizbrauc.
- Bet kāpēc viņa neatgriezās? - Kora jautāja.
- Mēs to uzzināsim pēc stundas, - sacīja komisārs. - Pēc stundas es tev nozīmēju tikšanos Rangūnas centrā, pie Sules pagodas.
- Pie Švedagona pagodas, - Kora viņu izlaboja.
- Švedagons nav centrā, - komisārs nepadevās, un šoreiz viņam bija taisnība.
* * *
No Rangūnas, karstas, smacīgas, mitras, kur komisārs un Kora kafejnīcā netālu no pieminekļa mazajai birmietei Aun San Su Čži, kura pirms simts gadiem drosmīgi cīnījās par brīvību un demokrātiju Birmā, apēda pa saldējumam un paņēma taksometru uz Ligonas Republiku. Drīz rīsu lauku laukumos sadalītā ieleja sāka pacelties, kļuva pauguraina, tālāk sākās meži, un pēc vairākām kalnu pārejām viņi nolaidās plašā kalnu ielejā netālu no Lidži pilsētiņas, jaukā kūrortā ar ārstnieciskiem avotiem.
- Atpazīsti? - pajautāja komisārs.
- Nē, - Kora godīgi atzinās, - es šeit neesmu bijusi pārāk ilgi. Pat kalni ir izmainījušies.
Protams, kalni nebija izmainījušies, taču pilsēta bija moderna un līdzīga daudziem kūrortiem Dienvideiropā, Havaju salās un Gruzijā.
Uzcelts ar trauksmi vēl Maskavā, Lidži novadpētniecības muzeja darbinieks Mauns Nurija, tāls Ligonas karaļu valdošās dinastijas pēcnācējs, sagaidīja viņus centrālajā laukumā, uz kura nolaidās taksometrs. Viņš bija jauns, kautrīgs, bet lepnuma pilns, tāpat kā visi Ligonas prinči.