Выбрать главу

Viņi uzmanīgi izkāpa ārā no skapja, pavēra durvis un klusiņām cits pēc cita iegāja istabā bez numura.

Astotā nodaļa SPOGUĻI, KAS PALĪDZ

Tā bija visparastākā viesnīcas istaba, kaut arī diez kāpēc atstāta bez numura. Tā bija iekārtota nesalīdzināmi vienkāršāk nekā Gibgelda greznie apartamenti. Tomēr arī šeit, tāpat kā tur, gar sienām stāvēja spoguļi, kuriem blakus uz grīdas atradās podi ar tropu augiem. Spoguļi bija trīs — pie katras sienas viens.

Tingsmeistars piegāja pie viena no tiem, izņēma lupu un norādīja saviem biedriem uz stūrītī iegravētiem

diviem mikroskopiskiem .

— Šie spoguļi ir mūsu fotoķīmiskās fabrikas zēnu un Slepenās rūpnīcas techniķa Sorova rokudarbs. Skatieties ar abām acīm un iegaumējiet, kā ar tiem apieties.

Viens — Miks pagrieza spoguli, divi — Miks izņēma no stikla apakšas, tieši no cinkotās plāksnītes, ļoti plānu paciņu ar filmiņām; trīs — uzstūma virsū jaunu paciņu un novietoja spoguli savā vietā. Tad viņi atstāja istabu, aizslēdza to, un Tingsmeistars devās cauri sienai pie miss Toteres.

Filmu paciņa tika iegremdēta traukā ar sārtu šķidrumu, pēc tam izņemta ārā; tad ielikta mazā, lielgabalam līdzīgā aparatā ar lukturīti priekšā. Elektrība apdzisa, aparata priekšpusē iemirdzējās gaisma, uz sienas izveidojās apaļš plankums.

—   Mācieties, draugi, — Tingsmeistars sacīja. — Viss vēl nav mūsu rokās. Ir gadījumi, kad piekļūt ienaidniekam nav mūsu spēkos. Nupat mums neizdevās noklausīties, ko viņi tur runāja, toties mēs varam viņus redzēt. Sorova spoguļaparats uzbūvēts tā, ka, pagriežot slēdzi, trīs spoguļi parāda visu, kas notiek visapkārt fotoaparata kameras redzes lokā. Tūliņ sākas beztrokšņa filmēšana — un, lūk, skatieties …

Viņš pagrieza mašīnas kloķi un uz apgaismotā ekrāna parādījās tikko atstātās istabas attēls. Tajā kustējās, sasēdās ap galdu tie paši cilvēki, kurus viņi tikko bija redzējuši iznākam.

Toms un Van-Gops priecīgi iekliedzās. Tiesa, neviena skaņa nenonāca līdz viņiem, toties tagad viņi varēja apspriedes dalībniekus aplūkot netraucēti.

—   Mācieties nolasīt vārdus no lūpām! — Miks teica. Viņš apsēdās ekrana priekšā un sāka vairākas reizes pētīt katru kadru, laizdams filmu tik lēni, ka cilvēki uz ekrana likās peldam pa ūdeni. Ikviens no viņiem savienībai Mess-Mend bija pazīstams pēc fotogrāfijām avīzēs un pēc «Patricianas» slēptuvju vērojumiem. It kā lasīdams pa zilbēm grāmatu, Miks vārdu pa vārdam stāstīja Tomam un Van-Gopam:

—   Gaida rīkojumus… vācietis stipri rāj par kaut ko skaisto vikontu, bet tas atbildot tikko kustina lūpas. Anglis ar pīpi klusē. Krievu kņazs skrien te pie viena, te pie otra ar jautājumiem — redziet, acis viņam jautā, dzirde saspringta, pagaidām viņš nekā nezina. Anglis viņam saka: «Klusāk!» Iegaumējiet, zēni: visās pasau-

Ies valodās pēc lūpām redzams, kad tiek izrunāts vārds «klusāk». Redz tā: apakšējā lūpa pastiepta uz priekšu un it kā paceļ augšējo …

Bet kas tad tas? Van-Gops un Toms iekliedzās. Miks pie sevis nočukstēja: «čiče!»

Uz ekrāna norisa dīvains apjukums. Strīdu karstumā grīdā atvērās lūka un no turienes kā baleta fee- rijā lēnām pacēlās neliels, melns stāvs. Lai gan tas palika uz ekrana, taču mūsu skatītājiem nez kādēļ nebija visai skaidri saredzams, it kā ietinās dūmos.

—   Pie velna, tik tumšs, nekā nevaru saredzēt, — Toms sūdzējās, no visa spēka berzēdams acis.

Vienīgi tikai Tingsmeistars neatlaidīgi raudzījās uz ekrānu. Melnais stāvs izņēma no portfeļa papīru un ātri nolasīja to skaļā balsī, pārējo sejās skaidri izpaudās sašutums, izbrīna, triumfs, tad melnais stāvs pacēla roku, kaut ko pateica, un visi piekrītoši pamāja … Tagad šis atver portfeli, ieliek tur izlasīto papīra lapu; melnajos cimdos tērptās rokas ātri kustas… Kas tas? Vislielāko dolarzīmju paciņas… viena, otra, tieši kā no bankas.

Istabā visu acis vērstas uz paciņām, bet paciņu skaits aug augumā. Rokas sniedzas pēc tām. Melnais cilvēks aprautām kustībām izdala tās pa labi un pa kreisi. Viens acumirklis — un viņš ir ielēcis atpakaļ lūkā. Pārējie dodas uz durvīm … Tumšs … Atkal gaisma. Un šoreiz Toms sajūsmā iekliedzas:

—   Skaties, skaties, tie esam mēs paši!

Filmas beidzās. Tingsmeistars tās izņēma un ielika ugunsdrošā sienas skapī. Tad domīgi teica Tomam un Van-Gopam:

—   Vajag uzzināt precizi, kas tiek gudrots. Ejiet, zēni, pa dūmvadiem un sameklējiet sev maiņu. Mums pareizi jākonstatē, vai viņi paliks mājās vai pēc algas saņemšanas dosies prom, bet, ja dosies, tad — kurp. Tas tagad ir mūsu galvenais uzdevums!

—   Bet tu, Mik?

—   Man jādodas atpakaļ uz rūpnīcu. Mums steidzams vakara darbs, draugi. Saimnieks izgrezno savu villu, un tad nu vajag saraut, saprotat. Galvenās sanāksmes taču notiek pie viņa!

Ar šiem vārdiem Tingsmeistars atvadījās, iegāja sienā — un nozuda. Miss Totere sapņainām acīm noskatījās viņam nopakaļ.

Toms un Van-Gops nopūzdamies aizvilkās uz savām sargu būdām. Bet veltas bija viņu visu pūles, velti izšķiesta visa garā nakts — ne Gibgelds, ne Monmoransi, ne angļu lords vairs neko nerunāja, un viņu sanāksmes noslēpums šoreiz palika neatklāts. Braukt prom no «Patricianas» viņi acīm redzot netaisījās.

Pa to laiku Tingsmeistars izgāja uz ielas, pavisam mierīgi apmeta līkumu un, it kā nekas nebūtu noticis, pa parādes durvīm nokļuva atkal «Patricianā». Sabāzis rokas kabatās, viņš svilpodams devās uz kantori. Te viņš apstājās un lēnām noņēma cepuri.

Diarberkirietis Setto, aprēķinādams nedēļas deficitu, izbrīnā pacēla galvu.

—   Sveiks, saimniek!

—   Sveiks, Mikael! Kas tev vajadzīgs?

—   Vai nav gaidāms kāds remonts?

—   Lai dievs jums ir žēlīgs, Mikael, par tādiem vārdiem, — ierunājās Setto sieva, kas dalījās sava vīra nevaldāmajā kaislībā uz remontu, — pagājušā vasarā taču jūs visu tik glīti un lēti izdarījāt!

—   Tagad izdarīšu vēl labāk.

—   Nekas nesanāks, Mikael, — Setto skumji atbildēja. — Sabraukuši pretendenti, kaut viņi izčibētu … Vispirms lai samaksā rēķinu un pēc tam — kaut viņi izčibētu! Kas te var būt par remontu!

—   Zēl, žēl, bet es jau gribēju augšā jums visu no jauna pārtaisīt, it īpaši istabā bez numura.

—   Šo istabu es, Mikael, pēc norunas nedrīkstu aiztikt. Tu taču zini, viesnīcu man uzcēla bijušais prezidents, lai viņam otrreiz ne uz sauszemes, ne uz ūdens negadītos sastapt otru tik dumju armēni. Viņš arī izvirzīja noteikumu: neaiztikt šo istabu ne vasaru, ne ziemu. Es jau tā esmu nogrēkojies, pēc tava padoma izgreznodams to ar spoguļiem.

—   Bet kas jums, saimniek, šo māju uzcēla, — ne jau pats eksprezidents?

—  Architektu izrakstīja no ārzemēm, Mikael. Arī strādniekus sameklēja no tās pašs sugas kā architektu.

—   Ak tā! Žēl, saimniek. Visu labu.

Šoreiz Tingsmeistars aizsteidzās uz Midltaunu.

Devītā nodaļa BAŅĶIERA VESTINHAUZA DĪVAINĪBAS

Ja Teofanam Ivanovičam būtu ļauts izteikties par baņķieri Vestinhauzu, viņš būtu pastāstījis:

«Vestinhauzs, hi-hi-hi, iegādājies sev mīļāko… Pie tam ne jau kādu vienkāršu, bet, varat iedomāties, — maskā! Jā, tieši maskā. Efemera sieviete, eleganta, ar fejas gaitu, bet neparādās citādi kā maskā. Esmu pārliecināts, ka viņa spekulē uz ziņkārību. Būtu es gadus plecus sešus jaunāks …»

Kņazs Teofans nemeloja. Notikumi, kas izpelnījās Ņujorkas preses ievērību, bija šādi.