Viņš pasniedza miss Ortonei papīru, un meitene izlasīja lasītājam jau zināmo dokumentu.
— Pateicos. Vai jūs neatceraties, vai Krafta dokumentos kaut kur nebija minēts Ortones vārds?
— So dokumentu ir ļoti daudz. Bet, cik atceros, jūsu vārds nav nācis priekšā.
To teikdams, viņš vēlreiz cieši nolūkojās jaunavā. Ari miss Ortone paskatījās viņā caur brillēm un plīvuru un tūliņ pat nodrebējusi nolaida acis. Bet viņas priekšā atradās tikai nevainojami ģērbies vīrietis patumšu sejas krāsu, melnām ūsām un bezasinīgām, dzeltenīgām lūpām.
Miss Ortone atkal izgāja kancelejā, pieklibodama stiprāk nekā parasti, un, ar galvas mājienu atsveicinājusies no advokatiem, devās ārā uz ielas. Te viņa kādu laiku uzkavējās, apskatīdamās, vai nav kaut kur vecā, labā nēģera, kas viņu ielaida namā. Pēc tam lēnām devās uz omnibusa piestātni un, paslēpusies liela metala lietussarga ēnā aiz kāda snauduļojoša resnīša muguras, vēlreiz izlasīja Druka iedoto zīmīti. Tur bija rakstīts:
«Bruklinstritā 8, Druks, pīkst. 4.»
Acīm redzot šis Druks kaut ko zina. Bet kas un ar kādām tiesībām saimnieko Krafta archivā?
Viņa stingri noņēmās aiziet uz minēto adresi, bet, tā kā laika bija daudz, devās uz krastmalu. Šķērsojusi divus trīs kvartalus, viņa nonāca pie Hudzonas mirdzošās lentas, kas šai vietā bija vientulīgi tukša. Nebija redzami ne tvaikoņi, ne motorlaivas. Lejā gar granitā kalto krastmalu, kā jau tas maijā parasts, steidzīgi laboja ūdensvadus. Uz tejauktā bruģa sēdēja divi strādnieki blūzēs, viens jauns un otrs padzīvojis, un ar apetiti tiesāja desu.
Miss Ortone soļoja gar krastu, pavisam nemanīdama, ka viņai no mugurpuses kāds neatlaidīgi seko. Tas bija vājš, neliela auguma vīrietis, kam zem blūzes redzēja lāpstiņas, bet roku locītavas bija mazlietiņ pietūkušas. Acis viņam bija iekritušas, skumjas, sērīgas kā chroniskam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrā. Zem deguna spurojās cietas runča ūsas, kaklā valstījās ādamābols. Viņš gāja, paskatīdamies te uz vienu, te uz otru pusi, tad pēkšņi pilnīgā klusumā aiz kāda līkuma, kur nebija cilvēku, izvilka kaut ko no azotes, klusu pielēca klāt miss Ortonei un atvēzējās. Viens mirklis — un nelaimīgā meitene ar nazi mugurā bez kliedziena, bez vaida ievēlās no krasta Hudzonā. Mirkli cilvēks pagaidīja. Viss bija klusu kā iepriekš. Tad viņš pagriezās un nozuda šķērsielā.
Strādnieki, beiguši tiesāt desu, ķērās pie darba.
— Viling, —- teica viens no viņiem, — man tas nepatīk. Te pagāja garām kāda kliba meitene, bet nu vairs nav no viņas ne vēsts, it kā būtu ūdenī iekritusi.
— Es arī dzirdēju ūdeni nošļakstam. Nokāpsim, Ned, lejā, pieklaudzināsim Lorijam — viņš labo caurules pašā krastmalā.
— Labi! — uzrunātais atbildēja, un viņi ielēca izraktajā tranšejā.
Vienpadsmitā nodaļa LIELLAIVA AR MALKU
Streiks turpinās ne tikai Svetonas metalurģiskajā rūpnīcā vien. To uzsākušas arī visas Midltaunas rūpnīcas un fabrikas, izņemot Rovenskvera telegrāfistus un pastniekus. Vienīgi kokapstrādāšanas rūpnīca — mistera Kreslinga lepnums — palikusi uzticīga savam saimniekam un nestreiko.
Bet, lai nebūtu jācieš bads, strādnieki paklausījuši Mika padomam un izklīduši, kur kurais strādāt gabaldarbus — starp citu, pārbaudīt arī mikroskopiskos M, kuru noslēpums, izņemot savienību «Mess-Mend», nav zināms nevienam ne Vecajā, ne Jaunajā, ne šai ne viņā pasaulē.
Jaunajam Lorensam Lēnam no Slepenās rūpnīcas, kas šinīs dienās arī bija pieteikusi streiku sakarā ar sava galvenā inženiera nāvi, iznāca labot saplīsušās caurules pašā Hudzonas malā. Vijņi nepārtraukti skalojās gar kājām torijam, kas bija ierīkojies uz diviem metala stieņiem un strādāja ar benzīna lodējamo aparatu rokā. Kopš agra rīta Lorijs sēdēja neērtā pozā un tik lodēja un lo- dēja caurules ne uzsvilpdams, ne uzdziedādams, lai nezaudētu līdzsvaru un neiegāztos ūdenī. Beidzot, stipri piekusis, viņš sabāza savus darba rīkus plaisā starp plāksnēm, cik nu varēja, izstaipīja kaulus un izvilka no azotes gabalu maizes. Bet no ēšanas nekas nesanāca. Nebija viņš vēl paspējis pielikt maizi pie mutes, kad pēkšņi kaut kas nolidoja no augšas viņam garām, apgriezās gaisā un smagi noplunkšķēja Hudzonā.
«Dīvaini!» nodomāja Lorijs. «Pašnāvnieks, vai? Ikviens cits būtu kliedzis vai ķepurojies pa ūdeni, bet no šā tik burbuļi palika.»
Viņš vērīgi paskatījās ūdenī, nekā aizdomīga nepamanīja un sāka atkal ēst.
Tomēr viņu no jauna pārtrauca. Pa kreisi no tumšā tuneļa, pa kuru viņš bija nokļuvis līdz šai vietai, atskanēja klauvējiens, un viņš saklausīja pazīstamo:
— Mend-Mess!
— Mess-Mend! — Lorijs steidzīgi atbildēja, saķerdams savus riņķus un ar akrobatisku kustību ielēkdams tunelī. — Kas tur ir? Kas noticis?
No tuneļa parādījās ar māliem notašķītās Vilinga un viņa drauga Neda galvas.
— Paklausies, Lorij, vai tu neredzēji iekrītam ūdenī cilvēku?
— Kaut kas smags iekrita, bet kas — neredzēju. Kliedzienu nekādu nedzirdēju.
— Lorij, liekas, ka tā bija klibā meitene. Mēs redzējām, kā viņa gāja un pēc tam nez kur nozuda.
— Dīvaini… — Lorijs atbildēja. — Pagaidiet mani, zēni, es taču protu lieliski nirt. Pieturieties pie maniem riņķiem un skatieties, vai es kaut ko neizvilkšu. Ja ilgi nerādos, nāciet mani glābt.
— Labi, — draugi atbildēja. — Tikai kur tu viņu liksi, ja izvilksi?
Lorijs domīgi raudzījās Hudzonā. Šai vietā ta bija vientulīgi tukša, izņemot nelielo līcīti, kur stāvēja ar malku piekrauta liellaiva, šai brīdī tajā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
— Rau, tur tajā liellaivā, — viņš bezrūpīgi atbildēja, nometa dzelzs riņķus un ķēdi, ar kuru palīdzību viņš karājās uz sava riskantā izciļņa, savicināja rokas un ar loku metās uz galvas Hudzonā.
Bet Vilings un Neds, stenēdami un ķepurodamies pieķērās pie dzelzs riņķiem, ar ceļgaliem atbalstījās pret stieņiem un sāka skatīties uz turieni, kur tagad ūdenī parādījās lieli loki.
— Veikls puisis, — Vilings sacīja. — Viņš pie mums savienībā ne ilgāk par nedēļu. Tā vien visu laiku skatās Tingsmeistaram mutē.
— Tas nav slikti, — Neds atbildēja. — Gudrāka par mūsu Miku nebija, nav un droši vien nebūs.
— Kāpēc viņš neuznirst augšā? Es skaitīšu līdz simtam, bet tu skaties … Nu, uzpeldēja?
— Nē.
Vilings atkal noskaitīja līdz simtam, bet Lorijs vēl arvien nerādījās. Tad viņi nolēma mesties viņam pakaļ, pašūpojās riņķos un neveikli ieslīdēja tur, kur bija nozudis Lorijs. Pēc dažām sekundēm abi sprauslādami uzpeldēja augšā un tai pašā mirklī ieraudzīja Loriju. Tas peldēja dažu asu attālumā no viņiem, vilkdams sev līdz kādu smagu priekšmetu un pilnā balsī viņiem kaut ko kliedza. Vējš tomēr nesa vārdus prom, un draugi nevarēja nekā saprast. Apspriedušies viņi nolēma peldēt Lo- rijam nopakaļ. Pēc kāda laika, smagi elsdami un spļaudīdamies, abi nokļuva līdz liellaivai, kur Lorijs viņus gaidīja, nespēdams pats saviem spēkiem pacelt smago atradumu.
Tā bjja sieviete tumšā kleitā un adītā jakā, acīm redzot zaudējusi samaņu. Viņas seja bija viscaur aizsegta ar plīvuru, kas bija salipis vienā necaurredzamā kamolā. Viena kāja šķita garāka par otru.
— Tā ir klibā meitene! — Vilings iesaucās. — Kas gan viņu, nabadzīti, iegrūda ūdenī? … Vai viņa dzīva, Lorij?
— Paskatīsimies, — tas atbildēja.