— Bet krievi taču bija nodrukājuši atsaukumu!
— Bet mēs to nepārdrukājām. Taču klausies tālāk. Šodien, beidzoties maiņai, mani izsauc paša Kreslinga kabinetā. Un tur man paziņo, ka es tikšot iecelts par Slepenās rūpnīcas galveno inženieri un no pirmās dienas man jāforsē kaut kāds darbs, kas mums pazīstams ar šifru «AO».
— Eksplozivais pulkstenis puskilometra distancei?
— Tieši tā!
— Mēs kokapstrādāšanas rūpnīcā gatavojam tam ebenkoka futrāli.
— Ko man darīt, Mik? Kopš tā brīža, kad mani iecels, bet tas būs ne vēlāk kā pēc trim dienām, es nedrīkstēšu ne soli spert bez pārbaudes un kratīšanas, nevarēšu ne izbraukt aiz noteiktās līnijas… Par sakaru uzturēšanu ar tevi un mūsu zēniem nevarēs pat domāt vai arī vajadzēs atteikties no šā darba. Bet, saproti pats, mūsu sekmēm nāktu ļoti par labu, ja es visu saņemtu savās rokās un nekādā gadījumā neatteiktos!
— Jā, — lēnām atbildēja Miks, atbīdīdams tukšo bļodu, — stāvoklis ir sarežģīts. Viņš pat tagad, kamēr
tu vēl neesi stājies pie darba, novēro tevi ar simt acīm. Mēs nedrīkstam, nekādā ziņā nedrīkstam pievērst aizdomas mūsu savienībai. Un, pats galvenais — mēs taču neesam vēl dabūjuši visus pavedienus rokā, mēs vēl nezinām, kas tiek gudrots. Bet arī gaidīt mums sevišķi…
Bjutija izlēca no pagaldes un, nikni riedama, metās pie durvīm.
«Tuk-tuk-tuk!» — atskanēja ne visai stipri, bet joti neatlaidīgi. «Tuk-tuk-tuk-tuk!»
Trīspadsmitā nodaļa Druka piedzīvojumi
Līdzko darbs Krafta kantorī beidzās, misters Druks plati nožāvājās, sataisīja svētlaimīgi nogurušu seju, paskatījās spogulī, pieglauda matus un, laipni atvadījies no saviem koleģiem, spieķīti vicinādams, devās mājā.
Misters Druks bija zēns uz goda. Viņš ļoti labi zināja, ka cilvēkiem nav acis pakausī. Bet, no otras puses, viņam bija zināms, ka pulksteņu un juvelierizstrādājumu veikalos ir divkāršie spoguļi, kas atvieto jums jebkuru aci, lai kur vien cilvēks atrastos. Tai pašā laikā misters Druks acīm redzot gatavojās iegādāties sev jaunas aproču pogas, jo viņa jūsmošanai pie juveliera Leonsa vitrinām tiešām nebija robežu. Plati atplētis muti un ar acīm vai apēzdams pāri briljanta aproču pogu, misters Druks stāvēja tik ilgi, kamēr ieraudzīja cilvēku, kas neatlaidīgi viņam sekoja. Tad viņš iegāja veikalā, nopirka pogas, parunāja šo to ar juvelieri, izgāja pa sētas durvīm uz citas ielas un ar tramvaju nokļuva Bruklinstritā. Kā zināms, misters Druks bija salasījies Gaborio un Konan- Doilu. Misteram Drukām jau sen gribējās, lai viņš tiktu iejaukts kādā briesmīgā noziegumā kā detektivs. Un te nu viņa cerības it kā sāka piepildīties.
Pārnācis mājā un ātri paēdis pusdienas, viņš ieslēdzās savā istabā, pacēla pie gultas izklāto paklājiņu, bet pēc tam parketa klucīti un izņēma aploksni, uz kuras ar mistera sīko, kaligrafisko rokrakstu bija uzrakstīts:
Jeremijas Morlendera noslēpums,
izņēma no aploksnes dažas lapas, pierakstīja klāt vēl lappusīti, bet pēc tam noslēpa visu vecajā vietā. To padarījis, Druks paņēma vēl vienu lapu un uzrakstīja Ilinoisas štata ģenerālprokuroram šādu interesantu vēstuli:
Prokurora kungs!
Baidīdamies par savu dzivibu, lūdzu Jūs būt modram. Manās rokās ir mīklaina notikuma pavedieni. Ja mani nogalinās vai es pazudišu, lūdzu Jūs nekavējoties izņemt no slēptuves, kas atrodas manā dzīvokli Bruklinstritā 8, divpadsmitais parketa klucītis, skaitot no kreisās puses loga, aploksni, izlasīt to un sākt tiesas izmeklēšanu. Rakstu tieši Jums un nevienam citam, jo Jūs izceļaties ar sevišķu interesi par krimināllietām.
Advokāts Roberts Druks.
Uzrakstījis un aizlīmējis vēstuli, viņš paskatījās pulkstenī un piegāja pie loga. Bija silta diena; misis Druka turēja viņa istabā logus atvērtus. No šejienes varēja mazliet pārredzēt daļu ielas, un misters Druks pamanīja melnu automašīnu, kas bija apstājusies pie parādes durvīm. Viņa sirds patīkami sažņaudzās, kad viņš ieraudzīja citu pēc cita izlecam no automašīnas četrus jaunus, melnīgsnējus cilvēkus.
— Sākas! — viņš sajūsmā nočukstēja pie sevis. — Četri pret vienu!
Viņš nolika aizlīmēto, Ilinoisas ģenerālprokuroram adresēto aploksni uz palodzes, aizvilka aizkarus, bet pats atlaidās uz kušetes, izlikdamies aizmidzis. «Interesanti,» viņš domāja, «ar ko viņi sāks? Varbūt piedāvās man miljonu dolāru par piedalīšanos šai lietā?»
Bet satikšanās ar koleģiem izrādījās krietni prozaiskāka nekā mistera Druka sapņi. Viņi ienāca istabā, aizslēdza kārtīgi durvis un viens čukstot sacīja Drukām:
— Paklausieties: sinjors Gregorio negrib aptraipīt jūsu labo vārdu, viņš grib izdarīt visu klusām. Jūs esat apzadzis Krafta kasi. Tūliņ pat atdodiet naudu vai arī mēs ziņosim policijai.
Druks pietrūkās no kušetes un palika stāvam ar atplestu muti. Viņa apaļā seja izskatījās muļķīga un apvainota, ausis nosarkušas kā puikam, un šoreiz misters Druks ne drusciņ neizlikās.
— Kā jūs uzdrošināties? — viņš nikni uzkliedza. — Jūs esat jukuši!
— Nekliedziet Druk, lai jūsu māmiņai neizmežģītos nervi. Pierādiet, ka tas neesat jūs. Kases atslēga bija jūsu rokās. Tagad kase atvērta un iztīrīta līdz pēdējam centam.
— Bet es taču aizgāju! — Druks izbrīnījies iesaucās.
— Varbūt būsiet tik laipns — nāksiet līdzi un paskatīsieties, kas cits to varēja izdarīt.
Druks drudžaini paķēra cepuri un noskrēja lejā, neatvadījies pat no savas mātes. Viņš bija galīgi satraukts. Viņš aizmirsa Konan-Doilu un ģenerālprokuroru. Viņš drebēja no apvainojuma tā, kā vien var drebēt godīgi, jauni, divdesmit divus gadus veci cilvēki ar tādu apaļu seju un zilām acīm kā misteram Drukām.
Melnīgsnējie jaunekļi iekāpa automašīnā un Druks kopā ar viņiem. Šoferis iedarbināja motoru, un automašīna drāzās kā bulta. Jaunekļi stāstīja cits citam par dažādām zādzībām, ko bija izdarījuši sekretāri… Viņi izrādīja sašutumu un neapmierinātību. Viņi lika saprast, ka kādam izrādīta pārāk liela uzticība. Druks sarka un šņāca, un bija gatavs visus četrus piekaut. Te pēkšņi, paskatījies pa logu, viņš ieraudzīja kaut ko dīvainu: tas nepavisam nebija ceļš, kas veda uz Krafta kantori! Viņi joņoja pa kailu šoseju, kas stiepās gar krastmalu, viņi bija izbraukuši ārā no Ņujorkas, viņi drāzās nezin kurp, tikai ne pie Krafta …
— Ai! — Druks iesaucās, un tai pašā mirklī apdullinošs trieciens nogāza viņu gar zemi.
Pēc brīža Druks sēdēja mierīgi ar vīkšķi mutē un cieši sasietām rokām. Bet vēl pēc pusstundas automašīna piebrauca pie klusas, nomelnējušas sētas kaila ceļa malā. Aiz šīs klusās sētas plētās parks, kur staigāja no ielas neredzami, klusi cilvēki baltos halatos. Vairāki liela auguma vīrieši baltos virsvalkos un ar sarkanā krusta zīmi uz piedurknes izvilka no automašīnas misteru Druku, kas spārdījās pretī, paņēma viņu kā kaķēnu klēpī un ienesa milzīgā, drūmā ēkā ar ļoti daudziem koridoriem un numurētām durvīm.
— Bīstami plosās, — kāds teica metāliskā balsī. — Novietojiet viņu simt trīsdesmit otrajā numurā.
Un misters Druks tika novietots simt trīsdesmit otrajā numurā, kur viņam vajadzēja nozust droši vien uz visiem laikiem.