Jaunekli atsveicinājās no sanitariem, vārti atkal smagi aizkrita ciet, automašīna aizripoja atpakaļ.
Es varētu jau beigt šo nepatīkamo nodaļu, ja visā šai lietā nebūtu iejaukusies visparastākā vārna.
Šī vārna dzīvoja katoļu baznīcas skvērā Bruklin- stritā. Pēc savu senču paraduma viņai vajadzēja vīt ligzdu. Šis nopietnais darbs Ņujorkā ir saistīts ar lielām grūtībām, jo vārnu pilsētā ir krietni vairāk nekā koku un viņas jau sen bija savā starpā pārrunājušas jautājumu par būvlaukumu trūkumu.
Un tā nu mūsu vārna domīgi laidelējās pa jumtiem, izraudzīdama sev viciņas, skaidiņas, zariņus un tamlīdzī- dzīgas mantas, kad pēkšņi viņa ieraudzīja uz kādas palodzes skaistu, baltu aploksni. Vārna ieķērcās, paskatījās uz visām pusēm, ātri paķēra aploksni un uznesa to visaugstākajā skvēra kokā, kur tā pārvērtās par stingru pamatu ļoti komfortablai ligzdai. Ilinoisas štata prokurors tādējādi nedabūja iespēju iedziļināties jaunajā kriminal- noslēpumā, toties to pašu iespēju zaudēja arī daudzi citi cilvēki, ieskaitot policiju, kas neatrada «izbēgušā Druka» istabā itin neko.
Četrpadsmitā nodaļa kailā Lorija piedzīvojumi
— Jā, — teica sev Lorijs, — viņu sauc par miss Ortoni, Ortoni … It kā pazīstams vārds… Un cik skaista! Bet lai nu saka man viens cilvēks, ko gan es iesākšu pliks, kamēr zēni atsūtīs man kādas bikšeles! Un Ortone, Ortone — kur es esmu dzirdējis šo vārdu?
Viņš iznāca no brezenta nojumes un sāka melancho- liski pastaigāties pa liellaivu vienīgi kreklā kā pirmais cilvēks mūsu planētas sensenos laikos, bet pēkšņi viņa kāja kaut kur aizķērās un viņš pakrita.
— Liekas, tas ir kupris. Tā ir, viņi aizmirsuši aizsviest to projām.
Viņš sapņaini pacēla miss Ortones mākslīgo kupri un pat piebāza to pie deguna, iegrimdams patīkamās atmiņās, kad pēkšņi viņa skatiens atdūrās pret kuprī iedurto nazi.
Tai pašā brīdī Lorijs izvilka nazi no kupra un sāka to no visām pusēm appētīt. Lai arī cik jauns viņš bija, tomēr divas lietas zināja: pirmkārt, ka viņa priekšā ir «lietišķs pierādījums», otrkārt, ka jebkuru noslēpumu var atklāt, ja sāk to šķetināt no viena gala.
Nazis nebija amerikaņu ražojums. Tas nebija arī angļu. Izbrīnu radīja dīvainā firmas zīme: tāds kā ķeburains krusts. Nazis bija ļoti ass, bet gar malām tas šķita krāsots. Lorijs pacēla to pret gaismu, uzmanīgi aplūkoja, tad, paklausīdams kādai slepenai balsij, iebāza atpakaļ tajā pašā kuprī un, noplēsis sava krekla malu, sasēja visu sainītī.
Pēc tam viņš atkal sāka staigāt, lai sasildītos. Metās jau krēsla, un kļuva auksti. Liellaiva bija gaužām nožēlojama vieta. Zem brezenta nojumes bija vienīgi salmu paklājs, bet apkārt šai patvēruma vietai kā līdzena siena pacēlās malka.
Lorijs bija krietni nosalis. Viņš jau sāka izsamist, domādams, ka viņu aizmirsuši, un no dusmām ņēmās pārkraut malkas pagales, lai ierīkotu sev siltu patvērumu naktij. Pārkrāvis divas grēdas, viņš ķērās pie trešās, kad pēkšņi viņam priekšā atvērās pilnīgi tukša, tumša telpa. Neviļus iekliedzies, Lorijs palūkojās visapkārt. Viss bija tukšs un kluss kā iepriekš. Tad viņš saņēma drosmi un devās tajā iekšā. Kādu brīdi bija tumšs un mitrs, bet pēc soļiem desmit viņš sataustīja durtiņas, atvēra tās un palika stāvam muti vaļā. Tā bija maza, apaļa istabiņa ar kupolu, caur kuru iespīdēja saulrieta pēdējie stari. Gar sienām atradās dīvāni, bet istabas vidū dāmu tualetes galds, piekrauts ar grima kārbiņām; visapkārt nekārtībā mētājās visvisādi apģērba gabali, sākot ar darba blūzi un beidzot ar lielisku fraku; tie bija vīrieša apģērba gabali, vidējam augumam.
— Te ir izdevība apslēpt savu kailumu! — Lorijs iesmējās, bet, pirms sākt apģērbties, viņš devās atpakaļ uz liellaivu un apskatījās visapkārt.
Acis Lorijam bija labas. Saulrieta gaismā tālu krastā viņš saskatīja vientuļu, tumšu stāvu. Momentā viņš veiklāk par vāveri sakrāva malku tāpat kā iepriekš, iznīcināja visas pēdas, kas liecinātu, ka viņš bijis uz liellaivas, saņēma zobos sainīti ar nazi un metās ūdenī. Appeldē- jis laivai apkārt, viņš novietojās tās ēnā, uzmanīgi vērodams cilvēku, kas tuvojas. Tas varēja būt savējs, kas nesa Lorijam drēbes, bet varēja būt arī liellaivas īpašnieks, taču Lorijs tagad ļoti labi saprata, ka satikties ar to nebūtu nekāda joka lieta.
Nepazīstamais lēnām tuvojās. Viņš apstājās pašā krastā un ilgi raudzījās Hudzonā. Tad pāris reižu pastaigājās gar krastmalu, skatīdamies te uz vienu, te uz otru pusi, un beidzot zagšus nokāpa lejā pie laipām. Tas bija svešs. Lorijs nevarēja saprast, kāpēc viņu pēkšņi bija pārņēmušas puiciskas bailes, ilgi nedomādams, viņš ienira ūdenī.
Peldēt zem ūdens Lorijam bija nieks. Bet te vēl nācās ar elkoni spiest sev klāt sainīti, un tas padarīja peldēšanu divreiz grūtāku. Tomēr, saspiezdams savas plaušas, neelpodams un neuznirdams augšā, Lorijs virzījās uz priekšu pa tumšzaļo jūras taciņu, kamēr izsīka visi ievilktā gaisa krājumi. Tad viņš uznira augšā un atpūtās.
Liellaiva bija tālu, un uz tās neko nevarēja saskatīt. Lorija priekšā pacēlās tumši granita masivi, viņš izrādījās esam netālu no savas darba vietas.
Pēc dažām minūtēm viņš bija nokjuvis pie dzelzs riņķiem, palēcās kā zivs, pieķērās pie tiem un ienira tunelī. Te viņš bija pilnīgā drošībā. Atlika tikai glābt arī to, kam vajadzēja nest uz liellaivu apģērbu.
Cieši turēdams savu sainīti, Lorijs, cik kājas nes, sāka skriet pa tuneli. Te bija mitrs, slapjš, gandrīz tumšs. Pa neredzamām spraugām tikko iespīdēja gaisma. Pēc kādiem tūkstoš soļiem Lorijs nokļuva pie kāpnītēm, no kurienes plūda pretī troksnis un kliedzieni — tur atradās metropolitēna līnija. Tagad nu vajadzēja rādīties cilvēkos plikam.
«Ko darīt?» Lorijs apsēdās un sāka pārdomāt. Ahā! Gudri cilvēki nekad neapmulst. Viņš novilka kreklu, iebāza kājas piedurknēs un cieši sasēja kreklu jostas vietā. Bikses bija gatavas. Tad viņš uzkāpa pa kāpnītēm augšā, paņēma pilnu sauju darvas, kas tecēja pa kāpnītēm, un nosmērējās ar to no galvas līdz kājām. Tagad viņš bija kārtīgs melnais cilvēks ar sainīti rokās. Viņam nebija grūti nokļūt līdz apakšzemes dzelzceļa stacijai, atrast sienu ar pazīstamajiem burtiem M , atbīdīt to un atkal caur dzelzs sienu nokļūt nevienam nezināmā kupejā, ko starp tualetes un apkures telpām bija ierīkojuši Čikagas vagonbūves rūpnīcas puiši, arī braukšanas biļete nebija jāpērk. Bruklinstritā viņš izkāpa, izgāja atkal cauri sienai, šķērsodams turniketus, un palika uz ielas domīgs stāvam.
Ko tagad darīt? Jāpaziņo Vilingam uz Midltaunu par liellaivu. Bet droši vien viņi būs jau kādu izsūtījuši. Lorijs cerēja, ka ne jau muļķi. Ieraudzīs, ka laivā ir svešs cilvēks, apgriezīsies un ies projām. Bet ja nu pēkšņi? … Atceroties cilvēka stāvu, kas zagšus kāpa uz laipām, viņam atkal uznāca drebuļi.
Mechaniski pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka atrodas pie lielas, vecas mājas Nr. 8. Tūlīt pat viņš atcerējās miss Ortones uzdevumu un, piegājis pie masivajām durvīm, sāka lasīt daudzās metala plāksnītes, kas bija piestiprinātas pie durvīm. Tur bija visdīvainākie vārdi. Tur dzīvoja vienīgi advokati. Tā bija advokatu kolonija. Lorijs ar lielām pūlēm atrada vienkāršu uzrakstu:
Roberts Druks advokats
un pēc mirkļa jau kāpa augšā pa garajām kroņa kāpnēm, kas oda pēc siera, kaķiem un atkritumu spaiņiem.
Durvis viņam atvēra tīra vecenīte ar platām acīm, kas šobrīd bija stipri saraudātas. Ne vārda neteikusi, viņa tūlīt paņēma no galda prāvu maizes riecienu un pasniedza to Lorijam, noturēdama viņu par ubagu.