Istabā ieskrēja abi draugi — tik ātri, ka nebija vajadzības vaicāt, vai viņi tālu bijuši un vai viņi dzirdējuši to, kas tika runāts istabā. Miks Tingsmeistars tikko taisījās dot viņiem rīkojumu, kad durvis atkal tika atrautas līdz galam vaļā, un šoreiz istabā ieskrēja Lorijs, viss notriepies ar darvu. Smagi elsodams, vēl skriedams viņš iesaucās:
— Tingsmeistar! Te ir nazis, ar kuru viņu sadūra. Es biju pie aptiekara, viņš apgalvo, ka asmens notriepts ar briesmīgu Āfrikas indi. Bet jūs, miss Ortone, labāk nerūpējieties par Druku. Viņš ir aizbēdzis. Stāsta, ka viņš apzadzis Kraftu un aizbēdzis ar viņa naudu!
— Tu runā klusāk, Lorij, — Tingsmeistars pārtrauca. — Noliec nazi uz galda un nebiedē nabaga miss. Es palūgšu, zēni, kādu no jums aprunāties ar manu saimnieci un sagādāt miss Ortonei sieviešu drēbes.
— Starp citu, Mik, — Lorijs turpināja izklāstīt savus jaunumus, — liellaivā, ar ko ved pa Hudzonu malku, ir slepena istaba. Bet tās īpašnieks… tās īpašnieks … Velns lai parauj, neatceros, kas tur ar viņu bija … ceru, zēni, ka jums neiznāca ar viņu sastapties, kad nesāt uz turieni drēbes?
— Ko tu, Lorij! — Vilings atbildēja. — Oto no maiznīcas brauca turp pie tevis un, lai ari ka izmeklējās, neatrada ne miņas no liellaivas. Tā ir izčibējusi, it kā mēs to būtu redzējuši tikai sapnī.
— Izčibējusi! — Lorijs atkārtoja, un viņam pār muguru pārskrēja iepriekšējie neizprotamo baiļu drebuļi.
Sešpadsmitā nodaļa Lepsiuss redz roku
— Tobij! — doktors Lepsiuss iesaucās, ieiedams savā istabā pēc neskaitāmajām un nogurdinošajām vi- zitēm. — Kur viņš dauzās apkārt, miegainā zivs, ping- vins, gangrenas uzpampums! Tobij! Tobij!
Klusēdams no blakus telpas iznāca mulats uztūkušiem plakstiem un ar pilnīgi vienaldzīgu skatienu nostājās doktora priekšā.
— Tobij, brīdini kopēju un gaidi mani. Mēs iesim pie viņa augstības Bugasa Trīsdesmit Pirmā. Bet, ja tu gulēsi ar vaļēju muti kā sprāgusi zivs, tad es ielikšu mutē pulveri un uzsperšu tevi gaisā!
Doktors Lepsiuss visu dienu bija sliktā garastāvoklī. Viņa saimniecības vadītāja miss Smoula bija pastāstījusi, ka izrakstījusi no Vācijas jaunu ausu aparatu un tagad, paldies dievam, dzirdēšot tāpat kā visi pārējie cilvēki. Miss Smoula lika doktoram Lepsiusam pat noskārst, ka tagad viņai netrūkšot precinieku.
Ja Četrdesmit mocekļu baznīcas zvanu tornim būtu t-ūkstoš zirgspēku motors, doktora nervu satricinājums laikam nebūtu tik šausmīgs, kā uzlūkojot šo saimnieci-,, bas vadītāju, kas bija sasirgusi ar runāšanas, klausīšanās un precēšanās kaiti. Un tas tieši tādā brīdī, kad doktora Lepsiusa atklājums pārvērtās no žilbinoša minējuma par briesmīgu patiesību, kad atliek tikai sakombinēt faktus un pavairot piemērus.
Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra slepenu atvilktni. Tās dibenā atradās manuskripts. Lepsiuss uzlika brilles, izņēma manuskriptu un uzšķīra lappusi, kurā bija ielikta grāmatu zīme.
Tā bija pavisam dīvaina burtnīca. Pēc izskata tā ne ar ko neatšķīrās no parastām slimības vēsturēm, ko
raksta ārsti, kam ir liela prakse. Bet te bija nevis slimību nosaukumi, šifrēti kaut vai gudrajā latiņu valodā, nevis visādi diabēti, brucelozes, meningiti un endokar- diti, bet ieraksti, kas drīzāk atgādināja politiķa vai sociologa, nevis ārsta dienasgrāmatu. Paņēmis pavisam vecu, apgrauztu spalvaskātu (Lepsiuss nevarēja ciest tā saucamās pildspalvas, uzskatīdams, ka labāk, lai spalva kalpo īsu laiku, bet labi, nevis ilgu un slikti), viņš noņēma no spalvas neredzamu matiņu, piestūma tuvāk tintnīcu, iemērca tajā spalvu un sīkā, skaidrā ārsta rokrakstā zem Monmoransi uzvārda pierakstīja:
— Sūdzas par šausmām, ko pārdzīvojis krievu revolūcijas laikā.
Lepsiusa slimnieku simptomi, ja ieskatījās viņa burtnīcā, bija vispār apbrīnojami vienādi: nomācošas bailes par savu kapitalu, kas ieguldīts nekustamā īpašumā; nospiests garastāvoklis, domājot par streikiem rūpnīcā; šausmas par nākotni; šausmas, kas pārdzīvotas, pārbraucot pāri robežai, kad bija jāglābjas no saniknotās tautas; drūms garastāvoklis, domājot par ekonomiskās krizes iestāšanos; izmisums, saistīts ar nemitīgu akciju krišanos biržā; briesmīgs sapnis, kas atkārtojas katru nakti: daudzu soju dunoņa uz kāpnēm, un tā nāk arvien tuvāk, tuvāk, klauvēšana pie durvīm, pūja elpa, — cilvēku, vienkāršo cilvēku, melnā darba darītāju masa laužas guļamistabas durvīs …
— Hm, hm… — Lepsiuss atkārto pie sevis, izjuzdams sirdī pilnīgu apmierinājumu. — Piemēru ir jau tik daudz, ka es varu tos klasificēt!
Un viņš ņem lineālu, uzšķir burtnīcā tīru lappusi, ar smalku līniju pārdala to uz pusēm. Lappuses augšējā kreisajā stūrī viņš raksta:
Pārdzīvo depresija sakarā I ar ekonomiskas dabas » jautājamiem.
Lappuses augšējā labajā stūrī ieraksta:
Pārdzīvo depresiju tāpēc, ka paša tauta padzinuši no dzimtās zemes.
Ierakstījis desmit uzvārdus zem pirmā virsraksta (pa kreisi) un apmēram tikpat daudz uzvārdus zem otrā virsraksta (pa labi), Lepsiuss uz brīdi iegrimst domās. Viņa zoda, apakšlūpas un augšlūpas trim pakāpieniem pārslīd viļņveidīga kustība: doktors Lepsiuss smaida pats pie sevis — ne nu īsti jautājoši, ne īsti ironiski.
— Visā šai saslimšanas gadījumu virknē dīvainākais nav tas, — viņš runā pats pie sevis, — ka visi tie noved pie viena un tā paša fizioloģiskā sindroma [2]. Dīvainākais ir tas, ka pirmā iedalījuma slimnieki ķeras pie otrā iedalījuma slimniekiem, cerēdami uz glābiņu, bet otrā iedalījuma slimnieki ķeras pie pirmā iedalījuma slimniekiem, cerēdami uz dolāriem, ar kuriem viņi sapņo atgūt sev agrāko vietu pasaulē. Jā, tas patiešām ir dīvaini!
Nopūties Lepsiuss aizver burtnīcu, gluži kā kad šķirtos no sirdij dārgu mīlestības vēstuļu paciņas. Un tā jau atrodas vecajā vietā, slepenajā atvilktnē, bet atvilktne aizvērta un aizslēgta vienīgi doktoram zināmā veidā. Izstaipījies un dziļi nopūties, Lepsiuss izdara dažus vieglus vingrojumus un veicīgā gaitā iziet pa sētas durvīm asfaltētajā pagalmiņā.
Pagalma viņā stūrī, garažai līdzīgas betona ēkas durvju priekšā, klusēdama viņu gaida māsa baltā virsvalkā ar tādu pašu sniegbaltu virsvalku rokās un uzticamais Tobijs. Ašiem soļiem piegājis pie kopējas, Lepsiuss ļaujas ietērpties virsvalkā, pats aizsien saitītes pie kakla un plaukstām, tad dodas pa puspievērtajām durvīm tālāk, klusējošās kopējas un Tobija pavadīts.
Ja stacionara ēka no ārpuses izskatās pēc garažas, tad iekšpusē iespaids vienā mirklī izraisa izbrīnu un sajūsmu Visbagātākajiem klientiem domāta ideala sanatorija nevarētu būt labāk iekārtota. Greznība un komforts; tik daudz oranžērijas ziedu, tik daudz brīnišķīgu mākslas priekšmetu. Visu to pagaidām izmanto tikai viens vienīgs doktora Lepsiusa slimnieks, kas nonācis jau tādā stadijā, kad priekšroku dod labāk guļus stāvoklim nekā sēdus vai stāvus.
Krāšņā palatā, gultā, kas izgreznota patiešām karaliskā izšķērdībā, atlaidies guļ vienīgais stacionara pacients, kas aiz biezajiem zilgano cigāru dūmu mākoņiem nav redzams. Viņam blakus uz galdiņa — visi piederumi, kas vajadzīgi trakajam dzērienam, kura pagatavošana, pēc lietpratēju vārdiem, tikpat neatkārtojama un daudzveidīga, cik neatkārtojama un daudzveidīga ir šacha partija, — citiem vārdiem sakot, kokteilim. Viegls labas maltītes aromats, ko zviedru magnētiskais ventilators vēl nebija uzsūcis, liecina, ka kokteilis jau izdzerts un pacients paēdis.
— Lai kopēja un mulats iet prom, — atskan kap- riza, vecīga balss, kam seko sausa noklepošanās.