Melancholiskais Tonijs Vaits ar gaišu matu sprogu uz pieres un melnu sieviešu lentu kaklasaites vietā paskatījās pa lodziņu, pazina Tomu, pievilka sev tuvāk tīru blanku un tūliņ pat ierakstīja stūrītī divus burtus:
— Nu? — viņš kā mudinādams jautāja Tomam.
— Telefons sabojājies, Tonij, bet Miks mums vajadzīgs kā ēst, — Toms paskaidroja, smagi elpodams. — Pārraidi pirmām kārtām.
— Nu tad diktē. — Un Tonijs pierakstīja, ko skursteņslaucītājs diktēja:
MIDLTAUNĀ MIKAM
Publika sapulcējas šodien pīkst, deviņos vakarā Kreslinga villā «Efemerida», svarīga apspriede, būs visi.
Toms to nodiktēja čukstus un aizdrāzās kā zibens. Tonijs Vaits noskaidroja, vai drīz salabos Midltaunas telefona līniju, ko nakti vētra bija sapostījusi, un, uzzinājis, ka pēc stundas, sēdās pats pie telegrāfā apa- rata. «M. M.», — viņš pirmām kārtām izsita. Burti izskrēja pa līniju, visi telegrāfisti un telegrafistes tūliņ trūkās augšā, pameta iesākto darbu un steidzīgi pārraidīja telegramu. Padarījis savu darbu, Tonijs saritināja blanku un sadedzināja to, bet pēc tam parādījās kabines otrā pusē, kur viņu šķendēdamies gaidīja ļoti gara ņujorkiešu rinda.
Pēc stundas ceturkšņa Midltaunas naskais pastnieks, iznēsādams depešas, iegriezās kaut kādās darīšanās arī kokapstrādāšanas fabrikā. Ieraudzījis, ka strādnieki ir vieni un no priekšniecības neviena nav, viņš iespieda Tingsmeistaram saujā baltu papīriņu, aizpīpēja un steidzās tālāk. Miks izlasīja un sadedzināja papīriņu. Tad nodeva pa gumijas cauruli kaut kādus rīkojumus un, neatiedams no darbgalda, turpināja strādāt, cik spēka, svilpodams dziesmiņu.
Pa to laiku bija pienācis silts maija vakars. Pēc iepriekšējā nakts negaisa Midltauna bija kļuvusi tīra un krāšņa. Pa galveno šoseju, kas veda uz kalniem, reizēm aiztraucās sardzes motocikleti — Džeks Kreslings gaidīja atbraucam savus viesus. Līdzko satumsa, augstu kalnos iemirdzējās pasakaina gaismas jūra, it kā tur spīdētu milzīgu jāņtārpiņu pulki vai arī būtu izbērta sauja briljantu lielgabala lodes lielumā. Tur mirdzēja slavenā villa «Efemerida», kas bija uzcelta pēc Morlendera speciālā projekta, visa no dzelzs režģiem, vissmalkākajiem kokgriezumiem un kristālā, kas laistījās elektrības gaismā.
Džeks Kreslings bija radījis sev «gaismas valstību», kā rakstīja solidie laikraksti, kas tika izdoti par viņa līdzekļiem. Viņš bija atradis veidu, kā iztikt bez cilvēkiem. Viņa mirdzošajā villā visu pasniedza un saņēma neskaitāms daudzums elektrisko dzinēju, bet spožās istabas atdzīvināja tikai Kreslinga mīļākie draugi: pērtiķis Fru-Fru, angļu tīrsugas ķēve Esmeralda, divi jauni krokodili, kurus viņš bija atvedis no Ēģiptes un turēja zelta baseinā, un bijusī sekretāre Elizabete Vesone, tagad Morlendera skaistā, sērojošā atraitne. Šī sabiedrība Kreslingu pilnīgi apmierināja. Pēc viņa domām, cilvēki bija pārāk negodīgi, un viņš neatrada divkājainajos radījumos itin nekā interesanta. Džeks Kreslings nīda cilvēci.
Līdzko «Efemeridas» elektriskais pulkstenis atskaņoja Bethovena devītās simfonijas varenās skaņas, Kreslings piecēlās no atzveltņa un nospieda pogu. Jānorāda, ka viņa pulkstenis līdz deviņiem sita stundas, atskaņojot Bethovena simfonijas, bet desmitos, vienpadsmitos un divpadsmitos viesiem par lielu izbrīnu at-
skanēja kaķa ņaudēšana, dzeguzes kūkošana un ūpja brēcieni. Kad jautāja, viņš nopietni atbildēja: «Muziķa nedrīkst traucēt mīlas stundu, nāves stundu un atziņas stundu.»
— Pulkstenis deviņi, — Kreslings teica sev. — Ir laiks.
Pēc šiem vārdiem viņš apsēdās atzveltnī un pierāva klāt kājas. Tai pašā mirklī atzveltnis ar visu Kreslingu pacēlās augšā caur kristālā griestiem un dzelzs konstrukcijām augšējā stāvā, kur bija grezna zāle ar bagātīgi rotātu galdu vidū. Kreslings laiski pastaigājās pa tepiķiem, nospieda kaut kādas pogas, un zālē ieplūda smaržas, izkaisījās ziedi, it kā atpeldēja lieli kristālā trauki ar atspirdzinošiem dzērieniem. No lejas un no augšas uz platina paplātītēm atslīdēja un izvietojās pa galdu šķīvji.
Lasītājs droši vien gaida, ka, papildinot visus iepriekš aprakstītos brīnumus, tiks vēl arī sīkāk aprakstīti visi iespējamie ēdieni un dzērieni, kas greznoja miljardiera galdu. Bet aiz iemesliem, ko lasītājs uzzinās vēlāk, pagaidām esmu spiests no tā atturēties.
Kreslings vēl nebija paspējis nospiest pēdējo pogu, kad pa spoguļdzidro logu viņš ieraudzīja pa galveno aleju piebraucam vairākas mašīnas. Viņš ātri pārstūma sienā ierīkotos taustiņus, un gaisa lifts citu pēc cita uznesa zālē viņa dižciltīgos viesus.
Te bija ģenerālis Gibgelds, vikonts Monmoransi, lords Hardstons, kņazs Obolonkins, eksreģents Dons Karloss de Loss Patriass, eksprezidenti No-Homs, Uno- Si-Noga un Sidijama un vēl pāris citu pretendentu uz prezidenta posteni.
Te bija no savas dzimtenes padzīti itālieši, austrieši, rumāņi, poļi. Kopā ar viņiem bija atbraukuši arī komersanti. Slavenais vācietis Stiness, viņa draugs Krups, baņķieris Vestinhauzs, angļu tirgonis Rotšilds un jaunais Juniuss Rokfellers. Viesu vidū atradās arī ļoti sa- drūmušais, pirmo reizi pie Kreslinga viesos nokļuvušais nelaiķa inženiera Morlendera dēls Arturs, kas nerunīgs turējās savrup ar sēru lentu uz piedurknes. Kā parasti trūka vienīgi sinjora Čices.
— Apsēdieties, kungi, — Kreslings teica savā parastajā, ne sevišķi laipnajā balsī. — Es lūdzu atvainot manus krokodilus, kuri nevarēja jūs sagaidīt un paēda iepriekš.
Pie vārda «paēda» tie, kas jau bija bijuši pie Kreslinga viesos, nevarēja noturēties mazliet nesaviebuši seju. Platina plauktiņi atkal sāka kustēties. Trauki, kas bija no tīra zelta, izvietojās pa galdu. Uz viena no tiem bija cepta miežu karaša no Viskonsinas štata, otrā — smalki sagriezti loki, trešajā atradās lieliskā Čikagas siera šķēlītes. Senlaicīga porcelānā tasītēs atslīdēja un izvietojās uz galda tā baltā masa, ko mēs saucam par rūgušpienu, kaukazieši — par maconi, bet zinātnieki- dietologi — par laktobacilinu. Kristālā pokālos tika ieliets ūdeņraža un skābekja maisījums, ko sauc par ūdeni.
— Iebaudīsim vakariņas, kungi, — laipni uzaicināja Džeks Kreslings, rādīdams pirmais piemēru un nogaršodams miežu karašu ar lokiem. — Mēs, pasaules lielāko kapitalu īpašnieki, zinām cilvēces vienkāršo ļaužu un melnā darba strādnieku vulgāro sapni piebāzt savus vēderus ar ēdamo. Tikai tas vien jau rāda, ka viņi nav spējīgi pārvaldīt visumu. Iegūs varu — un pēc gada jūs viņus vairs nepazīsiet, tik apaļi būs kļuvuši viņu vēderi un acis ieaugušas taukos; bet vēl pēc gada neviens ārsts nevarēs viņus glābt no aptaukošanās un podagras … Prasme dzīvot, ģērbties, tērēt naudu, saglabāt ilgu mūžu, prasme zināt un saprast lietu mēru — šīs privilēģijas pieder tiem, kuri tur savās rokās iespējas atļauties visādas pārmērības! Pēc pulksten sešiem, kungi, es vispār neko neēdu — tikai dzeru Viši, bet kompānijās dēļ…
Kņazs Obolonkins, gurdeni apmērcēdams ūsas rūgušpienā un piekozdams tam klāt četras šķēlītes siera, ko viņš bija paķēris kā vienu, mēģināja sarunu atbalstīt:
— Franči mēdz sacīt: ja gribi taupīgu sievu — nepreci nabadzīgu. Nepieradusi viņa sāks šķiest naudu kā negudra. Bet bagātai ir imunitāte, tai kapeika kapeiku sargi!
Bet pārējie viesi laikam aiz krasi izteiktas mēra sajūtas sarunā nepiedalījās un ļoti ātri beidza vakariņot.