Pārgājusi uz Kreslinga darba kabinetu, sabiedrība apsēdās pie apaļa ebenkoka galdā.
— Mani draugi, — mazliet laipnākā balsī iesāka Džeks Kreslings, — jūs zināt, cik diženi mērķi iedvesmo mūsu savienību. Pār pasauli ceļas komunisma draudi. Šie draudi ir materiali un garīgi. Vispirms nepieciešams tos iznīcināt materiali. Komunistiem ir paradums atsaukties uz masām un tautu, tā ir viņu vājā vieta. Mēs esam reālisti. Mēs pēc pieredzes vērojam, ka vēsturi noteic valdības, cilvēki, kuru rokās ir vara pār masām. Viņi pieteic karus. Viņi dibina savienības. Viņi izlaiž aizņēmumus. Viņi izdod likumus. Viņiem ir armija un policija. Izvietojiet visur uz vietām varas iestādes, kas saprot kapitalisma dižo ģēniju un nīst komunisma inerto maisījumu, un jūs uzreiz ar aizliegumiem, arestiem, cietumiem un karātavām iznīdēsiet šīs sērgas izplatītājus komunistus. Bet tur, kur komunisti paši sagrābuši varu — es domāju Krieviju, — tur slepeni kļūstiet par varu pār varu, iznīciniet valdības pārstāvjus, iesūtot slepkavas, diversantus, cīnītājus par kapitalisma brīvību pasaulē! Citiem vārdiem — pasludināsim komunismu ārpus likuma. Terors! Terors! To, lūk, es, kungi, uzskatu par pareizo politiku.
— Tas viss ir ļoti labi, lai gan ļoti satraucoši, — laiski nomurmināja vikonts Monmoransi. — Bet kā to praktiski izdarīt?
— Nepārtrauksim namatēvu, — stingri noteica lords Hardstons, mazliet pacēlis roku.
— Mūsu spēkiem — precizāk, kadriem — ir dažādas funkcijas, lai gan mērķis viens, — Kreslings turpināja, viegli pamājis ar galvu uz lorda Hardstona pusi.
— Daļa no mums, tādi kā, piemēram, jūsu godājamais tēvs, Junius, — viņš pievērsās Rokfelleram junioram,
— dod naudu, daudz naudas, jo pasākums prasa miljardus. Miljonus un miljardus dod gan Stiness, gan Krups, gan Rotšilds, gan es pats, šās savienības vadītājs. Citi, tāpat kā šie cienījamie nākamie valdnieki, nežēlo savu pieredzi, savus titulus un savu agrāko politiku, jo mēs atjaunosim viņu varu viņu dzimtenē. Beidzot, trešie kalpo mums nevainojami, pēc pārliecības, kā diženās dvēseļu pavēlnieku un hipnotizētāju dzimtas — grafu Kaliostro pēdējais pēctecis — sinjors Gregorio Ciče.
Te Kreslinga runu pārtrauca klātesošo vētraini aplausi.
— Sinjors Gregorio Ciče! — ar uzsvaru atkārtoja Kreslings. — Jūs zināt, kā viņa talantīgie senči kalpoja Burboņiem un citām dinastijām, apvaldīdami tumšo ļautiņu revolucionāros tīkojumus. Hipnotizētājs pie likumīgā karaļa vai prezidenta ir spēcīgs varas atbalsts, ne mazāks kā baznīca …
Orators atkal tika pārtraukts, šoreiz tas bija kņazs Obolonkins.
— Es varu to apstiprināt! Kamēr bija dzīvs Griška Rasputins, labākais hipnotizētājs, kāds var būt, patvaldība Krievijā turējās. Kā nogalināja Grišku — sākās revolūcija. Fakts!
— Ir vēl kāda mūsu lietai vajadzīga entuziastu kategorija, — Kreslings turpināja, — tā ir jaunatne, tie ir personīgie atriebēji. Manu ģeniālo inženieri un palīgu, labāko Amerikas inženieri izgudrotāju Jeremiju Morlenderu, boļševiki Krievijā nodevīgi un slepeni nogalināja. Man tas ir briesmīgs zaudējums. Bet mana dārgā nelaiķa drauga dēls jaunais inženieris Arturs Morlenders grib riskēt ar savu dzīvību un atriebt tēvu. Iepazīstieties, kungi!
Klātesošie un Arturs Morlenders apmainījās rokas spiedieniem. Džeks Kreslings atkal ierunājās:
— Pāriesim pie konkrēta pasākuma. Kā jau jūs zināt, tā saucamajiem «darbaļaudīm» (it kā mēs, kungi, nebūtu darba cilvēki!) patīk sūtīt uz Krieviju delegācijās un dāvaniņas. Mēs gatavojam no darbaļaužu puses krieviem vienu tādu dāvaniņu. Tā tiks pasniegta šoruden viņu revolūcijas svētkos Pēterburgā, tur, kur vienā laikā sapulcēsies kopā visi komunistu varas vīri. Un to pasniegs amerikaņu komunists inženieris Vasilovs — pareizāk, misters Arturs Morlenders zem Vasilova maskas. Šejienes krievi, dārgais kņaz Obolonkin, par nožēlošanu, izslīdējuši no jūsu aizbildniecības. Daļa jaunatnes aizraujas ar Padomju Krievijas propagandu. Vasilovs, kā redzat, ir pat komunistu partijas biedrs un, stāsta, pārliecināts. Viņš gatavojas braukt uz Krieviju, un rudenī viņam tika uzdots pasniegt tā saucamo «dāvaniņu» — vienu no Morlendera brīnišķīgajiem izgudrojumiem … Mums par lielu apmierinājumu jūs, Artur, esat šim Vasilovam joti līdzīgs — apmēram viena auguma, tipa, vienādu matu krāsu; pārējo piepalīdzēs grims. Sīkāka instrukcija jums tiks sniegta savlaicīgi. Bet jūs, kņaz Teofan, komplektējiet no krieviem nelielu, bet spēcīgu valdības grupu, kas varētu sagrābt varu, kad «dāvaniņa» būs padomju komisārus iznīcinājusi. Ceru, kungi, ka jums mūsu cīņas pašreizējā etapā viss ir skaidrs.
— Brīnišķīgi! Lieliski! Apsveicam jūs, mister Mor- lender! Atļaujiet spiest jums roku! — skanēja no visām pusēm.
Klātesošo noskaņojums kļuva sevišķi dedzīgs tai brīdī, kad mājastēvs apspriedes beigās piedāvāja no Amerikas ūdensvadā tekošā šķidruma pāriet uz ārzemju markas šampanieti.
Pats Kreslings pretēji paradumam dzēra un saskandināja ar saviem viesiem un atvadoties parādīja viņiem abus krokodilus, kas mierīgi snauda baseina dibenā.
Apspriede bija beigusies, šampanietis izdzerts, Kreslinga kristālā pulkstenis nobrēca kā ūpis. Viesi cits pēc cita nozuda siltās maija nakts tumsā. Vienīgi Kreslings, ciezdams no mūžīga bezmiega, bija spiests staigāt šurp un turp pa mirdzošajām «Efemeridas» zālēm.
Pa to laiku Mika Tingsmeistara mazās mājiņas tumšajā kambarī ekrāns parādīja, bet fonografs pastāstīja visu, kas notika «Efemeridā». Puiši skatījās un klausījās, dūres vīstīdami, un kopā ar viņiem, ģērbusies vienkāršā strādnieces tērpā, atradās Viviana Ortone.
Astoņpadsmitā nodala Vasilovs un viņa sieva
Ikvienam godīgam komunistam pirmajā vietā ir pienākums, bet otrajā — sieva. Ikviena sieva cenšas izvirzīt pirmajā vietā sevi, bet otrā — visu pārējo.
Biedram Vasilovam, Ņujorkas kompartijas biedram, bija izveidojusies tieši tāda ģimenes konjunktura. Pārnācis nakti no partijas sapulces, viņš pamodināja sievu un sacīja:
— Katja Ivanovna, mēs brauksim uz Krieviju.
— Ļoti jauki, — šī atbildēja pusmiegā. — «Ame- lija» atiet parīt. Brauksim kopā ar misis Deboširu.
— Mēs brauksim ar «Torpēdu», — biedrs Vasilovs iebilda. — Tādas ir saņemtās instrukcijas.
— Vai tiešām jūs domājat, ka, saņēmis kaut kādas tur inkrustācijas, varat nerēķināties ar savas sievas jūtām?
— Instrukcijas, mīļā, — Vasilovs pacietīgi atkārtoja.
Viņš bija izdarījis muļķību tikai vienreiz mūžā —
kad bija precējies, un tagad cieta visas šīs precēšanās sekas.
— Inskrustacijas, — sieva atkārtoja.
— Instrukcijas!
— Inkrustācijas!
— Instrukcijas!
— A! Ja jūs esat ļaunāks par katru modinātājpulksteni un neļaujat man izgulēties, tad es jums pasaku: es braukšu ar «Ameliju» — un cauri!
— Kā vēlies, — Vasilovs noguris atbildēja, rūgti nopūtās un sāka izģērbties.
Otrā rītā Katja Ivanovna piecēlās jau mazā gaismiņā, izsmejoši paskatījās uz aizmigušo vīru un, uzlikusi galvā visgreznāko cepurīti, izslīdēja ārā. Pie vārtiem stāvēja izsūtāmais un glaudīja sev bārdu. Bārda izskatījās visai cienījama.
— Izsūtāmais, — Katja Ivanovna uzrunāja, — vai jūs nezināt, kur atrodas tvaikoņi, izziņu kases un kur jāiekāpj, lai aizbrauktu uz Krieviju?
— Nieka lieta, kundzīt, — izsūtāmais atbildēja, dobji noklepodamies. — Ejiet mājā un apsēdieties, kur tīk. Bet es ar jūsu atļauju sadabūšu jums biļeti un aiznesīšu uz mājām. Tikai iegaumējiet: izsūtāmais Nr. 7.