— Vai tiešām jūs to izdarīsiet? Redziet, kas par lietu. Man iznāca nesaprašanās ar vīru. Es gribu braukt ar kuģi «Amelija» kopā ar misis Deboširu. Vai jūs varat man paņemt biļeti braucienam ar «Ameliju»?
— Tas man viens spļāviens, kundzīt.
— Nu, tad paņemiet. Te būs nauda. Te būs dokumenti. Un zināt ko? Nenesiet man biļeti uz mājām, bet tieši pie misis Deboširas, Rovenskvers 10.
— Rīt no rītiņa, kundzīt, visu saņemsiet pilnā kārtībā.
Katja Ivanovna, sajūsmā par savu plānu, izņēma bloknotu, zīmuli un aploksni un enerģiski pagrieza izsūtāmo ar muguru pret sevi.
— Septītais numur, es uz mirkli izmantošu jūsu muguru … Redziet tā. Man gribas uzrakstīt vīram vēstuli.
Krecelīgiem burtiem viņa uzšņāpa:
Vasilov! Tev vajadzīga mācība, un tāpēc te būs manas personīgas inkrustācijas: es braucu ar «Ameliju» kopā ar misis Deboširu. Mājās vairs neatgriezīšos. Iesaiņo manas mantas, violeto kleitu un dziesmu notis. Ceru, ka arī Tu brauksi ar «Ameliju», pretējā gadījumā mēs sastapsimies piestātnē Kronštatē. Tava sieva
Katja Ivanovna.
— Lūk, — viņa teica, — uznesiet šo vēstuli augšā pēc adreses, iemetiet viņam gultā — un skriešus atpakaļ. Uz visiem viņa jautājumiem ne pušplēsta vārda. Saprotat?
— Kas tur ko nesaprast, kundzīt! — izsūtāmais pasmīnēja.
Viņš noskatījās, kā jautrā dāma, izplētuši virs galvas saulessargu, aizdrāzās uz Rovenskvera pusi, bet pats pārlaida skatienu saņemtajai vēstulei. Tad aplūkoja adresi, pakratīja galvu un devās ar visu vēstuli augšā. Uzmodinājis Vasilovu, viņš iespieda tam saujā vēstuli un, neatbildēdams uz jautājumiem, noskrēja lejā.
Līdz šim izsūtāmais Džons, šā rajona vecais izsūtāmais, rīkojās, kā viņam bija pavēlēts. Nokļuvis uz ielas, viņš tomēr izrādīja negaidītu patstāvību, un proti: aizgāja līdz ūdens notekgrāvim, paskatījās visapkārt un kā žurka nozuda grāvī. Tumšā, slapjā eja izveda viņu vispirms uz akmens kāpnēm, tad apakšzemes ceļa stacijā. Džons izvēlējās mirkli un ielēca šaurajā spraugā starp vagona dzelzs apšuvumu: viņš atradās bezmaksas kupejā starp tualetes telpām un kurtuvi.
Godīgais Džons vairākkārt pārsēdās, atkal nokļuva pazemes alā, samirka, notašķījās, sapinkoja savu bārdu, bet tomēr nokļuva līdz parastajai vietiņai pie pašas «Patricianas» virtuves, kur ar cilindru galvā un gumijas caurulēm uz ausīm sēdēja ūdensvada labotājs Van-Gops.
— Mend-Mess… — aizelsies pateica izsūtāmais.
— Mess-Mend, — Van-Gops atbildēja. — Vai tas esi tu, Džon? Nu, kas jauns?
— Vasilova sieva lika man nopirkt viņai biļeti uz kuģa «Amelija». Viņa, tu redzi, grib braukt patstāvīgi. Rīt no rīta man viņai jāpiegādā biļete un dokumenti pēc viņas draudzenes adreses.
— Labi, Džon, tu dari savu darbu. Es pateikšu visu Mikam. Tikai pielūko, Džon, lai ar Vasilovu nekas nenotiktu! Noliec visos stūros savus puišus. Sargājiet viņu vairāk nekā aci pierē, kamēr viņš nav uzkāpis uz tvaikoņa ti'ltiņa. Dod šurp papīrus!
Izsūtāmais Džons, apslapinājis mutē zīmuļa galu, uzrakstīja sīku ziņojumu par visu to, kas bija noticis ar viņu no rīta, pievienoja pēc atmiņas Katjas Ivanovnas vēstules norakstu, nolika visu to blakus Van-Gopam un aši izlēca no cilindra — cauri sienai tieši aiz «Patricianas» stūra, kur atradās tvaikoņu, dzelzceļa un gaisa satiksmes kase.
Pa to laiku Vasilovs ar nepatiku izlasīja savas sievas zīmīti. Viņš zināja, ka vieglāk atrast riņķa kvadratūru nekā panākt uzskatu saskaņu ar sievu, un tāpēc atmeta ar roku un sāka posties ceļam. Vasilovs bija stalts, izveicīgs cilvēks ar skūtu seju, paguvis krietni amerikanizēties pa šiem gadiem, kamēr dzīvoja Amerikā. Viņš bija labs partijas biedrs un prasmīgs inženieris un brauca tagad uz dzimteni ar mandatu kabatā un karstu vēlēšanos strādāt Krievijas rūpnīcās un fabrikās. Salicis kaut kā čemodānā Katjas Ivanovnas daudzās lupatas, violeto kleitu un notis, viņš novietoja pa kabatām savus personīgos dokumentus, iebāza turpat tikko saņemto vēstuli, paķēra platmali un devās nopirkt sev otrās klases biļeti uz tvaikoņa «Torpēda», kas pēc trim dienām atgāja uz Eiropu.
Deviņpadsmitā nodala
patīkama iepazisanās
Tikai pirmajā mirkli šķita, ka parādes durvis, kur sarunājās Džons un Katja Ivanovna, nav cilvēku. Nebija vēl abi paguvuši aiziet katrs uz savu pusi, kad no slēptuves aiz drēbju pakaramā izlīda melnīgsnējs cilvēks neparastā uzvalkā ar spīdīgām pogām. Viņš devās uz telefona automata būdu, neskaidri nosauca numuru un, nogaidījis savienojumu, čukstus paziņoja, ka «Netti būs jāpērk sev jauna cepurīte». Tikai tas vien tika pateikts un vairāk absolūti nekas. Nav zināms, kāds sakars tam bija ar turpmākajiem notikumiem, tikai Katja Ivanovna, neaizgājusi vēl līdz misis Deboširas dzīvoklim, pēkšņi sajuta vēlēšanos atpūsties.
Viņa paskatījās visapkārt un ieraudzīja, ka netālu mazajā un tukšajā skveriņā atrodas vientuļš soliņš. Aizgājusi līdz tam, Katja Ivanovna noknakšķināja pirkstiņus, atmeta galvu un neizprotamā nogurumā pāris reižu nožāvājās. Saules nebija, acis viņai nekad nebija sāpējušas, un tomēr viņai šķita, ka priekšā lēkā sarkans saules plankumiņš.
— Dīvaini, — noteica pie sevis spītīgā dāma, — augstākā mērā dīvaini! Man nāk miegs, kaut gan nav ne mazākās vēlēšanās gulēt. Tas man nepatīk.
Bet pa to laiku cauri skvēram izgāja kāds vidēja auguma cilvēks, eleganti ģērbies, domīgs, var pat teikt — skumīgs. Viņa rokas ar mazliet pietūkušām locītavām karājās ļengani, acis bija iekritušas, drūmas, melancholiskas kā chroniskam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrs. Zem deguna spurojās retas runča ūsas. Viņš apsēdās uz soliņa blakus Katjai Ivanovnai, dziļi nopūtās un aizklāja melnīgsnējo seju ar rokām.
Katja Ivanovna juta, ka viņai dīvaini dauzās sirds.
Svešais vēlreiz nopūtās un nočukstēja:
— Es to nepārdzīvošu .. Ļaujiet man nomirt!
— Visiem ir bēdas, — maigi ierunājās misis Vasi- lova, pievirzījusies svešajam tuvāk. — Šodien vienas, ser, bet rīt citas. Mēdz arī būt tā, ka vairākas uzreiz. Vajag norūdīt raksturu.
— Man nav spēka… — dobji atskanēja no svešā mutes.
— Saņemiet spēkus, ser, un jūs to pārdzīvosiet.
— Dodiet man savu roku, miss, maigo sievietes roku Ielejiet manī balzamu.
Katja Ivanovna tūlīt novilka fildekosa cimdu un pa^ sniedza svešajam savu enerģisko roku. Tai pašā mirklī pār visu viņas ķermeni pārskrēja it kā elektriskā strāva, viņa juta reiboni, starp citu, ļoti patīkamu. Pieradusi sevi analizēt, viņa ar izbrīnu nodomāja: «Šķiet, manī mostas mīlestība! Tas ir jocīgi. Manī mostas mīlestība, lai gan man nav ne mazākās vēlēšanās iemīlēties.»
Bet pa to laiku svešais no pasniegtās rokas lēja sevī balzamu veselām mucām. Viņš spieda pie šīs rokas degunu, lūpas un vaigus, glaudīja to, vilka pār acīm, piedūrās ar asajām ūsām.
— Sieviete, — pēkšņi viņš dziji izjusti iesaucās, — topi par eņģeli! Kļūsti žēlsirdīgā māsa! Ziedo man stundu, divas, atvairi no manis pašnāvības dēmonu!
Nav saprotams, kā tas gadījās, bet Katja Ivanovna nespēja atteikt viņam neko. Viņa nodomāja, ka ļoti labi būs, ja nokļūs pie misis Deboširas arī pulksten četros dienā, piecēlās no soliņa, paņēma piedāvāto roku, bet otrā turēja savu saulessargu pār nelaimīgo svešinieku.
— Sāpju brīdī, ser, — viņa pamācīja svešo stingrā, lai gan laipnā balsī, — pats svarīgākais ir ornamentē- šanās uz sabiedrību. Kad jūs, ser, ornamentējaties uz sabiedrību, jūs pārliecināties, ka bez jums ir citi cilvēki, ļoti daudz citu cilvēku ar savām personīgām bēdām un priekiem. Tas nomierina un paplašina garnizontu.
— Jums taisnība, — dobji nočukstēja svešais, — dosimies tiešā ceļā turp, kur ir sabiedrība. Sēdīsimies tvaikonī un brauksim uz Borneviļas mežu.
Misis Vasilova nekad nebija bijusi Borneviļas mežā un nezināja, vai tur ir sabiedrība. Tomēr viņai ļoti glaimoja, ka viņas vārdi atstāj uz nelaimīgo cilvēku tik lielu ietekmi.
Viņi iesēdās tvaikonī un mierīgi nobrauca divas piestātnes, pabraukuši garām Ņujorkai un novirzījušies diezgan tālu uz Svetonas pusi. Ceļā Katja Ivanovna risināja sarunas par vispārizglītojošiem tematiem, kā, piemēram: kas dzīvo ūdenī un virs zemes, vai zivīm ir spārni un putniem spuras, kas izgudrojis tvaika apkuri un kāpēc mājas ar tvaika apkuri nevirzās uz priekšu, bet tvaikoņi virzās. Reizes divas trīs viņai vajadzēja ķert svešo ciet un turēt, lai viņš nemestos pāri bortam.
Beidzot trešajā piestātnē viņi nokāpa no tvaikoņa krastā. Vieta bija diezgan_ tuksnesīga. Šeit sākās Rok- fellera raktuves, sīkiem krūmeļiem apaugušas klintis un neliels mežs, drūms un nemīlīgs, jo te auga priedes un paegli.
Misis Vasilova nodrebēja.
— Kurp jūs mani vedat? — viņa uztraukti čukstēja, kad svešais vilka viņu tieši uz šo mežu, kas lepni tika dēvēts par «Borneviļu». — Ko jūs no manis vēlaties, dārgais ser? Šeit nav sabiedrības, šeit nav pat cilvēku!
Bet Katjas Ivanovnas patīkamais ceļabiedrs bija pārmainījies. Viņa blāvās acis bija kļuvušas možas, vājais ķermenis saspringts, muskuļi cieti kā tērauds. Viņš cieši skatījās uz viņu un, neatbildēdams uz jautājumiem, vilka sev līdz uz mežu.
Misis Vasilovu pārņēma dīvains nespēks. Rokas un kājas it kā pielija ar smagumu, mute kļuva rūgta, bet apziņa bija kā miglā tīta. Viņa vairs neapjēdza neko, vienīgi to, ka jānokļūst līdz mežam un, kaut kā aizvilkusies līdz pirmajai priedei, sabruka ar visu augumu uz ciņa".
— Man ir nelabi… — viņa klusu čukstēja. — Man nav ne mazākās vēlēšanās, un tomēr man nāk vēmiens.
Svešais izņēma kārbiņu ar apaļiem, zilganiem graudiņiem un pasniedza to Katjai Ivanovnai. Gandrīz me- chaniski viņa paņēma vienu graudiņu un iebāza mutē. Tai pašā mirklī viņas miesa no kājām līdz galvai sarāvās briesmīgos krampjos, un nelaimīgā iekrita uz galvas gravā. Arī svešais ielēca gravā, pārliecinājās, ka Katja Ivanovna mirusi, salasīja žagarus, kritušus kokus, apšu zarus un apklāja ar tiem sava upura ķermeni.
Pēc tam viņš paskatījās visapkārt, aizgāja aiz koka un nozuda.
Visapkārt palika tikpat kluss un tukšs kā iepriekš. Šalca apses. Hudzonā nekustīgi stāvēja vientuļa liellaiva ar malku.