— Sāpju brīdī, ser, — viņa pamācīja svešo stingrā, lai gan laipnā balsī, — pats svarīgākais ir ornamentē- šanās uz sabiedrību. Kad jūs, ser, ornamentējaties uz sabiedrību, jūs pārliecināties, ka bez jums ir citi cilvēki, ļoti daudz citu cilvēku ar savām personīgām bēdām un priekiem. Tas nomierina un paplašina garnizontu.
— Jums taisnība, — dobji nočukstēja svešais, — dosimies tiešā ceļā turp, kur ir sabiedrība. Sēdīsimies tvaikonī un brauksim uz Borneviļas mežu.
Misis Vasilova nekad nebija bijusi Borneviļas mežā un nezināja, vai tur ir sabiedrība. Tomēr viņai ļoti glaimoja, ka viņas vārdi atstāj uz nelaimīgo cilvēku tik lielu ietekmi.
Viņi iesēdās tvaikonī un mierīgi nobrauca divas piestātnes, pabraukuši garām Ņujorkai un novirzījušies diezgan tālu uz Svetonas pusi. Ceļā Katja Ivanovna risināja sarunas par vispārizglītojošiem tematiem, kā, piemēram: kas dzīvo ūdenī un virs zemes, vai zivīm ir spārni un putniem spuras, kas izgudrojis tvaika apkuri un kāpēc mājas ar tvaika apkuri nevirzās uz priekšu, bet tvaikoņi virzās. Reizes divas trīs viņai vajadzēja ķert svešo ciet un turēt, lai viņš nemestos pāri bortam.
Beidzot trešajā piestātnē viņi nokāpa no tvaikoņa krastā. Vieta bija diezgan_ tuksnesīga. Šeit sākās Rok- fellera raktuves, sīkiem krūmeļiem apaugušas klintis un neliels mežs, drūms un nemīlīgs, jo te auga priedes un paegli.
Misis Vasilova nodrebēja.
— Kurp jūs mani vedat? — viņa uztraukti čukstēja, kad svešais vilka viņu tieši uz šo mežu, kas lepni tika dēvēts par «Borneviļu». — Ko jūs no manis vēlaties, dārgais ser? Šeit nav sabiedrības, šeit nav pat cilvēku!
Bet Katjas Ivanovnas patīkamais ceļabiedrs bija pārmainījies. Viņa blāvās acis bija kļuvušas možas, vājais ķermenis saspringts, muskuļi cieti kā tērauds. Viņš cieši skatījās uz viņu un, neatbildēdams uz jautājumiem, vilka sev līdz uz mežu.
Misis Vasilovu pārņēma dīvains nespēks. Rokas un kājas it kā pielija ar smagumu, mute kļuva rūgta, bet apziņa bija kā miglā tīta. Viņa vairs neapjēdza neko, vienīgi to, ka jānokļūst līdz mežam un, kaut kā aizvilkusies līdz pirmajai priedei, sabruka ar visu augumu uz ciņa".
— Man ir nelabi… — viņa klusu čukstēja. — Man nav ne mazākās vēlēšanās, un tomēr man nāk vēmiens.
Svešais izņēma kārbiņu ar apaļiem, zilganiem graudiņiem un pasniedza to Katjai Ivanovnai. Gandrīz me- chaniski viņa paņēma vienu graudiņu un iebāza mutē. Tai pašā mirklī viņas miesa no kājām līdz galvai sarāvās briesmīgos krampjos, un nelaimīgā iekrita uz galvas gravā. Arī svešais ielēca gravā, pārliecinājās, ka Katja Ivanovna mirusi, salasīja žagarus, kritušus kokus, apšu zarus un apklāja ar tiem sava upura ķermeni.
Pēc tam viņš paskatījās visapkārt, aizgāja aiz koka un nozuda.
Visapkārt palika tikpat kluss un tukšs kā iepriekš. Šalca apses. Hudzonā nekustīgi stāvēja vientuļa liellaiva ar malku.
Divdesmitā nodaļa
«Amēlijas» atiešana
Džeks Kreslings nekad neatļāvās skaļi dusmoties, it sevišķi uz sinjoru Gregorio Ciči. Šai ziņā viņš mācījās izturību no saviem krokodiliem. Arī tagad, ne bez bažām sēdēdams iepretim neliela auguma ar nenoteiktu ārieni melnīgsnējam cilvēkam, kura vājā roka ar mazliet pietūkušām locītavām ļengani nokarājās uz krēsla atzveltnes, viņš nedusmojās bet runāja sausā, stindzinoši cietā balsī, skatīdamies savam sarunu biedram garām:
— Tātad jūs piemeklējusi neveiksme ar Jeremiju Morlenderu. Sinjora Gregorio čičes pirmā neveiksme. Jo nepatīkamāk tāpēc, ka šis techniķis Sorovs izrādījies apbrīnojams muļķis un pilnīgs nulle… Nav saprotams, kāpēc un kādā nolūkā Jeremija Morlenders viņu turēja un cildināja.
— Visur citur — pilnīga veiksme, — sinjors atbildēja, mazliet savilcis augšējo lūpu, tā ka viņa runča ūsu kušķītis bija sacēlies gaisā.
— Zinu, zinu. Un tomēr …
Džeks Kreslings smagi nopūtās. Visu rītu viņš bija noņēmies, lai noskaidrotu Sorova izgudrošanas spējas. Techniķis bija atstiepis veselu kaudzi analfabetisku projektu; viņš aizraudamies cēli runāja neciešamas muļķības, ka izgudrojis mūžīgo dzinēju — perpetum mobile — no zābaku pāra un vecas ūdensnoteku caurules; viņš attīstīja kaut kādas teorijas par lēcu audzēšanu uz asfalta, bet, kad Džeks Kreslings, galīgi pārliecinājies par šā cilvēka pilnīgu nederīgumu, atlaida viņu no darba, — viņš ilgi vēl kaut ko kliedza pie kantora durvīm un negribēja iet projām. Bija tikai viens mierinājums: šā Sorova naids pret komunistiem.
Džeks Kreslings sevi dēvē par gudrāko rūpnieku Savienotajās Valstīs — ne velti simtos viņa uzņēmumos Midltaunā nav neviena, absolūti neviena strādnieka, uz kuru kaut vai kādreiz būtu kritušas aizdomas par simpatizēšanu komunistiem. Dārgi apmaksāti aģenti — tādi kā pavecais un solidais atslēdznieks Vilings, piemēram, — nopūzdamies žēlojas, ka velti saņemot no viņa algu … Starp citu, Vilingu nepieciešams sūtīt ar «Ameliju» uz Krieviju ar Huvera fraktu un vēl kaut ko…
— Tātad jūs nokārtojiet, lai Vilings var slepeni aizbraukt ar «Ameliju», bet pats dodieties ar «Torpēdu» saskaņā ar izstrādātajām instrukcijām, — rezumē viņš savu sarunu ar klusējošo sinjoru Ciči.
Pa to laiku arī Vilings un Sorovs beiguši savu sarunu ar Miku Tingsmeistaru.
— Fu, nav viegli tēlot muļķi! — nopūtās vecīgais Sorovs. — Būtu tu redzējis, kā man nolika priekšā visslepenākos Morlendera projektus, bet es kā ēzelis tikai kustinu ausis, cenzdamies klusītiņām paturēt tos savā galvā.
— Nav vieglāk spēlēt arī aģentu, — drūmi atsaucās Vilings. — Toties tu, Sorov, tagad esi atbrīvojies no manas modrīgās acs un vari braukt, kur vajag!
Te abi draugi un Miks reizē priecīgi un skaļi iesmējās.
Tādos apstākļos vecīgais Sorovs, atlaists no Džeka Kreslinga rūpnīcas, nolīga par mašīntelpu montieri uz tvaikoņa «Amelija», ko bija nofraktējusi Huvera kompānijā. Divas stundas pirms atiešanas viņš jau bija piestātnē un vēroja tvaikoņa iekraušanu.
Tvaikoņa kapteinis īrs Mak-Kinlejs sūca pīpi, pastaigādamies pa kuģa pakaļgalu. Ceļamie krāni nometa uz tvaikoņa citu pēc cita: mucas ar taukiem, sapresētas ķīpas ar kukuruzu un cukuru, kastes ar konservētu pienu, kukuruzas miltu maisus. Tas viss bija paredzēts badā mirstošās krievu tautas tukšajiem vēderiem, lai pievērstu to amerikaņu civilizācijās kalngalam — suroga- tam. Strādnieki, kas iekrāva tvaikoni, priecīgi pameta Sorovam ar acīm, un viņš savukārt pamirkšķināja pretī.
Pēkšņi izsūtāmais Džons piesarcis, aizelsies, uzbudināts pa galvu pa kaklu iedrāzās piestātnes teritorijā, paskatījās uz visām pusēm, pieskrēja pie techniķa Sorova un bez elpas pačukstēja viņam:
— Vasilova sieva nav absolūti nekur atrodama. Vai tu nemanīji viņu starp pasažieriem?
Sorovs noraidoši pakratīja galvu.
— Ko lai es tagad daru? — Džons spiedzošā balsī iekliedzās. — Tā ir muļķīga dāmiņa, droši vien guļ jau otro diennakti. Bet kur lai viņu meklē? Pie draudzenes viņa nav bijusi, mājā nav atgriezusies, bet es, redziet, neuzdrošinos jautāt viņas vīram, vai viņš nezina, kur no viņa aizbēgusi paša sieva! Ko lai es iesāku ar biļeti, ar dokumentiem, kur lai liek pārpalikušo naudu? Kas man samaksās komisijas naudu?
— Aprunājies ar Miku, — Sorovs flegmātiski atbildēja, turpinādams staigāt pa piestātni. — Tikai pasteidzies: līdz atiešanai palikusi tikai stunda un piecdesmit astoņasarpus minūtes.
Džons salēcās kā dzelts, paskrēja starp laternu stabiem gan uz vienu, gan uz otru pusi, nozuda zemē un pēc desmit minūtēm no Roleja manēžas jumta aizjoņoja koka krēslā pa stiepli arvien augstāk un augstāk uz Midltaunas torni.