— Nu, es neesmu no bailīgajiem! — Bisks iesmējās.
— Mūsējiem arī ir nācies visu ko izbaudīt. Bet kas tad ir «Torpēdas» kapteinis? Vai ne Džeksons no Hamer- fortas?
— Džeksons jau kopš gada ir projām. Tas gan bija īsts vīrs. Par Džeksonu, draudziņ, tev neviens pat dulnā prātā slikta vārda neteiks. Bet tagad mums …
— Nerunā! — atkal viņu pārtrauca Dans, drebēdams kā drudzī.
Šoreiz vecais Ksaverijs it kā paklausīja Danam. Katrā ziņā viņš aizvēra muti un nevēlējās savu runu turpināt.
— Kā sauc jauno kapteini? — Bisks jautāja, uzlūkodams matrožus.
Visu sejas bija sadrūmušas. Kāds nelabprāt atbildēja:
— Kapteinis Greguars.
— Kas viņš ir, francūzis, vai?
— Francūzis vai pats velns, — iejaucās atkal Ksaverijs, — bet tikai sarkanmatains. Ar tādu matu krāsu nav ko bāzt degunu jūrā. Ja tu esi sarkanmatains, tad kalpo bankā, bet jūrā tev nav ko darīt, ja negribi, lai uzkrīt nelaime visai komandai. Nav vēl bijis gadījuma, kad okeāns būtu mierīgi pacietis sarkanmatainu cilvēku.
Saruna pārtrūka. Matroži aizvilkās katrs uz savu kaktu, un nav zināms, vai aiz krēslas vai tabakas dūmiem viņu sejas kļuva pelēkas. Bisks izgāja no mašīn- telpas uz trepēm, pagāja kādus simt soļus, apskatījās uz visām pusēm, ātri pārvilka ar pirkstu pār dzelzs apšuvumu un nozuda spraugā, kas bija radusies. Apšuvums tūlīt aizvērās, bet Bisks atradās mazā, taču ļoti mājīgā istabiņā ar ventilatoru griestos un elektrisko spuldzi sānos; šo istabiņu bija ierīkojuši zēni no kuģu būvētavas un par to nevajadzēja maksāt. Uz galda Biskam priekšā atradās burtnīca, galdā bija ierīkota tintnīca, spalvaskāts karājās garā ķēdītē. Bisks atšķīra pirmo burtnīcas lappusi, kur ar lieliem burtiem bija rakstīts:
BISKA ZIŅOJUMI PA ,,TORPEDASu BRAUCIENA LAIKU
— un ierakstīja zem tā:
«Kapteiņa Greguara personība, spriežot pēc matrožu nostāstiem, ļoti aizdomīga. Reģistrēti pavisam 980 pasažieru. No viņiem bez Vasilova uz Krieviju brauc vēl daži cilvēki. Vasilovs pierakstījies uz otrās klases kajiti Nr. 117, kas atrodas starp trapu un kalpotāju personālā kajitēm. Es to apskatīju un nekā aizdomīga neatradu. Katram gadījumam apskatīju arī blakus kajites. Acīm redzot apšuvumam dzelzs nav ņemta no mūsu metalurģiskajām fabrikām — ne uz vienas plāksnes nav mūsu zīmes. Iekļūt pie kapteiņa nav izdevies. Starp pasažieriem, kas dodas uz Eiropu, aizdomīgi šķiet baņķieris Vestinhauzs un senators Notebits ar meitu. Klīst baumas, ka Vestinhauzs braucot izklaidēties pēc savas noslēpumainās Maskas nozušanas, bet senators Notebits izpildot savas meitas kaprizes, kura kopš neilga laika bez jebkāda redzama iemesla sekojot Vestinhauzam. Pilnīgi nesaprotams, kāpēc uz tvaikoņa nav Artura Morlendera, kuram pēc fašistu plāna vajadzēja inkognito doties uz Padomju Krieviju. Starp pasažieriem nav neviena, kas varētu būt pārģērbies Morlenders.»
Visu to uzrakstījis, Bisks izplēsa lapiņu, ielika aploksnē, klusītiņām izlīda no kajites un pēc mirkļa jau bija pasta nodaļas telpā, kur sēdēja mūsu pazīstamā miss Totere. Viņa bija atsūtīta šurp tieši no «Patricianas», pēc Diarberkiras Setto dižciltīgo viesu rekomendācijās.
— Miss Totere, — Bisks teica, — te jums būs pirmā vēstule Mikam. Es ceru, ka to vēl būs prāvs ducis, kā arī ceru, ka mēs abi laimīgi nokļūsim Kronštatē.
Miss Totere nekā neatbildēja, paņēma vēstuli un piegāja pie viena no daudzajiem tumšajiem būrīšiem, kas karājās istabā. Uz durtiņām bija mikroskopiskie burtiņi
— Tie ir Mika baloži, — miss Totere pačukstēja un melancholiski nopūtās.
Tad viņa izņēma vienu no pasta baložiem, ielika vēstuli maisiņā tam uz krūtīm, atvēra augšējo lodziņu un palaida putnu brīvībā.
Bisks iesvilpās kā jau cilvēks, kas izpildījis savu pie-, nākumu, iebāza rokas kabatās un pa īsāko ceļu devās
uz klāju, t. i., pabīdīja apšuvumu un ielīda šaurajā starpsienu ejā. Viņš gāja pa tumsu ne ilgāk kā divas minūtes, kad pēkšņi sastinga kā sāls stabs. No sienas turpat tuvumā atskanēja svelpjoša skaņa. Pēc mirkļa skaņa pārvērtās par skrāpēšanos, un sienā kāds pagāja garām Biskam tik tuvu, tik dzirdami, ka mechaniķis neviļus atvirzījās tālāk, lai gan gājēju no viņa atdalīja dzelzs plāksne. Tai pašā laikā virs viņa kaut kas ar klusu troksni aizcirtās, it kā tiktu aizvērta neredzama lūka.
Bet ne jau velti skots Bisks uzskatīja, ka viņš nav no bailīgajiem. Viņš nogaidīja dažas minūtes, atbīdīja apšuvumu un izkļuva uz trapa, neiegriezdamies savā kajitē.
— Nāksies uzrakstīt vēstulei papildinājumu. Diezgan ātri! — viņš filozofiski noteica pie sevis.
Tai brīdī viņam garām paskrēja matroži, kliegdami:
— Dodamies jūrā, dodamies jūrā! Kapteiņa pavēle «Torpēdai» braukt uz Ņujorkas reidu. Rīt no rīta atiešana.
Bisks apturēja garām skrejošu jaunekli un jautāja:
— Kad nodota pavēle? Vai tad kapteims ir uz «Torpēdas»?
— Kapteini neviens no mums nekad neredz, — matrozis iečukstēja viņam ausī, — bet pavēles tiek nodotas ar stūrmaņa starpniecību.
Un zilacainais matrozis pa galvu pa kaklu metās tālāk.
Divdesmit trešā nodaļa «Torpēdas» atiešana
Jauka dieniņa tvaikoņa atiešanai, neko teikt! No rīta sāka līt. Ūdens Hudzonā pacēlās par vairākiem veršo- kiem. Naktī vētra bija sasitusi druskās visas privātīpašnieku laivas, kas stāvēja piestātnē.
Un beidzot rīta avīzes vēstīja cenu krišanos Amerikas kviešiem, tai pašā laikā ieminoties vēl par trim notikumiem: gravā pie Borneviļas meža atrasts pilnīgi sakropļots sievietes līķis; nelaiķa notara Krafta sekretārs apzadzis kasi un nozudis bez vēsts; kaut kādi nezināmi ļaundari negaidot izzaguši no Kreslingu dzimtas kapličas zārku ar Jeremijas Morlendera mirstīgajām atliekām; zārku uz nelaiķa aukles un no Eiropas atbraukušo attālāko radinieku lūguma bijis paredzēts atvērt; neraugoties uz visām pūlēm, zagļi nav atrasti…
Izlasījis visu to, doktors Lepsiuss ļāva avīzei nokrist uz ceļiem un pilnīgā nespēkā atslīga atzveltnī. Viņš juta sevī naida uzplūdus pret cilvēkiem. Viņš nevarēja saprast, kas spiež viņu strādāt šās pašas cilvēces labā …
Pēc brīža doktora Lepsiusa dabiskais optimisms ņēma virsroku, un viņš pašķīra avīzes lappusi, cerēdams atpūtināt garu pie teatra, laulību, sporta, biržas un tamlīdzīgām uzjautrinošām ziņām.
Pēkšņi viņa skatiens atdūrās uz dažām kursiva rindām. No dusmām sprāgdams vai no ādas ārā, Lepsiuss izlasīja:
«Vakar pīkst. 7 vakarā Četrdesmit mocekļu baznīcā notika jaunavas miss Smoulas laulības ar misteru Nata- nielu Epidermu, mūsu slavenā rentgenologa Bentrovato mājas pārvaldnieku. No līgavas puses bija klāt radinieki Smoulu kungi no Midltaunas, no līgavaiņa puses — pats doktors Bentrovato, kurš tai pašā laikā nolasīja jaunatnei, kas bija sapulcējusies ap viņu kuplā skaitā, lekciju par augļa rentgenizaciju mātes miesās, lai noteiktu tā dzimumu.»
Lepsiuss pietrūkās kājās, krampjaini saņurcīdams avīzi.
Viņa acis bija pielijušas ar asinīm. Viņš atmeta ar roku, paķēra no pakaramā cepuri un kūleniski laidās lejā pa stāvajām trepēm.
Doktoram Lepsiusam pavisam trūka elpas. Nebūtu viņš ārsts, viņš skrietu pie ārsta, lai nolaiž asinis vai vismaz lai uzraksta latiniski kādu recepti, kam, kā zināms, piemīt sava labā īpašība — uzskatāmi pierādīt, ka jūsu izdevumi nav bijuši veltīgi.
Bet arī šo apmierinājumu viņš nevarēja sev sagādāt. Lepsiuss skrēja, ko kājas nes, pa ielu, skrēja savas saimniecības vadītājas nodevības dēļ, skrēja, kur acis rāda, kamēr aizskrēja tieši pie Hudzonas.