Lietus gāza kā no spaiņiem. Avīžu pārdevēji un zābaku spodrinātāji bija paslēpušies. Retie gājēji piederēja pie to ļaužu kategorijas, kas staigā basām kājām. Pa Ņujorkas ielām vāliem vēlās migla, pacēlās virs Hudzonas un ietina visu piekrasti tā, ka Harvejas bākas prožektors meta staru kūļus pār līci, bet piekrastē pulksten 12 dienā dega elektrība.
Lepsiuss izmirka līdz ādai un ne bez izbrīnās pamanīja,ka iznācis pie reida, kur, tūkstoš ugunīs mirdzot, stāvēja «Torpēda», jau gatava uzņemt pasažierus. Traps tomēr vēl nebija nolaists. Pūlis, stāvot lietū, izrādīja briesmīgas neapmierinātības pazīmes.
— Viņi baidās no demonstrācijām, — sacīja kāds īgnā balsī blakus Lepsiusam, — it kā mūsu laikos vēl rīkotu demonstrācijās!
— Un kā vēl rīko! — otrs atbildēja. — Komunisti taču sūta savu pārstāvi uz Padomiju. Skaties, iznākuši viņu pavadīt gandrīz vai tāpat kā prezidentu.
Tikai tagad Lepsiuss pamanīja neparasto ļaužu straumi un ieskatījās uzmanīgāk.
Viss milzīgais laukums bija pilns ar cilvēkiem žokej- cepurēs un strādnieku blūzēs. Viņi bija devušies šurp tieši no fabrikām, nepaspējuši pārģērbties. Viņu sejas staroja apgarotībā, no visām pusēm stiepās rokas pretim Vasilovam, kas stāvēja viņu vidū, ģērbies pelēkā ceļa uzvalkā.
— Pastāsti viņiem, Vasilov, ka mēs nesnaužam! — kāds kliedza, vicinādams naģeni. — Mēs savu stundu ne- nogulēsim!
— Pasveicini Ļeņinu! — kliedza otrs.
Pūlis spiedās virsū no visām pusēm, neļaudams pieiet pie Vasilova nevienam no tās puses, kur bija sapulcējusies dižciltīgākā publika. Lepsiuss ieraudzīja tur Vestin- hauzu ar elegantu ceļasomu rokā un monokli acī. Netālu no viņa stāvēja sprogainā Gresa, raustīdama savu tēvu, un skatījās uz visām pusēm, kaut ko meklēdama ar acīm. Viņu pavadīja jaunas meitenes, dāmas un kavalieri no 5. avēnijas, tērpušies smokingos, veltīgi pūlēdamies paslēpties no lietus zem buraudekla nojumes. Bet saujiņa grezno ņujorkiešu, kas devās uz Eiropu izklaidēties, pilnīgi pazuda milzīgajā strādnieku pūlī, kas dobji dunēja kā jūra. Policists, nedroši aizspraucies līdz tam,
Izlikās, it kā regulētu kustību, kamēr strādnieki grūstīja viņu no vienas vietas uz otru kā bumbiņu.
Lepsiuss izlauzās cauri pūlim pie paša «Torpēdas» borta, kur no kopējās kajites bija izbāzuši galvas mič- manis un matroži.
— Kovaļkovski, — kāds iesaucās, — laiks nolaist trapu, dodiet rīkojumu!
Sārts kā ķerubs un milzīgi resns mičmanis ar milzīgām lūpām aizskrēja dot pavēli. Lepsiuss uzmeta kritisku skatienu viņa rokām un kājām, izņēma piezīmju grāmatiņu, kur atradās trīs uzvārdi:
1. Augļu pārdevējs Bērs;
2. Profesors Hizertons;
3. Mičmanis Kovaļkovskis,'
un izsvītroja pēdējo no saraksta.
Bet uz «Torpēdas» enkura ķēdes bija uzrāpušies divi cilvēki un sačukstējās. Viens no viņiem bija skursteņslaucītājs Toms, otrs — mechaniķis Bisks.
— Miks liek tev pateikt, ka vēstuli saņēmis. Tas, ka Morlendera nav, ir krietni aizdomīgāk nekā tas, ja viņš būtu. Miks baidās par Vasilova dzīvību. Pieraugi, Bisk, sargā viņu kā aci pierē, nežēlo pats sevi!
— Zinu, — Bisks atbildēja. — Bet vai suns atgriezās?
— Nē. Mikam lielas bēdas. Suns pazudis — laikam nodūruši ar nazi… Nu, paliec sveiks, Bisk, sūti ziņas.
— Sveiks, Tom. Esiet bez rūpēm.
Toms nolēca lejā uz tauvas, ieķērās tajā, pašūpojās, iztaisīja pirueti un nozuda ūdenī.
Traps nolaists; sveicieni, vēlējumi, atvadu saucieni. Vairāki pāri skadru acu, kas piederēja vienas profesijas cilvēkiem, bet, kā pēc viņu izturēšanās varēja spriest, kalpoja dažādiem saimniekiem, aplūkoja, tīri vai aptaustīja, ikvienu pasažieri, kad tas devās pa trapu augšā, kur tika pārbaudītas biļetes un dokumenti.
Viens…
Otrs…
Trešais…
Ceturtais…
Piektais…
Morlendera nav, nav neviena, kas izskatītos pēc Morlendera!
Dižciltīgā publika aizgājusi; pa trapu kāpj augšā komunists Vasilovs.
Viņš bāls aiz satraukuma. Dižciltīgā publika apbalvo viņu ar svilpieniem.
Bet svilpienus tūliņ apslāpē rēkoņa, tūkstošbalsu pūļa rēkoņa; gaisā lido naģenes, lakatiņi, žokejcepures:
— Urā, Vasilov! Urā, Padomju Krievija! Brauc, biedri, sveicini zēnus, lai turas dūšīgi! Lai dzīvo Ļeņins!
Rēkoņa kļuva pērkondimdoša, un tai, kā atbalstīdams strādniekus, pievienojās varens tvaika sirēnas kauciens, paceltā trapa brīkšķēšana, ķēžu žņerkstoņa, vēja kaucieni, dēļu un takelažas čīkstoņa — «Torpēda» lēnām sakustējās un devās ceļā.
Tvaikonis jau bija aizpeldējis tālu līcī, miglā jau nozuda tūkstošiem uguņu, kas apmirdzēja tā klāju un kopējo kajiti, bet pērkondimdošie kliedzieni un sveicieni Ļeņinam joprojām turpināja tricināt piekrasti, izraisīdami vienam otram Ņujorkā un uz tvaikoņa diezgan bīstamu sirdsdarbības paātrināšanos.
Divdesmit ceturtā nodaļa Biska dienasgrāmata
«19. maija pusdienā mēs devāmies ceļā. Es biju aizņemts mašīntelpā un stundas trīs nevarēju izkļūt uz klāja. Diena mierīga, notikumu nav, ja neskaita matroža Dana, īsta gļēvuļa un epileptiķa, dīvaino stāstu. Viņš, stāstīja, it kā esot vairākas reizes dzirdējis apakš kojām, kur guļ matroži, gari stieptu, necilvēcīgu kaucienu. Mēs visi gājām tur, lai viņu nomierinātu, bet nekā nedzirdējām. Dans izturas dīvaini. Šodien viņam bija lēkme, viņš kliedza, dauzīja galvu pret zemi, un uz lūpām tam parādījās putas. Es domāju, ka viņa paša kaucienos ļoti maz kā cilvēcīga.
Ieguvis pusotras stundas brīva laika, es skrēju uz klāja, it kā lai pārbaudītu elektrības vadus. Viss kārtībā.
Klājs izskatās pēc prezidenta pieņemamās telpas Baltajā namā: visur tropiskie augi, paklāji, statujas. Pasažieri pulksten piecos noklausījās nelielu koncertu un dzēra uz klāja tēju. Vasilovs no kajites neiznāca augšā. Es ielīdu mūsu ejā, atvēru lodziņu un paskatījos. Man bija brīnums par Vasilova nodarbību: viņš tupēja kajites vidū, turēja rokā revolveri un skatījās uz durvīm. Viņa seja man likās apmulsusi un izbiedēta. Es iemetu viņam istabā zīmīti:
Jums šeit ir aizstāvis. Paziņojiet, no kā jūs baidāties, un atstājiet zimiti uz sava galda. Izturieties ārēji mierīgi, pavadiet visu laiku kopā ar citiem pasažieriem.
Viņš pacēla zīmīti, izlasīja un par atbildi pačukstēja:
— Es lūdzu to, kas man iemeta šo zīmīti, ienākt kajitē. Tad es izlīdu no apšuvuma koridorā un pieklauvēju
pie viņa durvīm. Viņš pavēra durvis, turēdams revolveri rokā, noskatīja mani un tad ielaida. Es nosaucu savu vārdu un teicu, ka braucu kopā ar viņu līdz pašai Kron- štatei, lai apsargātu viņa dzīvību. Viņš pasmaidīja un parādīja man papīra gabaliņu, kur neveikliem burtiem un pilnīgi analfabetiski bija uzrakstīts:
Jūs mirsat, tiklīdz būsat pārkāpis savas kajites sliegsni.
Vasilovs vērīgi skatījās manī, kamēr es lasīju papīriņu, bet pēc tam teica:
— Jūs redzat, es esmu apkrauts ar pārāk lielām rūpēm. Viens ieteic man būt kopā ar pasažieriem, otrs — neiziet ārā no kajites. Kurš padoms man jāņem vērā? Kā lai es zinu, kas man draugs, kas man ienaidnieks?
Pirms atbildēt es vēlreiz izlasīju papīriņu. Tā bija netīra lapa, izrauta no kuģa virtuves grāmatas. Rakstītājs bija atstājis uz tā taukaina īkšķa nospiedumu. Grūti bija iedomāties, ka zīmīte nāk no ienaidnieka nometnes.