— Paklausieties! — es iekliedzos, izdomājis rīcības plānu. — Paņemiet šo zīmīti, ejiet pie stūrmaņa un sakiet, ka jūs jūtaties satraukts un vēlaties, lai jūs novieto vai nu otrās klases kopējā kajitē vai kuģa lazaretes kopējā palatā. Tas ir pats gudrākais, ko mēs varam izdomāt.
Vasilovs pakratīja galvu:
— Man tomēr nav patīkami pārkāpt šās kajites slieksni.
— Baidieties palikt tajā! — es turpināju savu domu iespaidā. — Lai jūs būtu mierīgs par savu dzīvību, — tad…
Ar šiem vārdiem es atrāvu durvis, izgāju uz trapa un mierīgi teicu, pievērsdamies viņam, tai brīdī, kad ar vienu aci ļoti labi redzēju kādu melnu svārku stērbeli, kas nozuda aiz margām …
— Jums viss kārtībā, ser… Laikam lejā būs izsists korķis.
Vasilovs man sekoja, un mēs abi uzkāpām augšā uz klāja. Es centos turēties viņam blakus, lai briesmu gadījumā saņemtu nelaimi uz savas ādas. Bet absolūti nekas nenotika — viņš laimīgi nokjuva līdz stikla kabinei, kur sēdēja resnais stūrmanis Kovaļkovskis. Es ņēmos ap saviem vadiem, kurus pirms tam ar gudru ziņu biju sabojājis, un redzēju, kā Kovaļkovskis lasīja viņam pasniegto zīmīti. Viņa platā seja aiz sašutuma piesarka, un viņš vairākas reizes paraustīja plecus. Tad piecēlās, un Vasilovs devās viņam līdzi lazaretes virzienā.
Es nevarēju iet līdzi. Tomēr, labodams vadus, es atmuguriski pievirzījos pie trapa, no kurienes bija redza mas otrās klases kajites un kalpotāju telpas. Sev par izbrīnu es ieraudzīju neliela auguma, man pilnīgi svešu, garos, melnos svārkos tērpušos cilvēku, kas stāvēja tieši Vasilova kajites priekšā. Tas bija neizskatīgs cilvēks ar šaudīgām acīm. Tās raudzījās bez jebkādas izteiksmes, mats matā kā zivij uz sauszemes vai chroniskam dzērājam, ja paturēsi viņu dieniņas trīs pie skaidra ūdens. Nezinu, kāpēc, bet man pār muguru pārskrēja tirpas. Es atcerējos vecā Ksaverija vārdus.
«Tas laikam ir kapteinis Greguars,» es nodomāju un steigšus nozudu no klāja.
Lejā pie mašīnām risinājās valodas par Dana slimību. Portugalietis Pičerga, mans tiešais priekšnieks, bruka man virsū:
— Būtu jūs, Bisk, mazāk dauzījies apkārt! Nabaga Danu vajadzēja aizgādāt uz slimnīcu, no viņa tagad nekā nav ko gaidīt, bet jūs pavēlēts visu nakti nenomainīt. Tā, vajadzēs pastrādāt!
■ — Kas pavēlējis?
— Ir pavēle — un pietiek! — Pičerga drūmi atbildēja. — Esiet bez bēdām, ja priekšniecībai labpaticis apveltīt jūs nezin par ko ar virsstundām, tad jau tā pratīs no jums izspiest visu sulu!
Rūkdams un šķendēdamies viņš mazpamazām izpļāpāja man, ka kapteinis Greguars personīgi norīkojis nozīmēt mani nakts dežūrai pie mašīnām un ka «Torpēdai» pavēlēts attīstīt rekordātrumu, jo pa radio saņemtas ziņas, ka tuvojas vētra.
— Mums jāizbēg no tās, lūk, kā, — Pičerga ievilka no savas smirdošās pīpes.
Man tas ļoti nepatika, bet nekā nevarēja darīt. Es nolēmu samierināties, padežurēt stundas divas trīs, bet pēc tam, aizbildinoties ar neveselumu, iešmaukt tualetes telpās un pamēģināt aiziet pa sienu līdz miss Toterei. Ziņojums Mikam par visu notikušo atradās man kabatā. Tātad es paliku. Apsēju savu skoteli un uzliku brilles, izdzēsu pīpi un devos uz mašīntelpām.
Čuguna zvēri klusēdami darīja savu darbu. Tie aizvēra un atvēra rīkles; sakostiem zobiem sagremoja minūti pēc minūtes, aprīdami laiku nepiepildāmā rijībā. Viena stunda, otra, trešā … Es saķēru vēderu, iestenējos un izskrēju garām strādnieku bariņam tumšajā koridorā, no kurienes man nebija grūti ielīst aiz apšuvuma, izdarīt divus trīs pārgājienus pa sienu un pieklauvēt pie miss Toteres kajites.
— Mend-Mess!.
Nevienas skaņas.
— Mend-Mess!
Miss Totere neatbild.
Kas par jokiem? Es paskatījos pa šķirbu.
Miss guļ uz grīdas aizmiguša cilvēka pozā, papīri izvandīti, pa iluminatoru plūst iekšā svaigs jūras vējš, miss Toteres skapīši vaļā un no baložiem, slavenajiem Mika baložiem, vairs ne vēsts.
Divdesmit piektā nodaļa Biska dienasgramatas turpinājums
— Bisk! Kāds velns tevi dīda? Kur esi aizmucis? — es izdzirdēju portugalieša balsi.
Vajadzēja atgriezties mašīntelpās, lāgā nenoskaidrojot miss Toteres iemigšanas un Mika Tingsmeistara baložu nozušanas iemeslus.
Visu nakti «Torpēda» attīstīja ārkārtīgu ātrumu. Kamēr pasažieri mierīgi gulēja, tvaika katls no spiediena draudēja pārsprāgt pušu, kurinātāji šaudījās pa kurtuvi kā nelabie, bet aiz traucošās «Torpēdas» bortiem trakoja un auroja velnišķīga vētra.
Pret pašu rīta pusi, kad aiz noguruma jau grīļojos, portugalietis atnāca mani nomainīt un es aizskrēju uz kajiti. Žāvādamies ietrausos pirmajā kojā blakus krācošam matrozim un tāpat neizģērbies gribēju nosnaust, kad pēkšņi zem grīdas atskanēja pusapspiests kauciens — šausmīgs, necilvēcīgs kauciens, no kura man mati cēlās stāvus.
Es pietrūkos, aiztraukdams miegu. Vairāki matroži pamodās un piecēlās sēdus, pārkāruši kailās kājas pār koju malām. Mēs sākām klausīties. Kauciens atkal atkārtojās, un šoreiz tas bija tik griezīgs, tik skumjš, ka daudzi no matrožiem šausmās spiedās cits pie cita kā izbijies ganāmpulks.
— Zēni, tur kauc kapteiņa beigtais suns! — dobji teica Ksaverijs, un matroži šausmās sāka drebēt.
Mans kaimiņš metās kojā un pabāza galvu zem spilvena.
— Klusē, Ksaverij. Jau tāpat ir nelabi, — kāds pārtrauca veco vīru.
— Es neklusēšu! — Ksaverijs spītīgi čukstēja. — Lieta skaidra: beigtais suns atkal kauc. Citādi nav, būs kādam no mums jāmirst, puiši. Pieminiet manus vārdus.
— Kas par beigtu suni? — es iejaucos.
129
— Tas, redzi, puis, ir mūsu kuģa bijušais suns, kas piederēja agrākajam kapteinim Džeksonam. Pats aizgāja, bet suni pameta, taču šis sarkanmataino — es domāju kapteini Greguaru — necieta un ieņēmās sev tādu dīvainu paradumu: kaukt, ja kādam no mums jāmirst. Tici
9 — Mess Mend
vai ne, kairu reizi braucot, līdzko kauc, mēs jau zinām — kādam no mums jāmirst. Sarkanmatainajam tas stipri nepatika, un tā kādu reizi, iedams garām sunītim, viņš pacēla kāju, bet sunītis ņem un ierūcas. Un kā viņš pacēla kāju, tā belza sunim pa galvu un ielauza ar papēdi galvaskausu. Spēks šim sarkanmatainajam sātanam velnišķīgs, nevis cilvēcīgs!
— Bet suns tāpat kauc, ja kādam jāmirst, — čukstēja kāds jauns matrozītis, klabinādams aiz bailēm zobus.
Un gluži kā apstiprinājums no guļamlāvu apakšas atkal atskanēja gari stiepts, necilvēcīgs kauciens, it kā kaucējs, kamēr mēs runājām, būtu pievirzījies mums tuvāk.
Matroži šausmās metās savās guļvietās; arī es palīdu zem segas — ne tik daudz aiz bailēm, cik aiz noguruma, un tūliņ iemigu nāves miegā.
Es pamodos, kad strādāja jau otrā maiņa. Rīta gongs plēsa vai ausis pušu, aicinādams uz pirmajām brokastīm. Matroži trūkās augšā, atstādami siltās kojas līdz dulnu- mam nogurušajiem biedriem.
Kad es iegāju mazgājamā istabā un pabāzu galvu zem aukstas ūdens šalts, vecais Ksaverijs atrada mirkli un pačukstēja man:
— Nāve jau savu paņēmusi! Telegrafiste nomirusi tai pašā stundā, kad kauca suns.
Es izrāvu galvu no krāna apakšas un tāpat slapjš drāzos uz mašīntelpām.
— Pičerga, — es iekliedzos, — vai tas tiesa, ka mirusi miss Totere? No kādas slimības viņa mirusi?
— Nebļausties, — portugalietis flegmātiski atbildēja. — Droši vien nabadzīte pārbijušies no vētras vai arī pārēdusies, un sirds nav izturējusi. Un jāsaka, viņai jau bija pāri četrdesmit, lai gan nēsāja krāsainas lentītes.