Es ķēros pie darba. Kopš šā brīža man bija skaidrs, ka mazākā nepiesardzība varēja tuvināt manu paša nāvi. Pirmo brīvo mirkli es izlietoju, lai uzmestu šīs rindiņas un sagatavotu savā slēptuvē pudeli. Pēc tam devos uz lazareti, kur mani ar mokām ielaida. Es gāju apciemot Danu.
Nelaimīgais epileptiķis gulēja nekustēdamies, nozilē
jušās lūpas sakniebis. Vajadzēja labu bridi ar viņu noņemties, kamēr viņš atvēra muti.
Ko no viņa grib? Viņš nodomājis mirt, un, jo ātrāk, jo labāk. Nedrīkstot dzīvot cilvēks, kurš redzējis nešķīsto. Bet viņš redzējis, kā nešķīstais nogalinājis viņa draugu Dipu… Nē, neviens neesot ievests lazaretē, izņemot viņu. Pasažieru palata esot blakām; lazaretē kopējs kantoris; viņš noteikti zinātu, ja bez viņa būtu vēl kāds slimnieks …
Ar šiem vārdiem Dans apklusa un pagrieza man muguru. Es izspiedu no nelaimīgā visu, kas man bija vajadzīgs, un satraukts aizšāvos uz klāja. Tātad Vasilovs nebija naktī gulējis hospitālī. Es dusmojos uz viņu par nepiesardzību. Kāpēc viņš neuzklausīja prātīgu padomu?
Augšā mazajā salonā bija trokšņaini. Ap Kovaļkovski drūzmējās pirmās un otrās klases pasažieri, runa bija par telegrafistes nāvi.
— Es prasu, lai tiktu izdarīta dezinfekcija! — aizgūtnēm kliedza padzīvojusi dāma no 8. kajites.
— Apžēlojieties, viņa taču nomira ar sirdstrieku!
Cilvēks, kas to teica jautrā balsī, stāvēja ar muguru
pret mani. Es paskatījos un atviegloti nopūtos. Tas bija pats Vasilovs — možs, jautrs, runīgs, nemaz vairs neatgādināja vakarējo pārbijušos pasažieri. Viņš dzīvs! Smagums novēlās man no sirds. Paldies dievam! Es gribēju pieiet pie viņa, bet baidījos nokļūt acīs stūrmanim.
Bet Vasilovs mundri sarunājās ar pasažieriem, nomierināja pavecīgo, īdzīgo dāmu, pacēla mazu mutautiņu, ko bija nometusi zemē senatora Notebita meita, — vārdu sakot, izturējās kā īsts labākās sabiedrības cilvēks.
«Vai tu re, kas šim par manierēm!» es ne bez dzēlī- bas nodomāju un, atradis izdevīgu brīdi, kad viņš aizgāja aiz atzveltņa ar avīzi rokā, uzliku roku viņam uz pleca:
— Kāpēc jūs negulējāt nakti lazaretē?
9*
131
Vasilovs aši apgriezās un asu skatienu pavērās manī. Zēni! Tas bija Vasilovs, tā bija viņa seja, deguns, lūpas, mati, svārki, bikses, veste, zābaki, tas bija Vasilovs, es jums saku, un tas nebija viņš! Tas bija pavisam cits cilvēks, lai mani nesauc vairs par skotu Bisku! Es nenoturējos, es iekliedzos.
— Kas jums? — smaidīdams jautāja neīstais Vasi: lovs, cits Vasilovs, Vasilova rēgs, nezinu, kā viņu nosaukt.
Bet es neatbildēju: man klabēja zobi, es pa galvu pa kaklu metos lejā uz viņa kajiti.
Man izdevās nokļūt zem apšuvuma, nevienam nepamanot. Es paskatījos pa lodziņu: Vasilova kajitē viss bija tāpat kā agrāk, pat revolveris bija uz galda un kaktā neaizskarta ceļasoma. Vai tik es neguļu? Vai tik mani nemoka lietuvēns? Bet, ja vien es pats neesmu apmainīts, tas cilvēks augšā nav Vasilovs, nē un nē.
Es izlēcu atkal uz trapa, lai nokļūtu savā slēptuvē. Skrienot pa trepēm, ieraudzīju sev aiz muguras, ne vairāk kā divu soļu atstatumā, sarkanmataino cilvēku svārkos. Viņš steidzās man pakaļ, viegli uzlikdams uz margām vāju, ļenganu roku ar stipri pietūkušām pirkstu locītavām. Es traucos, cik kājas nes, un aizskrēju viņam priekšā soļus divdesmit, aizmetos aiz stūra un kā bulta ielidoju šaurajā spraugā.
Fu! Glābts! Kaut vai uz stundu, bet glābts! Es apskatījos, rūpīgi aizslēdzu visas izejas no savas slēptuves, sagatavoju papīru, tinti un pabeidzu rakstīt dienasgrāmatu. Tūliņ es to iebāzīšu pudelē, aizkorķēšu un iesviedīšu jūrā, uzskrāpējis ar dimanta gabaliņu uz stikla:
Lai arī kas izvilks pudeli no okeana, — ja tikai tas būs strādnieks, — viņš nogādās to Mikaelam Tingsmeistaram. Mūsu zēni izkaisīti pa visu pasauli krietni van rāk, nekā mums pašiem tas zināms.
Es tikko biju sataisījies bāzt papīru pudelē, kad izdzirdu līstoša ūdens troksni. Izrādās, augšā bija atvērusies sprauga divu pirkstu platumā un no turienes plūda ūdens. Es pieliku pie mēles — sāļš. Metos uz izeju — tā nepavērās. Mani bija saķēruši kā peli slazdā. Pēc pāris stundām ūdens piepildīs manu slēptuvi un es noslīkšu. Paslēpju papīru pudelē, aiztaisu korķi, cenšos paplašināt spraugu, lai izsviestu pudeli ārā no kajites. Zēni, atcerieties skotu Bisku! Brīdiniet tos, kas brauc uz «Amelijas», ka samainīšana ir notikusi. Piesargieties no kapteiņa Greguara!
Mend-Mess!
Divdesmit sestā nodala Senatora meita
— Mana mīļā, tu izturies ne-pie-klājīgi, — senators Notebits teica savai meitai Gresai, kas gulēja uz kušetes, sacēlusi abas kājas uz tēva krēsla atzveltnes.
— Tas ļoti var būt, papa, — Gresa atbildēja. — Man nekas nav pret taviem aizrādījumiem. Ja tas tev dara prieku, runā, cik vien patīk.
— Nav svarīgi, vai tas man patīk, mana meita, — iespaidīgi teica senators, — bet gan tas, lai tu ņemtu manus vārdus vērā.
— Nerēķinies ar mani, dārgais papiņ. Tā tik vēl trūka, lai mans tēvs rēķinātos ar tādu dumju skuķi kā es! Es tevi lūdzu, dari tikai to, kas tev patīk.
Senators dažas minūtes klusēja, izsists no sliedēm. Bet ne velti viņš bija senators un ne velti bija ieradies pie prezidenta oficiālās un mājas vizitēs. Nošņaukt degunu un no jauna ķerties pie lietas viņam nebija nekas.
— Tu izturies ne-pie-klājīgi — ,viņš atkal iesāka. — Tu neatkāpies no Vestinhauza burtiski ne par soli. Es saprotu, ja tas būtu aiz maigām jūtām … Daudzas laulības Ņujorkā notikušas aiz maigām jūtām, ko izraisījusi šūpošanās uz tvaikoņa un citas galvaniska veida parādības, kas iespējamas okeānā. Bet šinī gadījumā cēlonis acīm redzot nav meklējams maigās jūtās.
— Papa, kā tu vari man sacīt tādas lietas! — Gresa nepatikā iesaucās, nolēkdama no kušetes. — Kā tu vari ļaunprātīgi izmantot to, ka es esmu bārene, ka man nav mātes! Aķ! … — Viņa tūliņ sāka skaļi raudāt, spārdīdama ar kājām grīdu un purinādama galvu ar tādu spēku, it kā tā nebūtu galva, bet ābele ar gataviem āboliem.
— Bet ko tad es tādu pateicu? — senators apjucis nomurmināja.
— Tu tei-ci… tu tei-ci… — šņukstēja nelaimīgā Gresa — Tu teici par galvaniskām… nē, es nevaru atkārtot…
— Nu, pietiek, pietiek! — kā mierinādams noteica senators, papliķēdams meitai pa muguru. — Es taču zinu, ka tu man esi lieliska meitene, Gres, tu man esi laba meitene, labi audzināta meitene. Neraudi tik briesmīgi, tas var kaitēt tavām plaušām!
— Es neraudāšu, dārgais papa … — Gresa šņukstēja. — Ak, tu nemaz nezini, cik man smagi ap sirdi, kad es iedomāju to, 'ka man nav mammas!… Mana garderobe, tu zini… un cepurītes… un neviens, neviens, nekad!…
Gresas kājas atkal izdarīja tādu kustību, it kā gribētu sākt spārdīt grīdu. Senators bija pilnīgi iznīcināts. Viņš savieba seju un norausa asaru. Viņš iebāza roku kabatā, lai izņemtu kabatas portfeli.
— Diezgan, diezgan, Gresa! Kad būsim uz sauszemes, mēs visu to savedīsim kārtībā. Tu redzēsi, sirsniņ, ka tēvam arī ir nozīme tādās lietās kā garderobe.
— Un cepurītes! — Gresa iesaucās.
— Arī cepurītes, manu cālīt! Noskūpsti savu papu. Ieliec somiņā šo papīriņu.
Gresa piedūra lūpas tēva vaigam, paslēpa čeku somiņā un saritinājās uz kušetes.