Bet senators, aizgājis uz savu personīgo kajiti, nodevās tīksmīgām un lepnām domām.
— Gluži kā nelaiķe māte! — viņš saviļņots čukstēja pie sevis. — Tāda pati lēnīga, mīļa, nepiemin ļaunu. Apmīļosi viņu, nomierināsi ar nieciņu — un tūliņ visu aizmirsīs. Bērns, īsts bērns …
Viņš mierīgi izstiepās gultā, aizvēra acis un iemiga.
Pa to laiku bērns, pagulējis kādu brīdi, pietrūkās augšā, paklausījās sava tēva krākšanā, pieglauda sprogas un, aizbāzis kaut ko aiz platās zīda jostas, klusītiņām izgāja no kajites.
Baņķieris Vestinhauzs, novājējis un novecojis, sēdēja savā kajitē pie galdiņa, kas bija piestiprināts pie grīdas, dzēra viskiju ar sodu un drudžaini pārskatīja
Ņujorkas avīzes. Šis vecais izvirtulis bija izsists no sliedēm. Viņš izjuta kaut ko līdzīgu melancholijai. Viņš skuma pēc noslēpumainās Maskas, kas kādā maija dienā bija no viņa aizgājusi un vairs neatgriezās.
Pie kajites durvīm kāds pieklauvēja.
— Iekšā, — viņš izklaidīgi norūca.
Durvis atvērās., un kāds straujiem soļiem ienāca kajitē, apstājās pavisam tuvu pie viņa, un Vestinhauzs nepaguva i acu pacelt, kad viņam pretī pastiepās glīta dāmu revolvera stobrs un sievietes balss uzsauca:
— Rokas augšā!
Vestinhauzs visā savā baņķiera prakses laikā nebija izjutis tādu satraukumu. Viņš jau gribēja pacelt rokas, bet tās drebēja un itin nemaz nebija dabūjamas nost no galda.
— Rokas augšā, vecā žurka! Viens, divi!…
— Miss Notebita, — Vestinhauzs lūdzoši teica, beidzot ieraudzījis cirtaino banditu, — es esmu ar mieru pacelt rokas, līdzko tās celsies. Man ir vāja sirds… Nolaidiet šo kaitīgo rotaļlietu lejā.
— Ne prātā nenāk, — Gresa mierīgi atbildēja. — Es to turēšu tik ilgi, kamēr uzzināšu no jums visu, kas man vajadzīgs. Nelieti, despot, Dardaneļu turk, kur jūs likāt Masku? Atbildiet tūliņ, — kur viņa ir? Kur jūs to paslēpāt?
— No visas tiesas, miss Notebita, jūs liktenīgi maldāties. Es esmu satriekts, atstāts, pamests, viņa no manis aizbēga, es ciešu, bet jūs man uzdodat tādus jautājumus, kādus es pats esmu gatavs uzdot ar revolveri rokā!
— Tā jau es ticēšu… — miss Gresa novilka. — Kur jums ir pierādījumi, vecīt!
Vestinhauzs aiz niknuma iekoda lūpā. Viņš paķēra no galda avīzes, veselu čupu avīžu, un iesvieda tās miss Notebitai sejā.
— Lasiet! — viņš izmisis iestenējās.
Gresa ar vienu roku paņēma avīzes, turot otrā baņķierim pie deguna paceltu revolveri. Tūliņ pat viņa ieraudzīja dažus ar sarkanu zīmuli pasvītrotus sludinājumus:
«Baņķieris Vestinhauzs lūdz Vivi atgriezties, apsolot par to visu savu mantu.»
«Baņķieris Vestinhauzs piedāvā Vivi, ja viņa atgrieztos, likumīgu laulību.»
«Baņķieris Vestinhauzs lūdz Vivi atnākt pie viņa tikai uz mirkli, lai saņemtu briljanta kaklarotu..
— Hm! —■ Gresa neticīgi norūca, izlasījusi visus šos sludinājumus. — Bet kādēļ tad jūs braucat uz Eiropu?
— Es domāju atgūt jaunību, izdarīt sev Šteinaha poti, — Vestinhauzs klepodams nomurmināja.
Gresa uzmeta viņam nievājošu skatienu un savilka lūpiņas.
— Un šis cilvēks, — viņa nicinošā tonī pateica. — Šis cilvēks lakstojas ap visskaistāko sievieti pasaulē! Bet es uzskatīju viņu par despotu! Fī!
Viņa gribēja kāpties atpakaļ uz durvju pusi, arvien vēl nenolaizdama savu revolveri, kad pēkšņi viņas skatiens krita uz citu sludinājumu, kas bija ievietots pēdējā ar gaisa pastu «Torpēdai» piegādātajā Ņujorkas avīzes numurā. Tur bija ziņots par klusām svinībām, kas notikušas Morlenderu savrupmājā Riversaidā-Draivā: šaurā tuvinieku lokā, ļoti klusi sakarā ar sērām bija nosvinēta mistera Artura Morlendera saderināšanās ar Klēru Vesoni.
Gresa uzbudināta pavicināja revolveri, it kā tas būtu pātaga, iesvilpās kā puika un izskrēja no kajites, atstādama satraukto misteru Vestinhauzu ar gaisā paceltām abām rokām tieši tai brīdī, kad pēc tā nebija ne mazākās nepieciešamības.
Divdesmit septitā nodaļa pa daļai uz sauszemes, pa daļai uz Ūdens
— Klēra apprecējusies ar šo teļagalvu Arturu! — dusmīgi noteica pie sevis miss Notebita, nosviezdama revolveri uz galda. — Viņa tomēr apprecējusies ar to, muļķa skuķis!
— Arturs saderinājies ar šo sarkanmataino Klēru!— lasot rīta avīzi, izbrīnījies pie sevis noteica doktors Lepsiuss, ieplezdams abus acu pārus, pats savas acis un brilles. — Taisni neticami! Arturs, sieviešu nīdējs, zvērināts vecpuisis, kas taisījās iznīcināt visas sievietes zemes virsū, kas neieraudzīja misis Vesoni un šo viņas ūsaino radinieci, viņš saderinājies ar Klēru… Tobij! Tobij!
Mulats ar atvērtu muti klusi parādījās pie doktora krēsla.
— Tobij, ieknieb man… Ai, es neguļu! Tobij, vai tagad diena vai nakts? Vai tas esmu es vai neesmu?
Mulats mirkšķināja acis, klusi siekalodamies.
— Ek muļķi! — nošķendējās doktors, iesitis viņam ar spieķi pa kājām. — Tagad vismaz redzu, ka tu — tas esi tu. Vācies prom!
Tobijs nozuda tikpat klusi, kā bija parādījies. Doktors Lepsiuss atkal pārlasīja paziņojumu, un tai pašā mirklī viņa pierē savilkās dusmu grumba.
— Ahā, — viņš noteica pie sevis, — ahā! «Šaurā tuvinieku lokā …» Kopš kura laika jūs, mīļie draugi, esat izslēguši doktoru Lepsiusu no savu tuvinieku pulka? Saderināšanās — bet mani neuzaicina! Saderināšanās — bet es esmu lieks cilvēks! Saderināšanās — bet doktors Lepsiuss aizmirsts, it kā viņu varētu atcerēties tikai tad, kad ir gripa, katars, ciets vēders! … Pagaidiet tikai!
Trīs pakāpieni, kas veda uz viņa degunu, pajuka uz visām pusēm — tā bija zīme, ka doktors Lepsiuss ir galīgi satraukts. Ar neparastu veiklību viņš pietrūkās kājās, uzrāva mugurā smokingu, paķēra platmali un spieķi un tūliņ izgāja no mājas.
Pa ceļam viņš nopirka puķes un ar dzēlīgu smaidu uz lūpām un puķu pušķi rokā pēc divdesmit minūtēm enerģiski piezvanīja pie Morlenderu savrupmājas parādes durvīm.
— Nav mājā, — atbildēja mājas pārvaldnieks.
— Zinu, zinu, Tomas Bindštok. Ceru, ka tu atceries, kā es tev izārstēju anginu? — Ar šiem vārdiem Lepsiuss pagāja garām mājas pārvaldniekam un devās augšā.
— Nav mājā, — teica sulainis.
— Ļoti labi zinu, Pīter, bet nu parādi, vai tev vēl arvien tek auss! — Un doktors Lepsiuss paskatījās Pī- teram ausī, kur sen jau vairs nebija nekādu komplika-
■p
ciju, pasniedza PIteram platmali un spieķi un apņēmīgi atvēra viesistabas durvis.
Uz mīksta dīvana, ērti pievilkusi kājas, sēdēja misis Elizabete Morlendere un izšuva ar zīdu kaut ko uz atlasa. Tieši viņai pretī uz kušetes zvilnēja miss Klēra Vesone un nedarīja neko. Ieraudzījušas doktoru Lepsiusu, abas pietrūkās augšā un iekliedzās.
— Atļaujiet man ar veca, kaut ari aizmirsta drauga tiesībām … — doktors galanti teica, pasniegdams puķes. — Esmu laimīgs, ka manai sirdij tik mīļie cilvēki savienojušies vēl ciešākā ģimenē. Bet kur tad Arturs? Atļaujiet man viņu spiest pie krūtīm.
Misis Morlendere apmainījās ar radinieci īsiem skatieniem.
— Paldies, doktor… — viņa mazliet apmulsusi noteica. — Arturu jūs, diemžēl, nevarēsiet sastapt. Viņš ir slims, stipri slims, un mēs absolūti nevienu nepieņemam.
— Arturs slims! — Lepsiuss iesaucās. — Vediet mani pie viņa.
Pēc šiem vārdiem viņš izvilka no kabatas klausāmo stobriņu un citus profesionālos piederumus.
— Jā, viņš, tas ir… viņš ir pavisam citādi slims, — misis Morlendere galīgi apjuka.