— Viņš nav slims pēc jūsu specialitātes, doktor, — zemā vīrieša balsī sarunā iejaucās Klēra. — Viņu ārstē doktors Bentrovato.
Lepsiuss apstājās, neticēdams pats savām ausīm. Viņš kodīja lūpas, pūlēdamies pateikt kaut vārdu, paskatījās uz misis Elizabeti Morlenderi, paskatījās uz miss Klēru Vesoni un apgriezies stingriem soļiem devās no šā nama ārā.
Pīters pasniedza viņam platmali un spieķi un ar noslēpumainu skatienu iečukstēja ausī:
— Mister Lepsius, noejiet lejā ļaužu istabā. Pollija vēlas ar jums parunāt. Nepatīkama lieta, ser! Ļoti nepatīkama!
Doktoram pa visu miesu izskrēja it kā elektriskā strāva. Viņš palēcās un iezvēla sev pa pieri. Viņš savilka lūpas ļaunā smīnā un, neko vairāk Pīteram nevaicādams, skriešus devās lejā uz ļaužu istabu.
Nēģeriete Pollija jau sen taisījās mirt. 3et pēc viņas drūmās sejas izteiksmes bija skaidrs, ka zemes lietas viņai stipri kavēja izpildīt šo nodomu, un viņa atlika miršanu no dienas uz dienu.
Ieraudzījusi doktoru Lepsiusu, viņa izsūtīja visus ārā no istabas, uzlika viņam melno, izkaltušo roku uz pleca un, acīm drūmi zibsnījot, sāka čukstēt:
— Massa Lepsiuss mani neklausīja! Vecā Pollija zina daudz … Vecajai Pollijai ir Gonhuakangu akmens. Viņa tūliņ uzzināja, ka massas Jeremijas zārkā neguļ massa Jeremija. Viņa tev teica: «Massa Lepsius, liec atvērt zārku.» Un nu viņi nozaga zārku, viņi to paslēpa no visu acīm un no Gonhuakangu akmens. Tagad uzklausi mani, massa Lepsius, labi uzklausi… Masters Arturs prec dzeltensejaino raganu, labi. Bet, kas ir redzējis masteru Arturu? Un kas ir bijis saderināšanās svinībās? Neviens, neviens, neviens! Bija viens vācietis un vierts krievs, un bija viens francūzis, un bija priesteris, kuru neviens nepazīst, bet nebija neviena kalpotāja, neviena laba nēģera, nebija Pollijas, nebija massas Lepsiusa. Un nu jau ir trīs dienas, kamēr neviens nav redzējis Arturu, neviens, neviens, neviens!
Visu to pateikusi, vecā Pollija pārgrieza acis, iegār- dzās, noraustījās un nomira. Doktors Lepsiuss noklausījās Pollijas pirmsnāves monologu, acu nepamirkšķinājis. Viņš pasauca no bailēm drebošo kalpotāju, pavēlēja tam par visu dzirdēto klusēt un steigšus devās mājā.
Te viņš kādu laiku staigāja turp un atpakaļ, pretēji savam paradumam nesaukdams Tobiju un neizrādīdams nekādas dusmu pazīmes. Tad apsēdās pie galda, pievilka sev tuvāk papīru un uzrakstīja:
ILINOISAS STATA GALVENAJAM PROKURORAM
no Baltā karoga ordeņa kavaliera Bostonas universitātes goda biedra doktora Lepsiusa.
Augsti godājamais prokurora kungs!
Ne pārāk sen avīzēs bija nodruktāts, ka Jūs esat amerikaņu nacionalais lepnums slepenu noziegumu atklāšanā. Rakstā bija teikts, ka Nats Pinkertons, Niks Karters un Serloks Holmss, sali- dzinot ar Jums, Ir tlrle skursteņslauķi. Es griežos pie Jums pēc palīdzības kādā ārkārtīgi dīvainā gadījumā. Jūs būsiet dzirdējis, ka Krievijas boļševiki nogalinājuši Jeremiju Morlenderu. Ir pamats domāt, ka viņu nogalinājušas pavisam citas personas, nevis tās, ko apvaino oficiāli. Patlaban ir nozudis viņa dēls Arturs Morlenders, lai gan mājinieki viņa nozušanu slēpj. Taisnības vārdā un lai glābtu jaunā cilvēka dzīvību, ņemiet šo mīklaino lietu savās rokās.
Man ir tas gods, augstcienībā utt., utt., utt.
Uzrakstījis vēstuli, doktors Lepsiuss aiztaisīja to ciet, uzlīmēja marku un pasauca Tobiju.
— Tobij, — viņš iespaidīgi teica, — nodod šo vēstuli miss Smoulai un pasaki viņai, lai tūliņ iemet pastkastītē.
Tobijs paķēra vēstuli un pa galvu pa kaklu drāzās uz augšējo stāvu, kur agrākā miss Smoula, piedurknes atrotījusi, gludināja veļu savam vīram Natanielam, kas pie viņas bija atnācis uz pusstundiņu. Kamēr gludeklis karsa, jaunais pāris kavēja laiku skūpstoties.
— Miss Smoula, — Tobijs iekliedzās, — ņemiet šo vēstuli un iemetiet to pastkastītē!
— Es tev neesmu nekāda miss Smoula, dzeltenais pintiķi! Divdesmit reižu dienā es esmu tev teikusi: misis Epiderma, misis Nataniela Epiderma!
— Vai tad es esmu vainīgs, ja pats massa Lepsiuss … — iepinkšķējās Tobijs.
Misis Epiderma ar majestātisku žestu paņēma vēstuli un pavicināja gaisā.
— Zini, ko es tev teikšu, Tobij, mulat. Ja tavs saimnieks uz vecumu ir sācis kļūt uz mani greizsirdīgs vai arī grib man pieluncināties, vai arī izdomājis kaut ko citu smieklīgu, tad zini, pērtiķi, ka es neesmu no tādām! Es dzirdu visu, kas par mani tiek runāts acīs un aiz acīm, jo man ir Bērlines austiņas. Še tev! Še tavam kungam!
Viens, divi — un vēstule bija izlidojusi ārā pa vaļējo logu tieši uz ielas. Nataniels jautri iesmējās. Tobijs iekliedzās un metās lejā pacelt nelaimīgo vēstuli, bet, ak šausmas, lai arī kā viņš meklēja pa trotuāru un bruģi, vēstules nekur vairs nebija. Var droši paļauties uz Tobiju — viņš nestāstīs par to savam kungam ne sapnī, ne nomodā.
Kas attiecas uz lasītāju, tad viņam ir tiesības uzzināt, ka vēstule iekrita tieši ratos, kur atradās premētie truši, kas svinīgi tika vesti mājā no Ņujorkas lopkopības izstādes.
Divdesmit astotā nodaļa
pilnīgi uz sauszemes
Saules versme klājas pār Midltaunu, putni dzied, koki salapojuši — vārdu sakot: daba atplaukusi gandrīz tieši kalendarā paredzētajā laikā, lai gan jāatzīstas, ka vecenītei tas ar katru gadu kļūst grūtāk.
Kokapstrādāšanas rūpnīcas darbnīca pilna saules gaismas. Jautrais milzis Mikaels Tingsmeistars skoteli priekšā un pīpi zobos naigi strādā un strādā ar ēveli, notrausdams no sejas sviedru lāses. Gaišie mati salipuši uz pieres, skotele piepūtusies kā bura, skaidas šņākdamas šķīst uz visām pusēm. Mikaela Tingsmeis- tara rokās veidojas jauka lietiņa; tā jautri pamirkšķina ar divām ačelēm:
Miks paceļ to pret gaismu, patīksminās, izņem no mutes pīpi un sāk pusbalsī dziedāt, skatīdamies uz savu lietiņu:
Veidojam jūs bez vainas, Vēlam jums līgavaiņus,
Daiļas jūs ta kā dainas —
Strādnieku lolojums.
Naidnieku kvartalos droSas Stājieties sardzē možas — Bankas un celtnes košas Piederēs visas jums![3]
Kas gan nezina Tingsmeistara dziesmiņu? Cits pēc cita pie Mika pienāk strādnieki, smaidīdami un piebalsodami.
— Nu, kā klājas, Mik? Kā veicas ar Kreslinga ieceri?
Tingsmeistars paceļ augšā lielisku kvadrātveidīgu
kasti, kas izgatavota no dārga Brazilijas sarkankoka.
— Te tā ir, zēni, — viņš smaidīdams saka. — Atlicis tikai izgriezt rotājumus un nodot optiskai rūpnīcai, kur techniķis Sorovs jau visu sagatavojis. Jāsamontē, jāpārbauda — un gatavs!
— Veikli! — strādnieki iesmējās. — Bet vai ķīmiķi zina?
— Arī ķīmiķi dara savu darbu. Meita nekad nenostāsies pret tēvu — nekad nenostāsies, to ielāgojiet, zēni.
— Bet vai noslēpums tev zināms, Mik?
— Liecieties mierā, es neteikšu. To mēs tik un tā nesapratīsim. Techniķis Sorovs kaut ko latiņu valodā sagudrojis.
Strādnieki saķēra vēderus, vai plīzdami aiz smiekliem. Bet Miks pavisam mierīgi nopurināja no skoteles skaidas, uzlika galvā naģeni un devās mājā, lai izmantotu to pusstundiņu, ko Džeks Kreslings bija piešķīris pusdienas pārtraukumam.
Skumji bija kļuvis Tingsmeistara mazajā mājiņā bez uzticīgās Bjutijas. Virēja nolika uz galda bļodu ar Tingsmeistara mīļoto «ilga mūža viru», ietecināja viņa krūzē paplānu alu un apsēdās kopā ar viņu ēst. Klusēdami viņi steigšus mērca karotes bļodā, kad pēkšņi no- šķindēja bēniņu logs.