brūnās cirtas mīkstiem viļņiem kļāvās gar viņas jaunavīgajiem, bālajiem vaigiem, vijolīšu zilās acis satumsa, lūpas sāpīgi sakniebās.
Katja Ivanovna, t. i., Viviana Ortone, domāja par to, kas viņu sagaida Kronštatē. Viņa brauca uz traku zemi, ko Tingsmeistars sauca par dižu. Viņa brauca pie tautas, ko Tingsmeistars sauca par ģeniālu. Viņa domāja par šo zemi un kaislīgi vēlējās to redzēt. Viņa domāja arī par cilvēku, ar kuru vajadzēs tikties Kronštatē. Ja tas būs Vasilovs, viņa pieies pie tā un teiks: «By.ab Tbi ocTopojKHHK,» — bet, ja tas būs Arturs Morlenders, viņai vajadzēs tam maigā balsī sacīt «MyuiKa» un sākt briesmīgu komēdiju — dievs dod pēdējo komēdiju viņas mūžā.
Viviana nogurusi nolaida skropstas. Viņu mocīja naids, kas atstāja uz viņu spēcīgāku iespaidu nekā jebkura inde. Bet viņai ir arī inde, īsta inde, kas iedarbojas zibeņātrumā un kas paslēpta viņas mazā zelta pulkste- nīša mechanismā. Viviana netaisās ar to noindēt Morlenderu, šo indi viņa glabā pati sev. Viviana uzzinās visus sava ienaidnieka noslēpumus, izlasīs viņa domas, uzzinās viņa plānus un nodos viņu tautas rokās, lai pati padomju tauta soda viņu, kā viņš to pelnījis…
Meitenes skropstas notrīcēja, un ap brīnišķīgo muti ievilkās cieta rieva.
Pie durvīm klauvēja. Viviana pietrūkās kājās, un viņas seja pieņēma agrāko naivo izteiksmi.
— Kas tur ir?
Kajitē pabāza galvu neliela auguma cilvēks. Tas bija- techniķis Sorovs. Viņš tūliņ ienāca, salicis rokas aiz muguras, un satraukti čukstēja:
— Dārgā miss Ortone, mēs saņēmām no Ņujorkas radiotelegramu… No Mikaela Tingsmeistara …
— Nu un tad?
— Sagatavojieties uz ļaunāko, miss Ortone. Miks uzskata, ka notikusi nelaime. Viņš domā, ka Vasilovs nogalināts un viņa vietā … Kas īsti — nezinu. Droši vien saskaņā ar sazvērnieku plānu Morlenders.
Viviana neko neatbildēja. Viņas rokas krampjaini sažņaudzās dūrītēs.
— Vēl kaut kas, mana dārgā miss: «Amelija» stipri
novēlojas, mēs tikai rīt nokļūsim Kronštatē. Un vienā laikā ar mums vai pat agrāk ieradīsies «Torpēda». Mēs sazinājāmies pa radio un uzzinājām, ka tā attīstījusi maksimalu ātrumu un ieguvusi divas dienas.
— Labi, — Viviana lēnām atbildēja. — Nebaidieties, draugs Sorov. Es atceros visas jūsu pamācības, es savu pienākumu zinu, un es to izpildīšu.
Trīsdesmitā nodaļa
Arturs Morlenders aci pret aci ar lasītāju
Mēs atstājām «Torpēdu» tajā nelaimīgajā brīdī, kad Bisks, nabaga Dans, pats portugalietis Pičerga, neīstais Vasilovs, senatora meita un pat baņķieris Vestinhauzs palika šausmu pārņemti — tomēr nepavisam aiz viena un tā paša iemesla. Atmetot pie malas psicholoģisku analizi, man īsumā šie iemesli jāmin.
Vestinhauzu pārņēma šausmas tāpēc, ka viņš nobijās no senatora meitas.
Senatora meitu pārņēma šausmas tāpēc, ka zuda viņas pēdējā cerība atrast Masku.
Bisku pārņēma šausmas tāpēc, ka viņš gāja bojā.
Matrožus pārņēma šausmas no jaunā, spalgā kauciena, kas atskanēja zem klāja un vēstīja, ka kādam atkal jāmirst.
Portugalietis Pičerga šausminājās ne tik daudz par Biska nozušanu, cik par darba daudzumu, kas tagad bija jāveic viņam vienam.
Nabaga Danam šausmas uz visiem laikiem bija iedzinusi tikšanās vaigu vaigā ar nelabo.
Kas attiecas uz neīstā Vasilova šausmām, tad par viņu nevar pastāstīt pāris vārdos, un šīs nodaļas mierīgais plūdums, es ceru, pamazām sagatavos lasītāju, lai iepazītos ar viņu.
Misters Arturs Morlenders, jo tas bija viņš, pilnīgi un bez vārda runas pakļāvās to ļaužu gribai, kuri viņu sūtīja. Dzīve viņu vairs neinteresēja. Viņš nolēma kļūt par atriebības ieroci un nekas vairāk. Viņš neko neprašņāja, un viņam neviens neko neteica, izņemot sausus priekšrakstus: izdarīt to un to.
Pirmās diennaktis viņš pacietīgi sēdēja paslēpts kādā šaurā, tumšā kajitē, no kuras, šķita, nebija nekādas izejas. Siena pavērās un izmeta viņam uz slīdošas paplātes ēdamo un dzeramo; bet, kad «Torpēda» jau bija dienu ceļā un atradās krietni tālu no Ņujorkas, šī pati paplāte citu pēc cita nometa viņam zābakus, bikses, vesti, svārkus, apkaklīti, kaklasaiti, aproču pogas, aproces un pārējās mantas, kas bija novilktas nelaimīgajam Vasilovam un vēl glabāja viņa miesas siltumu.
Arturs Morlenders paklausīgi uzvilka visu to mugurā. Pēc kāda laika sprauga sienā klusi atvērās cilvēka augstumā, un istabā ienāca neliela auguma cilvēks maskā un mūka kapucē. Viņš ar zīmēm norādīja Morlenderam, lai tas apsēžas spoguļa priekšā, izņēma daudzas kārbiņas un flakoniņus un ar melnā cimdā tērptu roku veikli nogrimēja jaunekli tā, ka viņš izskatījās gluži pēc Vasilova. Starp citu jāpiebilst, ka tas nepavisam nebija grūti, jo jaunais Morlenders un komunists Vasilovs bija viens otram apbrīnojami līdzīgi — apstāklis, ko sazvērnieki jau iepriekš bija paredzējuši. Tātad nepazīstamā roka uzlika vieglu grimu, parādīja Arturam, kā to izdarīt pašam bez palīdzības, un cilvēks mūka kapucē tikpat klusi nozuda, kā bija parādījies.
Tai pašā brīdī spraugā atskanēja sausa balss, kas Morlenderam likās pazīstama:
— Pienācis laiks jums, mister Morlender, sākt rīkoties. Kopš šā brīža jūs esat komunists Vasilovs. Jūs esat krievs, bet kopš bērnības dzīvojis Savienotajās Valstīs un krievu valodu neprotat. Jums būs jārīkojas ātri, piesardzīgi, bez apdomāšanās. Jūs saņemsiet tūliņ naudu, indi, ieroci. Jūsu galvenais uzdevums — nostiprināties nozīmīgākajā krievu metalurģiskajā rūpnīcā, lai to uzspridzinātu, vienlaicīgi sagatavot eksplozijas arī citos krievu ražošanas uzņēmumos un iegūt komunistu barvežu uzticību, lai sagatavotu viņu masveida iznicināšanu mūsu paredzētajā dienā. Izturieties taktiski. Spēlējiet savu lomu talantīgi. Imperiālistu liga dāvā jums savu uzticību.
Ar šiem vārdiem balss apklusa; pa spraugu viņam tika pasniegta pasmaga aploksne ar padomju naudu, pudelīte ar indi, vairākas Arturam nepazīstamas kapsulas, kārbiņas ar 'gaišzilām bumbiņām un jaunākās amerikaņu konstrukcijas automats, kas šāva bez trokšņa.
Nebija viņš no visa dzirdētā paguvis attapties, kad grīda zem viņa kājām lēnām salīgojās un sāka grimt lejup, pēc brīža kustība izbeidzās, virs galvas atskanēja sauss sprakšķis. Arturs apskatījās visapkārt un ieraudzīja, ka atrodas Vasilova kajitē, kur viss atradās tādā pašā kārtībā, kā nelaimīgajam amerikaņu komunistam dzīvam esot. Kajites durvis bija pievērtas.
Morlenders tās aizslēdza, piegāja pie spoguļa un aplūkoja sevi no galvas līdz kājām. Tad viņš iebāza roku kabatā, izvilka visus Vasilova dokumentus un sāka uzmanīgi tos pētīt. Dokumentu nebija mazums: partijas biļete, policijas apliecība, vēstules un Ņujorkas komunistu rekomendācijās. Te bija aploksnes, kas adresētas krievu darbiniekiem. Te vēstule no Petrogradas, kur viņš, Antons Vasilovs, tiek uzaicināts strādāt Putilova rūpnīcā par galveno inženieri. Bet, velns lai parauj, kas tad tas?
Morlenders turēja rokās saņurcītu papīra gabaliņu, kur ar zīmuli bija uzskricelēti neveikli burti. Kad beidzot viņš izprata zīmītes saturu, no neīstā Vasilova krūtīm gandrīz vai izlauzās nikns kliedziens.
Viņš gribēja kā traks dauzīt ar dūrēm sienu, bet neviens taču neatsauksies un neviena sprauga nepavēr- sies! Visapkārt klusums, aiz loga brāžas vētra. Morlenders šausmās atslīga atzveltnī.