Viņš bija sagatavojies uz visu, tikai ne uz to. Viņš' bija gatavs divdesmit reižu ziedot savu dzīvību, lai noslaucītu no zemes virsas neģēlīgos cilvēkus, kas bija nogalinājuši viņa tēvu. Bet lai viņam būtu sieva … Spītīga un neinteliģenta sieva, kas saucās par Katju Iva- novnu un kas aiz spītības brauca ar citu tvaikoni un sagaidīs viņu Kronštatē!… Arturs Morlenders, lielākais sieviešu nīdējs, nespēja pārvarēt šausmas, kas viņu pārņēma.
Viņš ilgi sēdēja kā piekalts. Tomēr mazpamazām viņa domas kļuva skaidrākas.
Galu galā sazvērnieki zina, ko dara, un varbūt šī pati Katja Ivanovna viņam būs vajadzīga kā palīdze. Bez tam — Morlenders palūkojās pa iluminatoru, — vētra nemaz netaisās rimt, tā svaida «Torpēdu» kā skaidu. Vai tad nebija iespējams, ka vecā, caurā «Amelija» sašķīst druskās, pirms tā nokļūst Kronštatē? Un, beidzot, Arturam Morlenderam ir tiesības aizstāvēt savu brīvību. Viņš… ahā! Lieliska ideja! Viņš ir pārcietis smagu jūras slimību, kas sagrāvusi viņa dvēseles līdzsvaru. Viņam vajadzīga atpūta, viņam nav spēka pildīt savus laulātā drauga pienākumus, viņš ir zaudējis atmiņu, viņš neatceras daudzas agrākās lietas, vārdus, notikumus. Viņam jāizturas neatkarīgi un ātri jāuzbudinās. Viņš neļaus tai muti atvērt, velns lai parauj!… Tomēr labāk fiktiva sieva nekā īsta, ja jau nu liktenim labpaticies padarīt viņu par precētu vīru …
Neraugoties uz visu šo prātīgo domu straumi, Arturs> Morlenders nepavisam nejutās mierīgs. Visā ceļojuma laikā viņš daudzas reizes bija mēģinājis nodibināt sakarus ar noslēpumainajiem ļaudīm, kas vadīja viņa likteņus. Viņš vairākas reizes dienā apjautājās pēc kapteiņa Gre- guara, bet ne kapteinis, ne sazvērnieki vairs neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Viņš bija atstāts pats savā ziņā.
Vētra norima, «Torpēda» lēnām iepeldēja Somu jūras
līcī.
Neīstais Vasilovs stāvēja uz tvaikoņa klāja, nervozi aplūkodams binoklī pretī slīdošās Kronštates apveidus. Laiks bija auksts, pūta ass ziemeļaustrumu vējš.
Stūrmanis Kovaļkovskis skraidīja pa klāju ar dusmīgu seju. Lai jupis būtu parāvis šo zemi! Liela vajadzība braukt iekšā tādā ostā, kur jūs neatradīsiet necienu kārtīgu cilvēku un kur valsts priekšgalā ir strādnieki!
Bet arī kurtuvē, mašīntelpās, virtuvē un stūres būdā valdīja uztraukums, un, jo tālāk virzījās tvaikonis, jo uztraukums kļuva aizvien lielāks un lielāks.
— Jā, ko lai jums saka, draugi, — Ksaverijs uzstājās ar runām, bāls no satraukuma. — Mēs te visi sēžam, lejam sviedrus, bet šis suns, stūrmanis, nemaz jau nerunājot par sarkanmati, var vilkt jums ar dūri pa zobiem, bet tur, zēni, oho-ho-ho! Tur mūsējie — visur pirmie. Tur pats admiralis cēlies no vienkāršiem matrožiem un staigā apkampies ar kurinātāju, tā tas ir!…
— Bet rūpnīcas strādnieki — par direktoriem! — paspruka portugālim Pičergam caur sakostajiem zobiem.
— Pie darba, nelieši! Es jums gan rādīšu! — no augšas atskanēja Kovaļkovska spiedzīgā balss. — Un lai neviens no jums nerādītu krastā savu degunu, sapratāt?
Matroži kurnēdami izklīda pa savām vietām.
Kronštate. Artura (sauksim viņu turpmāk par Vasilovu) binoklī parādījās tukšais reids. «Torpēda» turpināja virzīties uz priekšu. Pret miglā tītajām ziemeļu debesīm kā rēgi tālumā pacēlās Petrogradas torņi, smailes un kupoli.
Un tad kuģis pietauvojās. Tika nolaists traps. Stūrmanis Kovaļkovskis nikni norādīja Vasilovam uz izeju. Tvaikonis šķita kā izmiris, nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Bet, kad Vasilovs ar čemodānu rokā, skaista krievu sarkanarmieša un divu muitas darbinieku pavadībā devās lejā, «Torpēdas» matroži neizturēja: viņi ar Ksaveriju priekšgalā izskrēja barā uz klāja un sāka skaļi kliegt, visi, cik viņu tur bija: amerikaņi, vācieši, itālieši, portugalieši, francūži, abesiņi, angļi, šveicieši, jamieši:
— Urā! All right, krievu biedri!
— Sveiki puiši! — sarkanarmietis pagriezies uzsauca. — Pasveiciniet Amerikas strādniekus!
Abas puses pārņēma sajūsma, lai gan vārdi, ko viņi izrunāja, nebija saprotami ne vieniem, ne otriem. Stūrmanis Kovaļkovskis kā lauva no paslēptuves ielēca savu matrožu vidū.
Pa to laiku pie Vasilova piegāja vairāki jauni cilvēki militārā formā. Viņi sasveicinājās skaidrā angļu valodā un teica, ka esot viņa nākamie partijas biedri. Viens no viņiem izveda kādu sievieti no mucu grēdas un teica:
— Jūsu sieva, biedri Vasilov, gaida jūs jau kopš rīta.
Nelaimīgajam Vasilovam pārskrēja šermuļi, viņš nodrebēja, pacēlis acis un ..,
Trīsdesmit pirmā nodala
jenkiji Petrogradā
Ķildīgas un tiepīgas, visādu trūkumu pārpilnas sievietes vietā Vasilova priekšā stāvēja skaistule. Viņa paskatījās uz to, sastomījās un pastiepa ledaini aukstus pirkstiņus.
Cilvēki militārās cepurēs aizveda viņus līdz automašīnai, iesēdināja; viens ielēca blakus šoferim, citi svek cinot pacēla rokas, un automašīna aizdrāzās uz Petro- gradu.
Vasilovs apmulsis uzlūkoja savu sievu. Viņš ar tīksmi būtu domās pieķēries ikvienam viņas trūkumam, lai uzkurinātu savu naidu. Bet Katja Ivanovna bija neciešami laba, neciešami nevainojama. Katra viņas kustība bija pilna gracijas, balss līdzinājās fleitas dūdo- šanai; viņa nerunāja un nedarīja neko nepiedienīgu, neko tādu, kas attaisnotu viņa nicinājumu.
Bet viņiem garām slīdēja lieliskie Petrogradas prospekti. Nami-pilis nemaz neatgādināja tās sabrukušās būdas, kādas tika attēlotas Ņujorkas bulvāru lapelēs. Tās stāvēja glītās rindās, spoguļodamās kanalu zaļganajos ūdeņos. Automašīnas un motocikleti šaudījās šurp un turp, pa kanaliem slīdēja motorlaiviņas, bet gājēji steidzās pa ielām apbrīnojamā ātrumā. Nepaguva Vasilovs un viņa sieva nolaist viens no otra acis, kad apkārtējā vide viņus paņēma pilnīgi savā varā.
— Cik maz līdzības! — Vasilovs nomurmināja. — Dārgais ser, t. i., biedri, cik maz te līdzības ar amerikaņu fotogrāfijām avīzēs!
Cilvēks militāros formas svārkos jautri pasmaidīja:
— Mani sauc par Jevgeņiju Barfusu. Jūs redzēsiet, ka daudz ķas nebūs līdzīgs tam, ko par mums raksta kapitalisti. Mēs jau sen būtu aizgājuši bojā, dārgie biedri, ja mēs nebūtu ieviesuši praksē dažus izgudrojumus … Vai jūs redzat šos torņus?
Viņi pašlaik drāzās pa straujās Moikas granitā kalto krastmalu; šī upe vēla savus viļņus cauri visai pilsētai. Pa labi un pa kreisi no tās pacēlās dīvainas piramidas, ko augšgalā greznoja milzīgi porcelānā kausi, kas pada- rija tās līdzīgas svečturiem. No piramidām pāri visai pilsētai stiepās bezgalīgu vadu tīkls.
— Kas tie tādi? — Vasilovam paspruka.
— Tie ir kolosālā sprieguma eleklrouztvērēji, — biedrs Barfuss atbildēja. — Te jūs redzat mūsu lepnumu. Šie uztvērēji mums dod iespēju vienā mirklī elektrizēt visu telpu virs pilsētas vairāk nekā tūkstoš metru augstumā, un tas neļauj ienaidnieka gaisa flotei piekļūt mums. Kad mēs uzzinājām, ka amerikaņi izgudrojuši kaut kādu sprāgstvielu, mēs savukārt sākām nodarboties ar techniku. Taču mūsu mērķis nav uzbrukums, bet aizstāvēšanās. Mēs esam elektrificējuši milzīgas gaisa telpas virs visām mūsu pilsētām un ražošanas objektiem. Sprāgstvielas izlādēsies virs mums, nenodarot mūsu zemei ne mazākā ļaunuma. Mēs esam nostiprinājuši mūsu robežas ar tūkstošiem elektrisko bateriju, ar kuru palīdzību viens pats mūsu Petrogradas Centrālās Aeroelek- trostacijas montieris var atvairīt jebkuru armiju. Un mēs turpinām šai virzienā izgudrojumus arvien tālāk un tālāk!