Vasilovs šai mirklī jutās kā sava teva Jeremijas Morlendera dēls.
— Jā! — no viņa mutes izlauzās sajūsma. — Jūs te Krievijā neesat gulējuši uz ausīm. Bet sakiet jel, kam jums var noderēt vienkāršs, viduvējs inženieris kā es?
Pār Barfusa seju pārslīdēja smīns:
— Dārgais biedri Vasilov, jūs mums esat vajadzīgs vairāk nekā jebkurš, tāpēc ka, redzat…
Viņš pieliecās Vasilovam pie pašas auss un smaidot nobeidza:
— Tāpēc ka mums gandrīz nemaz nav viduvēju cilvēku — neviens negrib būt viduvējs cilvēks. Jūs tagad saprotat, ka esat pie mums — gaidīts viesis!
Vasilovs iekoda sev lūpā, aizskarts savā patmīlībā. Šai mirklī automašīna nobremzēja greznas pils priekšā Moikastritā. Biedrs Barfuss teica:
— Jums šai mājā rezervēta istaba. Atpūtieties. Pēc divām stundām jūsu rīcībā tiks nodots motocikls pirmajam braucienam uz rūpnīcu.
Šoferis nolika zemē abu čemodānus, Vasilovs izklaidīgi paņēma vienu un otru.
Viņi iegāja pa parādes durvīm, uzkāpa pa trepēm augšā un, pajautājot pretimnācējiem ceļu, beidzot sasniedza savu istabu. Tā bija ļoti mājīga istaba ar divām gultām, krāsni vienā kaktā, diviem rakstāmgaldiem, diviem grāmatu skapjiem, diviem logiem un diviem uzrakstiem uz divām sienām:
«Taupi laiku», «Ieraksties Laika ligā!»
— Dīvaina zeme! — Vasilovs norūca, nolikdams Čemodānus uz grīdas.
— Apbrīnojama zeme! — nočukstēja Katja Ivanovna.
Viņi paskatījās viens uz otru un pēkšņi atcerējās, ka
visu šo laiku ne reizi nebija padomājuši ne par sevi, ne par atriebību, kas viņus bija atdzinusi šurp..
Trīsdesmit otrā nodaļa Vīrs, sieva un suns
Katja Ivanovna nosarka, pieķerdama sevi pie šīs domas. Vasilovs nosarka aiz tā paša iemesla.
Viņš uzbudināts nosvieda platmali vienā no gultām, apsēdās un noteica:
— Pēc jūsu izturēšanās Ņujorkā, Kete, es ceru, ka jums nav nekādu pretenziju uz manu laipnību!
Katja Ivanovna klusēja, pagriezusi viņam muguru.
— Man jūs jābrīdina, — Vasilovs izmisis turpināja, — jūras slimība ir atstājusi uz mani stipri lielu ietekmi. Ēs iekāpu tvaikonī cits cilvēks un atstāju to pavisam savādāks …
— Ak tā! — dzēlīgi izlauzās jaunajai sievietei.
— Ko jūs tur murmināt!— Vasilovs samulsa. —Jums reizi par visām reizēm mani jāsaprot. Es jums nevaru atteikt biedrisku uzmanību, bet esmu miris visam citam. Es atbraucu šurp, lai strādātu, un … es jūs, dārgā Kete, no visas sirds lūdzu: lieciet mani mierā!
Viņš atviegloti nopūtās, palūkojās visapkārt un, pamanījis kaktā jauku ķīniešu aizsegu, izstiepa to istabas vidū:
— Mēs draudzīgi sadalīsim teritoriju. Tā istabas daļa būs jūsu. Ņemiet sev to gultu, to sienu, to rakstāmgaldu un to plakatu — vārdu sakot visu, kas atrodas tanī nožogojuma pusē, un iekārtojieties, kā jums patīk. Es savukārt būšu pilnīgi brīvs!
Viņš nostatīja aizsegu, nožogodams stūri no Katjas Ivanovnas skatieniem, nometa svārkus un ar baudu atlaidās gultā.
— Es viņu tūliņ no paša sākuma atsēdināšu! — viņš pašapmierināts domāja. — Lai pamēģina tagad vilkt savu dziesmu! Interesanti būtu zināt: vai gan visi šie belet- risti, kas apdzied mīlestību un skaistas sievietes, patiešām ir patiesi? Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņi uzsilda sevi ar domām par honorāru.
Izdarījis šo tīri amerikānisko secinājumu, Vasilovs aizvēra acis un laidās snaudā.
Katja Ivanovna, pamesta savā teritorijā, vairākus mirkļus stāvēja nekustēdamās. Abas viņas mazās austiņas, kas bija izlīdušas no kastaņbrūno cirtu apakšas, kļuva koši sārtas. Morlendera vārdi un izturēšanās bija tieši tādi, lai saceltu viņas sirdī naida vētru. Lūpas sakniebusi un rokas savilkusi dūrītēs, viņa domās apsvēra visu stratēģisko plānu, ko bija izstrādājusi jau uz tvaikoņa, tad papurināja cirtas, pārvilka ar roku pār seju — un pārkāpa ienaidnieka robežu.
Vasilovs izdzirda vieglus soļus, pavēra acis un tai pašā mirklī sajuta sev pie vaiga zīdainus pirkstiņus. Neciešamā Katja Ivanovna sēčlēja uz viņa gultas malas, šūpoja kājiņas un pavisam mierīgi raudzījās uz viņu ar vijolīšu zilajām acīm.
— Kas jums vajadzīgs? — viņš nepacietīgi iesaucās.
— Es, šķiet, biju ar jums pilnīgi atklāts.
— Jā gan! — viņa atbildēja un iesmējās, pareizāk sakot, iedūdojās kā fleite vismaigākajā tonī. — Bet, mīļais Tonij, jūs taču nenogaidījāt manu atbildi. Jums jāuzklausa pretējā puse …
«Velns lai parauj, pilnīgi loģiski!» Vasilovs pie sevis nodomāja un uzvilka segu līdz zodam.
— Jā, jums jāuzklausa mani, — viņa turpināja, izklaidīgi vilkdama ār roku pār Vasilova seju un ar pirkstiņu cītīgi izgludinādama ikvienu krunciņu viņa pierē.
— Galvenais tas, ka jūras slimība … ak, šī nolādētā jūras slimība! … tā arī mani pilnīgi pārveidojusi. Es vairs pati sevi nepazīstu. Esmu nodarījusi tev pāri, dārgais, es to zinu … Bet vairs nekad, nekad …
Katja noritināja no skropstām asaru pērlīti un nolika galvu tieši uz apmulsušā Vasilova krūtīm.
— Es jūtos tik nelaimīga, Tonij! Jums nevajag mani vairs bārt. Un tad… — Viņa sastomījās.
Vasilovs gulēja, gribot negribot ieelpodams viņas matu aromatu un lūkodamies uz viņas sārto auss galiņu.
«Jāatzīst,» viņš pie sevis nodomāja, «ka starp zooloģiskajiem radījumiem, ko dēvē par sievietēm, viņa ir diezgan nekaitīgs eksemplārs.»
— Es tev to varu pateikt tikai pie pašas auss, — Katja Ivanovna joprojām dūdoja. — Pagriez galvu.
Viņa pieskārās ar lūpām pie viņa auss, pagaidīja minūtes divas, kuru laikā viņš pārdzīvoja stāvokli, ko domās nosauca par «diezgan ciešamu», un pēkšņi pačukstēja:
— Tonij, es, šķiet, uzdāvināšu tev mazu bebi.
Pie velna! Ja Vasilovam būtu ielaista ausī galvaniskā strāva, viņš nebūtu uzlēcis augstāk kā tagad. Viņš pietrūkās no gultas, nosvieda spilvenu pa roku galam vienā pusē, segu otrā un trakās dusmās sāka dauzīt basās kājas pret grīdu.
— Velns-s, velns-s zina, kas tas ir! — viņš iekliedzās pilnīgi pārvērstu seju. — Es jūs aizsūtīšu atpakaļ uz Ņujorku! Es jūs nodošu tiesā! Lieciet mani mierā!
Katja Ivanovna nobālēja un pacēla rokas, it kā gribētu aizsargāties no sitiena. Viņas lūpas sakļāvās kā ziedlapiņas. Viņa stāvēja viņa priekšā kā šķīstības, nevainības un izmisuma iemiesojums un skatījās tik platām, tik bezpalīdzīgām acīm, ka Vasilovs negaidot apklusa, atmeta ar roku un aizbēga uz istabas otru pusi.
«Ko man darīt?» viņš domāja trakās dusmās. «Skaidrs kā diena: tā ir Vasilova īstā sieva … Viņa neko nenojauš … Un cik manīga, cik manīga, neraugoties uz visiem strīdiem … Neķītra, vieglprātīga, noziedzīga sieviete! Mīlēt šo banalo komunistu!…»
Viņa domu plūdums taisīja tik kaprizus līčločus, ka es kā autors būtu pilnīgi izsists no sliedēm, ja tas turpinātos ilgi. Par laimi viņš stingriem soļiem piegāja pie
Katjas Ivanovnas un, skatīdamies viņai garām, oficiālā tonī pateica:
— Es noliedzu, kategoriski noliedzu, ka tas ir mans bērns! Jūs varat darīt, ko gribat. Es mazgāju rokas nevainībā.
Ar šiem vārdiem viņš uzvilka kurpes, svārkus, uzlika platmali, paskatījās pulkstenī un izgāja, lai pastaigātos mājas priekšā pa Moikastritu, gaidot kādu, kas viņu paglābtu no nepanesamās tēte ā tēte[5] ar Katju Ivariovnu.