— Jukusi tauta! — viņš angliski iesaucās. — Mācīt večus ābecē! Un viņi, velns lai parauj, mācās un pat, šķiet, ar patiku mācās!
— Atvainojiet, ser, vai jūs esat anglis? — kāds jautāja viņam angliski, pieliecies pie pašas auss.
Vasilovs pacēla acis un ieraudzīja gara, atlētiska auguma cilvēku ar militāru stāju, sirmām ģenerāļa ūsām un elegantā komandiera formā. Viņš stāvēja Vasilovam blakus uz trotuārā un noskatījās, kā pa laukumu glītās rindās aizjāja kavaleristu kolonas.
— Jā, — Vasilovs mechaniski atbildēja, — es esmu tūrists .. Esmu pirmo reizi šai zemē.
— Par ko jūs tik skaļi izteicāt savu izbrīnu?
— Es brīnījos par to veču neprātu, kurus šai namā pa labi apmāca — ābecē.
— Ak, ser, tas ir viens no atjaunošanās veidiem, ko pie mums praktizē, — smaidot atbildēja komandieris. — Es pats nesen noliku eksāmenu politmācībā. Un uzdrošinos jums apgalvot, ka es ne savu kavaleriju, ne savus sar- kangvardus nemainīšu ne pret vienu armiju pasaulē, tik ļoti patīkami man bija sākt dzīvi no gala.
Viņš pielika divus pirkstus pie cepures, laipni palocījās Vasilovam un uzkāpa motocikletā.
Vasilova izbrīna jaucās ar skaudību. Viņš pavadīja ar acīm kavaleriju, kas drasēdama devās pāri laukumam, un gāja atpakaļ uz Moikastritu.
Pie kopmītnes parādes durvīm jau stāvēja divi cilvēki militāros formas tērpos, lūkodamies uz visām pusēm. Viens no viņiem bija Jevgeņijs Barfuss. Otru, gara auguma, pelēkām acīm un pīpi zobos, Vasilovs nepazina. Abi tūliņ pienāca viņam klāt, Barfuss saņēma viņu aiz rokas.
Garais nosauca savu uzvārdu:
— Rebrovs, — un pamāja automašīnai piebraukt tuvāk.
— Biedrs Rebrovs aizvedīs jūs uz Putilova rūpnīcu, mēs jūs gaidām jau desmit minūtes, — steidzīgi sacīja Barfuss. — Visus vajadzīgos paskaidrojumus jūs saņemsiet no viņa, viņš ir jūsu tiešais priekšnieks.
Ar šiem vārdiem Barfuss pielika pirkstus pie cepures, uzkāpa motocikletā un zibeņātrumā nozuda.
Neīstais Vasilovs iekāpa automašīnā, Rebrovs ielēca viņam nopakaļ, šoferis iedarbināja mašīnu, un kopmītne viņiem palika aiz muguras.
Arturs pašķielēja uz savu kaimiņu. Tas bija stalts, muskuļains cilvēks jauneklīgu seju, stingrām, plānām lūpām un smalku zoda līniju. Ausis svešajam bija mazas, gandrīz bez ļipiņām.
«Aristokrāti vēl nav izmiruši šai strādnieku un zemnieku zemē,» Vasilovs ironiski nodomāja. «Lieku galvu ķīlā, ka mana priekšniecība ir cēlusies no kādas senas dzimtas, kas pērusi dzimtzemniekus.»
— Biedri, — viņš to uzrunāja, — jūs droši vien arī agrāk strādājāt Putilova fabrikā?
Rebrovs izņēma no mutes pīpi un atbildēja labā angļu valodā:
— Jūs uzminējāt.
— Kur tad jūs mācījāties par inženieri? Droši vien Anglijā?
— Jūs atkal uzminējāt, — Rebrovs pasmaidīja. — Ja to, ko es darīju Anglijā, var saukt par «mācīšanos par inženieri», tad es mācījos Anglijā.
Vasilovs kādas minūtes pārdomāja, no kura gala atsākt iztaujāšanu. Bet, pirms viņš bija paguvis atvērt muti, Rebrovs izdauzīja pīpi, aši iebāza to kabatā, pagrieza pret Vasilovu seju, kas tā pārsteidza ar savu daiļumu un smalkumu, un draudzīgi ierunājās:
— Es taču esmu Putilova rūpnīcas eļļotājs, bet mans tēvs bija tai pašā rūpnīcā atslēdznieks. Septiņpadsmit gadu vecumā mani izsūtīja uz Sibiriju, es aizbēgu uz Angliju un kaut ko tur iemācījos, strādāju Birminghemā pie Paukinsa par kurinātāju. Pēc revolūcijas Putilova fabrikas strādnieki mani ievēlēja par direktoru — un nu manas zināšanas mazliet noderēja.
«Velns lai parauj!» Vasilovs atkal nodomāja, pieminēdams velnu šodien gandrīz vai simto reizi. «Es nevaru šo zemi saprast, pat ja trīsdesmit vācu Bedekeru būtu to aprakstījuši trīsdesmit valodās. Es atsakos to saprast!»
Viņi tagad drāzās pa platu šoseju, kam gar abām pusēm auga brīnišķīgas liepas. Steidzīgie gājēji devās vienā un otrā virzienā. Pilis mainījās ar ēnainiem dārziem, kur bija izrakti dīķi un kanali, un, beidzot, tālumā pret zilajām un pilnīgi skaidrajām debesīm pacēlās tūkstošiem dažāda augstuma, platuma un formas rūpnīcu dūmeņu. Tas bija vesels mežs pret debesīm paceltu roku, kas bija līdzīgas pastieptām lūpām, bet kas pūta dvašu neparasti viegli un neatstāja pie debesīm ne mazāko elpas pēdu.
— Mūsu rūpnīcas ciemats, — Rebrovs ierunājās, parādīdams ar pirkstu. — Mēs esam koncentrējuši visu mūsu ražošanu vienā vietā. Agrāk Pēterburgu no visām četrām debess pusēm apņēma rūpnīcas, bet tagad mēs tās pārcēlām uz šo kalnaino daļu un pārvērtām par eksperimentāli pētniecisku iecirkni. Īstenībā jūs strādāsiet rūpnīcā-muzejā, rūpnīcā-skolā, rūpnīcā-akademijā — redziet, kas tagad ir vecā Putilova rūpnīca. Paskatieties šurp: vai redzat tos trīs lokus, kas izskatās pēc trim stāviem?
Vasilovs skatījās, kur Rebrovs rādīja, un ieraudzīja dīvainu skatu: lejā, mūra sienas ietverts, stiepās pirmā stāva loks; spirālveidīgās kāpnes veda no tā uz otrā stāva loku, ko arī ietvēra mūra siena; pašā augšā vieglākā, daiļākā, portativākā architekturā celts, atgādinot koka veidojumu, pacēlās trešais loks, ko papildināja vējdzirnavu spārni, laukumi, kur nolaisties lidmašīnām, signa- lizacijas gaisa tīkls un vesela jūra sarkanu karodziņu, kas plīvoja starp dūmeņiem un vadu tīklu kā sārtas magones kviešu laukā. Šis skats visā savā galvu reibinošā daudzveidībā un simetrijā stipri aizgrāba Vasilovu.
— Vai tiešām jūs to saucat par ciematu? — viņš iesaucās. — Tas drīzāk izskatās pēc vispasaules izstādes.
— Jūs man neļāvāt pateikt visu līdz galam, — Rebrovs pasmaidīja. — Te jūsu priekšā atrodas vienotas saimniecības metodes rezultāti, pagaidām gan tikai zinātniski eksperimentālā formā. Jums šo metodi vajadzēs izstudēt, lai varētu strādāt kopā ar mums. Paskatieties lejā uz pirmo loku: tas aptver no rietumiem Ņevas krastmalu, somu granita masivus, kūdras purvus, no austrumiem — meža strēmeli. Te mums izvietota ieguves rūpniecība. Rau, šī Toksovas kalnu grēda, kas sniedzas šurp no Somijas robežas puses, dod mums ļoti bagātas minerālu atradnes, augstvērtīgu koksni, darvu, visus mums nepieciešamos izrakteņus. Milzīgā siena ap pirmo loku noder kā elektrouztvērējs; tas uztver Volchovstroja kolosālo elektroenerģiju, kas palīdz spridzināt dzīles un tiek novadīta uz augšu, uz otro loku. Tagad palūkojieties augstāk,'— Rebrovs turpināja, piecēlies un rādīdams uz priekšu, bet ar otru roku apņēmis viņa plecus, — palūkojieties turp: tas ir otrs loks; tur mums ir apstrādājošā rūpniecība. Vai jūs redzat milzīgo domnu dūmus un mirdzumu, vai dzirdat dzelzs zobratu klabēšanu, zāģu dziedāšanu, spēkratu tarkšķēšanu, motoru dūkšanu? Tur izejvielas kļūst par materialu, dabas dāvanas pārveidojas par darba produktu. Bet vēl augstāk — paceliet acis — ir visa mūsu ciemata greznums — fabriku rūpniecība, kas izgatavo no materiala fabrikatus, un tūkstošiem mūsu kravas lidmašīnu tos aizgādā uz pilsētu, ostu, tuvāko apkaimi un dzelzceļa maģistraļu stacijām …
— Brīnišķīgi! — Vasilovs iesaucās, atkal juzdamies kā inženiera Morlendera dēls. — Esmu lepns, ka atbraucu strādāt kopā ar jums. Bet es neredzu, biedri, kāda ir jūsu vienotās metodes jēga, izņemot visu rūpniecības apgabalu teritoriālu tuvināšanu.
— Kāda ir mūsu «vienotās metodes» jēga? Jūs to vēl neredzat, lai gan jau jūtat. Par to jums pastāstīs biedrs Enno, šīs metodes sargātājs. Tur viņš stāv pie ciemata ieejas. Viņš jau ir mūs ieraudzījis un sveicina …