— Mana tēva izgudrojums netika atstāts man — tēvs Krievijā bija uzrakstījis jaunu testamentu. Pēc šā jaunā testamenta izgudrojums jāiesaista cīņā pret komunistiem. Jā, tagad man tas viss liekas dīvaini. Es biju vienīgais dēls. Tēvs nezin kādēļ, neatstāja man nekādu mantu — viss palika viņa jaunajai sievai, par kuras esamību man nebija pat ne jausmas.
— Un kas ir šī jaunā sieva?
— Džeka Kreslinga bijusī sekretāre.
Atbildēdams Arturs Morlenders pats redzēja, kā noslēdzas viņa atbilžu loks un kā visas tās savelkas ap vienu cilvēku. Klausīdamies viņā, izmeklētājs saprotoši māja ar galvu. Viņš paguva šais mirkļos piezvanīt kādam pa telefonu, klausījās un pateica klausulē dažas replikas, bet pats joprojām skatījās uz Morlenderu un, kad nolika klausuli, pagriezās ar visu augumu uz viņa pusi:
— Mums nav ko gaidīt Sidorovu. Es nupat runāju ar cilvēku, kuram bija uzdots pavadīt jūsu tēvu pa mūsu zemi un izvadīt viņu aizbraucot. Šis cilvēks stāstīja interesantas lietas. Viņš tūliņ būs šeit.
Visu šo laiku Rebrovs sēdēja pie loga un kūpināja savu pīpi. Viņš nepiedalījās sarunā ne ar vienu vārdu. Taču, kad izmeklētājs apklusa, bet Morlenders, nodūris galvu uz krūtīm, domās pārcilāja atmiņā visu, kas ar viņu bija noticis Ņujorkā, Rebrovs klusu sacīja:
— Inženieris Jeremija Morlenders bija pie mums paraugiecirknī. Viņš izturējās draudzīgi. Kaut kā neticami, ka viņš būtu novēlējis savu jauno atklājumu, par kuru taču pats mums stāstīja, cīņai pret komunismu.
Nebija viņš šos vārdus pateicis, kad durvis klusiņām atvērās un uz sliekšņa parādījās «cilvēks», par kuru izmeklētājs bija runājis. Šis cilvēks — stalta un barga izskata jaunkundze ar sprogainiem matiem un zelta pensneju uz ērgļa deguntiņa, ģērbusies somu džemperī, pariziešu blūzē un zviedru zamša kurpēm kājās — jau tājoši pārlaida visiem skatienu.
— Lūk, iepazīstieties, — izmeklētājs plati pasmaidīja, — pazīstamais tulks. Ārlietu Komisariata darbiniece. Uzticības persona, var paļauties uz katru viņas vārdu. Apsēdieties, biedrene Serjožkina. Atkārtojiet klātesošajiem to, ko jūs man nupat teicāt.
Biedrene Serjožkina izņēma no itāliešu somiņas, ko greznoja Vezuva skats, jauku igauņu piezīmju grāmatiņu, atvēra to un, tajā neskatidamās, noskaldīja:
— Misters Jeremija Morlenders apmeklēja četras mūsu republikas, astoņus apgabalu centrus, Maskavu, Petrogradu, divpadsmit rūpnīcas, viņam bija sarunas un sastapšanās ar akademiķiem, profesoriem, strādniekiem, projektētājiem, viņš uzturējās trīs dienas Centralajā Aeroelektrocentralē, bija vizitē pie mūsu valdības vadītājiem, uzstājās radiofonā, izteikdams pateicību un apmierinātību, izsacījās par ciešākiem sakariem starp mūsu un ārzemju zinātni. Pēc paša lūguma viņam tika pasūtīta biļete uz tvaikoņa «Torpēda», kas atgāja uz Ņujorku sestajā jūlijā. Bet misters Jeremija ar šo kuģi neaizbiauca.
— Neaizbrauca! — Arturs nočukstēja. — Kāpēc?
— Aiz tā iemesla, ka ceturtajā no rīta Petrogradas aerodromā nolaidās kapitalista Džeka Kreslinga privātā amerikaņu firmas lidmašīna. Ziņas iegūtas no amerikaņu pilota, kas tai pašā dienā sameklēja misteru Jeremiju un tai pašā dienā uzaicināja viņu kaut kāda neatliekama iemesla dēļ lidot nekavējoties atpakaļ. Es personīgi pulksten sešos no rīta pavadīju misteru Morlenderu un redzēju, kā viņš aizlidoja. Naudu par kajiti uz «Torpēdas» misters Jeremija pieprasīt atpakaļ nepaguva.
— Ar «Torpēdu» pienāca viņa zārks, — dobji ierunājās Arturs. — Aiz visa tā slēpjas kāda tumša lieta.
— Noskaidrosim to! — īsi un draudzīgi teica izmeklētājs. — Biedrene Serjožkina, jūs varat iet. Bet tagad palūgšu jūs pastāstīt, ko tieši gribēja no jums jūsu pārģērbšanās organizētāji, kas, pēc visa spriežot, ir nogalinājuši nelaimīgo Vasilovu. Esiet savās atbildēs ļoti precizs. Es šoreiz tās pierakstīšu.
Arturs Morlenders iebāza roku kabatā un pēc kārtas izvilka un uzlika uz galda visu, ko bija saņēmis no Kreslinga bandas.
Citu pēc cita izmeklētājs paņēma rokā «lietišķos pierādījumus». Viņš pacēla ampulu pret gaismu un uzmanīgi apskatīja tās saturu, pārskaitīja kārbiņā gaišzilās bumbiņas, pašūpoja plaukstā pielādēto jaunās konstrukcijas automatu. Pārvilka ar pirkstu kā pār spēļu kāršu komplektu pār biezo gluži jaunu padomju naudas zīmju paciņu. Tad atstūma to visu sāņus, pateica «tā-ā» un atkal paņēma no kaudzes ampulu:
— Tas jums, Rebrov, uz jūsu laboratoriju… Nu, es jūs klausos, Morlender!
— Bez visādām diversijām, kas bija nodotas manā ziņā, man vajadzēja amerikaņu grupas vārdā pasniegt dāvanu — elles mašīnu, kuru man atsūtīs no Amerikas. Ne darbības ilgumu, ne raksturu es šai mašīnai pagaidām nezinu.
Izmeklētājs pierakstīja pēdējos vārdus, nolika spalvaskātu uz tintnīcas, piestūma uzrakstīto Arturam un pasniedza viņam spalvaskātu, lai parakstās.
Morlenders izlasīja un parakstījās. Viņš jutās bezgala noguris. Viņš sēdēja un gaidīja, kad viņu vedīs uz cietumu. Bet Rebrovs pēkšņi piecēlās, mierīgi piegāja pie viņa, paņēma zem rokas un veda sev līdz uz durvju pusi.
Izmeklētājs uzsauca nopakaļus Arturam:
— Neaizmirstiet turpināt savu lomu! Un nebaidieties neko — mēs spersim vajadzīgos soļus. Nekādā gadījumā ar mums vairs nesatiecieties, citādi viņiem var rasties aizdomas un viņi var jūs pazudināt, pirms mēs būsim paguvuši šai lietā iejaukties. Uz redzēšanos! Visu to labāko!
Sev par lielu izbrīnu Morlenders saprata, ka viņam tic, ka viņš ir brīvs, un, galvenais, — ka tagad viņš vairs nav pasaulē viens.
Trīsdesmit astotā nodaļa
kņaza Obolonkina kadri
Bija pagājušas dažas dienas, kas Arturam Morlenderam bija pārbagātas ar darbu, atziņām un draudzību. No Rebrova viņš uzzināja sīkumus par to, kā. tēvs bija apmeklējis laboratoriju; dzirdēja pēc viņa lūguma pre- cizi atkārtotos vecā Morlendera vārdus un runas; saprata, kāds liels lūzums bija noticis tēva uzskatos. Un arvien skaidrāka viņam kjuva Kreslinga un viņa bandas noziedzīgā loma. Kaut kur Ņujorkā viņi nogalināja tēvu, lai iegūtu sev izgudrojumu; kaut kur okeānā pieveda un novietoja uz «Torpēdas» zārku.
Arturs aizgāja uz ostu, uzzināja dienu un stundu, kad atkal vajadzēja pienākt «Torpēdai», un nolēma parunāt ar kapteini. Visas šās domas un darbi aizņēma visu Artura brīvo laiku, un tomēr, kad viņš atgriezās savā istabā, tās tukšums nospieda sirdi. Cik maz gan šī pārnākšana līdzinājās pirmajai! Istaba bija tumša, nemīlīga; drēbju pauna no Katjas gultas aiznesta prom, gulta pārklāta ar tīru, vēsu veļu; viņas maigo smaržu aromats izgaisis; neviens nebija viņam uzsildījis tēju, nolicis pie gultas rītakurpes, neviens negaidīja viņu, neienīda .. Naids! Lai arī kas bija Keti sūtījis pie viņa, tās naidu — asu, kaislu, acu dzīlēs zvērojošu, — bija izraisījis kaut kas personisks. No kurienes tas bija radies? Ko gan slēpa sevī šī sieviete?
Pretēji savai gribai Arturs domāja par Keti arvien biežāk un biežāk. Ne jau pirmā un pēdējā nakts uzplaiksnīja iztēlē, bet tas, kā viņi neviļus draudzīgi bija apmainījušies skatieniem, kad abi bija ieradušies no tvaikoņa kopmītnē un viņus abus pārņēma pirmie krievu zemes iespaidi. Šis skatiens bija saprotošs, pilns līdzjūtības un dalītu domu, skatiens, pēc kura varēja nākt jūtu noskaidrošana. Tā nevarēja skatīties neviens cilvēks no Kreslinga bandas. Kāpēc, kāpēc gan viņš nebija ar Keti par visu izrunājies? Un kur viņa tagad, kas ar viņu noticis? Arturs pa šīm dienām bija tik stipri pārmainījies, ka bija pārliecināts, ka arī ar Keti notikušas pārmaiņas.