Viņa virēja, apsējusi lakatiņu tā, ka tikai deguns palicis ārā, enerģiski atvairījās no liela, balta suņa, kas slējās augšā, bet viņai apkārt rosījās resnais kapteinis Mak-Kinlejs veltās cerībās paspiest viņai roku.
— Bjutij! Mak-Kinlej! — Tingsmeistars iekliedzās, cik plaušas atļāva, un metās iekšā istabā.
Pēc desmit minūtēm, kad baltais kamols bija reizes četras pārlēcis pāri sava saimnieka galvai, pa ceļam nolaizot viņa degunu un vaigus, bet pēc tam svētlaimīgi sastindzis, iebāzis purnu saimnieka plaukstā, Mak-Kin- lejs beidzot dabūja paspiest virējai roku un nopūties sacīja Tingsmeistaram:
— Sorovs sūta jums sveicienus, Mik. Viss iet kā pa taukiem. Lorijs, Neds un Vilings arī ir tur. Bjutija ieradās uz «Torpēdas» ar šīm driskām no Biska un vēl ar vēstuli Ilinoisas ģenerālprokuroram; to es nosūtīju pēc adreses. Saņemiet norakstu.
Šai līdzīgu uzrunu Mak-Kinlejs, būdams godīgs īrs, nebija vēl ne reizi savā mūžā teicis. Viņa runa līdz šim bija aprobežojusies ar tīri evaņģeliskiem «jā, jā» un «nē, nē», piebilstot vēl īsu vārdiņu «degvīnu!».
Tāpēc saprotams, ka viņš galīgi zaudēja spēkus un būtu iekritis virējai rokās, ja šī nebūtu ienesusi viņam krietnu mēriņu, kuru pati pa ceļam pāris reizes pacēla pie lūpām, lai pagaršotu tā saturu.
— Mēs esam nabadzīgi cilvēki, bet godīgi, ser, — viņa stingri noteica, iemezdama no mēriņa trešo reizi. — Mēs nepasniedzam viesim ne tikai vīnu, bet pat arī vienkāršu ūdeni, nezinot — klunk, klunk, — vai tam laba — klunk — smarža, ser!
Mak-Kinlejs bez šaubām būtu labāk vēlējies iztikt bez šīm laipnībām. Kamēr viņš iztukšoja mēriņu, pie Tingsmeistara skriešus pieskrēja Midltaunas telegrāfists un, apskatījies visapkārt, pačukstēja:
— Mend-Mess!
— Mess-Mend! — Miks atbildēja. — Kas noticis? _
— Depeša, Mik, — telegrāfists satraukts atbildēja un iespieda viņam saujā papīriņu:
Tas bija no muitas zēniem. Zēni ziņoja, ka nepazīstams cilvēks piekļuvis pie sūtījuma, kas adresēts Vasilovam, un apmēram stundu bijis viens pats pie tā.
Tingsmeistars divas reizes izlasīja zīmīti un iegrima domās, lūpas sakniebis. Viņa plati ieplestās zilās acis paskatījās lejup uz Bjutiju, pēkšņi kaut ko nolēmis, viņš saņēma suni aiz kaklasaites.
— Sliktas ziņas, Mak-Kinlej. Kaut tik nu neatklātu mūsu darbu! — viņš teica īram, kas šai brīdī slaucīja lūpas. — Paziņojiet uz rūpnīcu, ka man drudzis. Bet mēs ar Bjutiju (suns kā traks sāka kulstīt asti) … ka mēs ar Bjutiju iesim sūtījumam pa pēdām, un es nebūtu Tingsmeistars^ ja nesajauktu kārtis šim Gregorio Cičem.
Četrdesmit trešā nodaļa Morlenders rīkojas
Smidzināja viegls, pelēks lietutiņš, atstādams uz sejām un apģērbiem mikroskopiskus ūdens pilieniņus. Arturs Morlenders, staigādams šurp un turp pa kuģu piestātni, bija nosalis un juta vieglas trīsas. Īstenību sakot, tam par iemeslu nebija Petrogradas lietutiņš. Visas pēdējās dienas Morlenderu mocīja šī pretīgā vajāta zvēra sajūta. Viņš juta sev aiz muguras neatlaidīgu acu pāri; redzēja gar ielas malu vieglu ēnu, kas krita aiz viņa paša ēnas; katru reizi, kad vajadzēja ieiet savā miteklī vai iziet ārā, viņš redzēja gan garo cilvēku ar kataraktiem acīs, gan veco ubadzi, ko bija sastapis jau pirmajā dienā, kad iebrauca. Bet rītos, līdzko viņš nokāpa lejā pa trepēm, pie durvīm stāvēja jocīgs austrumnieciska tipa cilvēks, brūns kā abesinis. īstenībā tas bija zābaku spodrinātājs. Viņš pastāvīgi sēdēja tur pie Moikastrita Nr. 18 parādes durvīm, sakāris uz koka stativa visādas mantas: zābaku saites, sukas, gumijas papēžus, pazoles, starpzoles, bet apakšā zem taburetes salicis rindā veselu sēriju apavu krēmu. Tikko pamanījis garāmgājēju, spodrinātājs uzvilka kādu nacionalu dziesmu, kas skanēja apmēram tā:
Azer — Azer — Azer — bai — džana!
Romašvili — Erevana!
Arī Arturs Morlenders bija pāris reizes tīrījis pie viņa zābakus.
Bet šodien bija noticis kaut kas dīvains. Šorīt spodrinātājs, ieradies pretēji paradumam mazā gaismiņā, pats piedāvājās nospodrināt viņam zābakus un pat sagrāba viņu aiz kājas, lai gan Morlenders, baidīdamies nokavēt «Torpēdas» pienākšanu, netaisījās apstāties. Bet viņš nepaguva atvairīties, kad viņa zābaks jau bija noziests no abām pusēm ar biezu krēma kārtu, bet spodrinātājs, galvu nepaceldams, pēkšņi klusu iejautājās vistīrākā ang]u valodā ar amerikaņu akcentu:
— Mister Morlender, vai jūs nezināt, kur palikusi jūsu skaistā sieva?
— Kas jūs tāds esat? — pārsteigtais Morlenders tikai paguva iesaukties.
— Neizrādiet, ka jūs ar mani sarunājaties… Mani Džeks Kreslings nolicis jūs izsekot. Bet es nepiederu pie viņu bandas. Mans vārds ir Vilings, atslēdznieks Vilings. Sekot es jums sekoju, lai mani neturētu aizdomās, un ziņoju par jums tīru patiesību: ka jūs bijāt Čekā, ka jūs atdevāt viņiem savu indi un bumbas, ka jūs acīm redzot esat pārsviedies no viņu krasta uz citu krastu. Ziņoju, bet pats pēc pretējās puses lēmuma sargāju un uzmanu, lai gadījumā, ja būtu kādas machina- cijas, glābtu jūsu dzīvību. Sapratāt?
— Sapratu, — Morlenders atbildēja, lai gan nesaprata absolūti nekā. — Bet Kete, Katja Ivanovna, ko tad viņa? No kuras puses viņa?
— No pretējās, tas ir mūsējās, strādnieku puses. Neuztraucieties, viņai arī, jādomā, kļuvis skaidrs, kur jūs esat pārsviedies.
Arturs tumši nosarka:
— Kur viņa atrodas?
Vilingam izkrita no rokām suka, bet tūliņ viņš to pacēla. Viņa seja izskatījās nobēdājusies:
— Vispirms spodrums, tad spīdums. Paceliet purngalu tuvāk, tā… Bet mēs jau cerējām to uzzināt no jums … Tātad pazudusi meitene! Lielas bēdas mums …
Bet te piebrauca motociklets, un Vilings drūmi apklusa, savākdams savas sukas un plīša gabaliņu.
Arturs Morlenders aizbrauca uz piestātni ar mokošu nemieru sirdī, Kete pazudusi! Meitenes draugi nezina, kur viņa palikusi. Un viņš bija viņu padzinis no kopējās pajumtes, kurā viņi dalījās! Bet tūlīt pienāks «Torpēda». Desmit minūtes viņš parunās ar kapteini un uzzinās sava tēva bojā ejas noslēpumu …
Visdažādāku jūtu plosīts, uztraukts, bāls, viņš devās augšā uz klāja, līdzko pēdējais pasažieris bija nokāpis. Augšā uz tiltiņa, noskatīdamies, kā viņš kāpj, stāvēja neliela auguma cilvēks kapteiņa cepurē, zem kuras sarkanīgi lāsmoja biezi, rudi mati. Likās, it kā šai cilvēkā nebūtu nekā sevišķa, un tomēr Morlenderam pār muguru pārskrēja savādi drebuļi. Sarkanmatainais panāca dažus soļus viņam pretī.
— Jūs darījāt pilnīgi pareizi, ka atnācāt pats saņemt kasti, ko jūs pasniegsiet šejieniešiem amerikaņu darbaļaužu vārdā! — laipni uzsāka kapteinis Greguars, līdzko Morlenders bija uzkāpis uz klāja. — Nedrīkst pieļaut piestātnē demonstrācijās. Bet te, šķiet, gatavojas tās rīkot… — Viņš parādīja ar pirkstu lejā, un Morlenders apgriezies ieraudzīja, ka pie trapa sāk pulcēties pūlis, kāds uzmet gaisā cepuri, kāds uzsauc: «Lai dzīvo tirdzniecības līgums!…»
— Ieiesim pie manis, — kapteinis turpināja, iedams pa priekšu un rādīdams ceļu. — Te ir mana personīgā kajitē… Boj!
Neļaudams viņam izrunāt līdz galam, jau skrēja zēns ar paplāti.
Glāzes pielietas, cigāri aizsmēķēti, Morlenders sēž mierīgi krēslā. Bet kapteinis it kā izbrīnījies un pārsteigts visu laiku cieši raugās viņa sejā. Cīnīdamies ar nepārvaramu bezspēku, kas viņu pārņēma līdzīgi snaudai ar vaļējām acīm, Arturs Morlenders beidzot atrada vārdus, kas daudzas dienas viņam bija bijuši uz mēles: