— Kaptein, man ir kāds jautājums. Kur tieši un kādā veidā zārks ar manu tēvu Jeremiju Morlenderu nokļuva uz jūsu kuģa? Mana pamāte, cik atceros, runāja ar jums, bet man neiznāca…
Arturs gribēja turpināt, bet pusvārdā aprāvās. No kapteiņa dīvainā, plati ieplesto acu skatiena viņam mēle pielipa pie aukslējām, visi locekļi sastinga, mati uz galvas sacēlās gaisā. Mute kļuva neciešami sausa. Beidzot viņš atplēta muti, ierāva gaisu un nodūra galvu uz krūtīm. Viņš bija iemidzis.
Kapteinis Greguars divreiz nospieda zvana pogu. Ienāca mičmanis Kovaļkovskis kopā ar gara auguma sirmu cilvēku, kuram bija katarakti acīs un kurš lasītājam jau pazīstams zem nabadzīgā grafa maskas.
— Jums taisnība, — kapteinis sausi noteica. —- Vajag viņu pievākt, bet pagaidām atstāt dzīvu. Nogādājiet turpat, kur novietota kaste un jau atrodas viņa pavadone. Es atbraucu ar Džeka Kreslinga tiešu direktivu nosūtīt Vasilovu vēl pirms dāvanas pasniegšanas kā ekskursantu uz Centrālo Aeroelektrostaciju — tikai paskatīties, iepazīties, parunāties un vairāk neko, — bet aizejot atstāt tur nemanot šīs bumbiņas, kam piemīt lēna iedarbība. Bet šis cilvēks ir mūs nodevis. Viņš nav noderīgs. Taču, ja esam nogrimējuši vienu, viegli varam nogrimēt arī otru. Jūs, graf, esat apmēram tāda paša auguma. Grimētājs, kas no Morlendera iztaisīja Vasilovu, ir te. Viņš jums piešķirs līdzību, un uzdevumu braukt uz Aeroelektrostaciju uzņemieties jūs. Bet šo te… — kapteinis Greguars piedūra ar purngalu pie Artura kājas, — turēsim hipnozē un nosūtīsim pasniegt dāvanu.
— Lieliski! — skābeni atsaucās šķietamais ubags. — Viņi tam uzticas. Izvelciet tikai viņam dokumentus manām vajadzībām …
Bet velti kapteinis grābstījās pa aizmigušā kabatām. Morlenders savus dokumentus bija atstājis istabā uz galda. Zābaku spodrinātājam, kas pildīja savu dienestu, nebija grūti iemest aci Artura pamestajā istabā, lai lieku reizi pārliecinātos, vai miss Ortone neslēpjas kaut kur tuvumā. Ielīdis istabā un ieraudzījis uz galda Vasilova dokumentus, nosvērtais Vilings katram gadījumam bija iebāzis tos sev krūšu kabatā, lai nevarētu pārsteigt nekāda nejaušība. Tādējādi kapteinis Greguars pie Morlendera nekā neatrada.
— Jūs, graf, aizbrauciet uz rūpnīcu un palūdziet, lai jums iedod caurlaidi pie stacijas galvenā montiera, un
viss. Bet tagad — aši aši atgūstiet savu jauneklību, noņemiet parūku, kataraktu grimu, uzacis, krunkas un nododiet sevi mūsu burvja rokās! Jā, vēl kas: fonografs atkārtos jums vairākas reizes Vasilova runu, un jūs pamēģiniet savā istabā piesavināties tās intonāciju un tembru.
Četrdesmit ceturtā nodaļa zvēra midzenī
Aizritēja viena stunda, divas. Visu šo laiku zem nezināmā grimētāja pirkstiem notika brīnišķīgas pārmaiņas tai pašā kajitē, kur vēl nesen topošā Vasilova lomā viņam pretī bija sēdējis jaunais Arturs Morlenders. Vājais un dzīslainais krievu grafs ļoti maz līdzinājās Morlenderam, izņemot varbūt augumu un stāju. Bet, noņēmis un notīrījis rupjos uzlīmējumus, kas padarīja grafu par vecu ubagu, grimētājs ķērās pie savām pincetēm un otiņām. Mazpamazām šis nenoteiktā vecuma izkaltušais grafs ieguva tā paša komunista Vasilova sejas vaibstus: āda kļuva gluda, krunkas izzuda, lūpu kaktiņi pacēlās, nokarenie vaigu maisiņi izlīdzinājās, zem grimētāja pirkstiem izauga jaunas uzacis. Darbs bija smalks un stiprs — tai pašā vietā, tai pašā kajitē radās tas pats cilvēks, radās gandrīz turpat, kur tas nesen bija nogalināts. Un visu šo laiku Arturs Morlenders gulēja dziļā miegā kapteiņa Greguara kajitē.
Kad beidzot nepazīstamā burvja darbs tuvojās beigām, kapteinis un mičmanis Kovaļkovskis noliecās pār Morlenderu. Viņi novilka tam zābakus un drēbes, nocēla no krēsla un ar pūlēm iebāza nekustīgo ķermeni lielā kastē, kas atradās kajites kaktā. Tika uzlikts vāks ar elpošanai atstātām nemanāmām spraudziņām, ataicinātie matroži jau iešuva kasti audeklā, kad pēkšņi grimētājs uztraukts izsauca kapteini.
No Morlendera kājām novilktie zābaki nekādā veidā nelīda virsū grafa kaulainajai, bet neparasti garajai pē- daM Aizritēja vēl kāda pusstunda, līdz sadabūja piemērotu zābaku pāri mičmaņa Kovaļkovska garderobē. Bet pats mičmanis pa to laiku atradās uz klāja un zvērīgi lamājās, jo raibais pūlis, kas bija sapulcējies «Torpēdas» priekšā, kjuva arvien lielāks un lielāks. Kad ceļamā krāna tauvā sašūpojās pirmā kaste, ko nolaida no «Torpēdas», krastā atskanēja skaļi saucieni: «Tā ir draudzības dāvana!», «Amerikas strādnieku sūtījums.», «Lai dzīvo draudzība ar amerikaņu darbaļaudīm!». Kasti ātri saķēra lejā stāvošie «Torpēdas» matroži, tūlīt aiz tās jau gaisā šūpojās otra. To publika nebija gaidījusi un ņēmās spriest un prātot, kas sūta, ko sūta un kam tiek sūtīta otrā kaste. Tai brīdī, kad matroži saņēma arī otro un, novietojuši abas kastes stumjamos ratiņos, stūma tās pa betonēto celiņu prom no piestātnes, augšā uz klāja iznāca inženieris Vasilovs. Viņš kāpa lejā pa trapu klusēdams — fonografs vēl nebija tam iemācījis Morlendera runas īpatnības. Kāpdams viņš vēlreiz atskatījās uz «Torpēdu» un pamāja ar roku kapteinim Greguaram.
Tieši tai mirklī viņu ieraudzīja atslēdznieks Vilings, piesteidzies pie piestātnes tai pašā tumšādainā zābaku spodrinātāja izskatā, kādā viņš mēdza sēdēt Moikastritā.
«Mans zellis, šķiet, dzīvs un vesels un pat atsveicinās draudzīgi no kapteiņa!» viņš atviegloti nodomāja. «Bet kas tad tas?»
Izberzējis acis, viņš aizspraucās tuvāk pie trapa. Viņa skatiens sastapās ar tā Vasilova skatienu, kurš kāpa lejā pa līganajiem pakāpieniem — acis bija svešas un to skatiens neizteiksmīgs. Tomēr Vilings neskatījās tagad Vasilova sejā — viņš skatījās uz tā zābakiem. Rītā viņš pats bija tīrījis Morlendera melnos amerikaņu zābakus un nospodrinājis tos spožus, bet šie bija brūni, zviedru firmas zābaki, trīs četrus numurus lielāki.
«Ehē!» Vilings nodomāja, pagriezās pret pūli un acīm meklēja N^du, atrada un ar galvas mājienu pasauca pie sevis.
— Ned, — viņš tikko dzirdami tam pačukstēja, — mans uzdevums ir sekot šim zellim. Man šķiet, ka tas nav Morlenders. Bet tu paseko, kur aizved šīs kastes, un nevis vienu, bet abas. Kā nu gribi, raujies kaut vai uz pusēm, bet neizlaid no acīm ne vienu, ne otru.
Neds pamāja ar galvu un tūliņ nozuda. Nosvērtais Vilings, tāds pats nosmulējies, kā bija, mēģināja kliegt kopā ar pūli kaut ko līdzīgu «urā Vasilovam» un pat pašķirt nācējam ceļu, neveikli uzminis ar zābaku viņam uz kājas, bet garāmejošā cilvēka acīs nebija itin nekā pazīstama. Cepuri pacēlis un sveicinādams pa labi un pa kreisi, nepavisam ne Morlendera straujajā un vieglajā gaitā, bet pat ar zināmu pieradumu mākslīgi pieklibot, neīstais Vasilovs piegāja pie mašīnas, kas viņu gaidīja.
Pa to laiku īstais Morlenders, cieši iespiests kastē, ļoti ātri tika nogādāts kādā vietā, kur viņu diezgan rupji nosvieda uz grīdas. Bet viņš nejuta sviedienu, tāpat kā nedzirdēja instrumentu klaudzēšanu un čīkstēšanu, noņemot vāku, un nejuta smacīgā gaisa strāvu, kas iesitās sejā, kad kaste bija vaļā.
Morlenders vēl arvien gulēja, lai gan ne tik cietā miegā. Viņu izcēla ārā un nolika uz paklāja, piesienot pie inasiva ozolkoka galda kājām. Pēc tam viņam stingri sasaistīja kājas un rokas un uzsvieda virsū audeklu, kurā bija bijusi iešūta kaste. Visu to padarījuši, cilvēki aizgāja, nepievēršot uzmanību otram sasietajam, kas gulēja pretējā kaktā.
Kad soļi apklusa un minūtes divas valdīja pilnīgs klusums, sasietais meitenes augumiņš kaktā sāka izrādīt zināmas dzīvības zīmes. Viņa vairākas reizes krampjaini noraustījās līdzīgi zivij, kas mēģināja peldēt pa sauszemi un, valstīdamās no vieniem sāniem uz otriem, sāka pamazām rāpot, pareizāk — velties uz aizmigušā Morlendera pusi. Ar pirkstu galiem viņai izdevās saņemt un mazpamazām novilkt no viņa sejas audeklu.