Выбрать главу

Bet pa to laiku ar Morlenderu notika lēnas pārmaiņas. Miegs sāka to atstāt. Dzīves skaļie trokšņi, gaisa strāvas, sasietās rokas, traucētā asinsriņķošana, saules zaķītis, kas krita caur logu uz viņa sejas, un, beidzot, kāda cilvēka elpa blakus — sāka viņu arvien vairāk un vairāk tuvināt atmodai. Morlenders nošķaudījās, reizē ar šķaudienu atvēra acis un jutās nāvīgi nelabi. Nelabums kāpa kaklā, rokas un kājas lauza. Viņš pameta skatienu uz vienu un otru pusi — un ieraudzīja sev blakām uz grīdas Katju Ivanovnu.

Tā bija pavisam cita Kete. Viņas seja bija novājējusi, to klāja bada un ciešanu dzeltenās un zilās ēnas. Cirtas bija sajukušas un savēlušās ērkulī. Sasieto roku nagi bija netīri un aplūzuši no nemitīgajiem mēģinājumiem pārraut striķus. No mutes tai rēgojās ārā lupatu vīšķis. Bet tāda viņa Arturam likās tuvāka, saprotamāka un cilvēcīgāka.

—   Pierāpojiet tuvāk pie maniem pirkstiem, lai es varu izvilkt vīkšķi, — viņš tikko dzirdami čukstēja.

Tas nebija viegls darbs. Ar striķiem sasietās Morlendera rokas bija uztūkušas. Bet viņa pirksti bija lokani un gari. Ar mokām dabūjis pirkstu galus kopā, viņš satvēra lupatu vīkšķi. Meitene viņam palīdzēja, uzmanīgi paliekdama galvu sāņus. Mazpamazām riebīgā lupata beidzot tika izvilkta, bet Kete uzreiz nevarēja pakustināt lūpas.

—   Kur mēs atrodamies? — viņš klusu vaicāja.

—   Pie padomju tautas ienaidniekiem, baltgvardiem, — viņa ar pūlēm atbildēja. — Jūs daudz nerunājiet, citādi jums kļūs nelabi, bet ūdens te nav. Piecas dienas, desmit dienas — nezinu, cik ilgi pagājis kopš tās dienas, kad atstāju jūs, neesmu redzējusi ne ūdeni, ne maizi. Dzīvoju no tā, ko viņi iešļircina zem ādas. Kā jūs nokļuvāt viņu nagos?

—   Bet jūs?

—   Apmaldījos un pati ielīdu zvēru midzenī… Mani nesauc par Katju Ivanovnu — es esmu Viviana Ortone, Kreslinga kantora mašīnrakstītājas meita. Jūsu tēvs mīlēja manu māti. Viņa tika noindēta … un tika noindēta tā, it kā to būtu izdarījis jūsu tēvs… Es gribēju atriebt savu māti viņa dēlam …

Morlenders pagriezās pret Vivianu, par spīti nelabumam un sāpēm rokās, ko sagādāja ap locītavām iegrau- zušies striķi. Viņš paskatījās uz meiteni kā nopietns un godīgs nelaimē iekļuvis jauneklis, viņa atbildēja ar tikpat nopietnu, atklātu skatienu.

—   Kete… Viviana! Tēvs nekad to nebūtu darījis, nevarēja izdarīt… Nekad, saprotiet?

—   Es sāku tā domāt.

—   Arī mani piekrāpa. Mēs esam līdzīgi, bēdu brāļi. Aizmirstiet, piedodiet pagājušo! Mēģināsim kopīgi izkļūt no šejienes. Panāciet tuvāk, es pārgrauzīšu jūsu striķus.

Viņa pievēlās Morlenderam gluži klāt, un viņš ar saviem spēcīgajiem zobiem sāka šķetināt vaļā un šķipsnu pa šķipsnai kost pušu. Pēc tam ar atbrīvoto roku viņa padarīja vaļīgākus bēdu brāļa pinekļus. Un, raisot vaļā striķus, ne vārda nerunājot, tikai ieliekot ikvienā kustībā savu dziļo, iekšējo mieru, kas bija radies vienam no otra tuvuma, un remdējot alkas vienam pēc otra, alkas — ko viņi paši vēl nenojauta, Viviana un Morlenders atbrīvojās no pinekļiem, bet nemanot kļuva ciešāki citi pinekļi, kas sasaistīja viņus uz visu mūžu.

Četrdesmit piektā nodaļa aeroelektrostacijas montieris

Visas šīs dienas techniķis Sorovs pavadīja bezdarbībā: vecā purva drudža lēkme, kas viņam bija uzbrukusi jaunībā mitrajās Kreslinga šachtās, pēkšņi nolika viņu gar zemi. Lādēdams savu' slimību, viņš izgāza dusmas uz trim uzticamajiem draugiem, kas bez kurnēšanas nāca viņu apkopt un veica svarīgu darbu pilsētā.

Sorovs zināja visas ne pārāk priecīgās vēstis: Miks bija viņam telegrafējis, ka pēdējā brīdī Kreslings acīm redzot apmainījis pulkstenī mechanismu, ko techniķis Sorovs tik asprātīgi bija padarījis nekaitīgu, un Lorijs Lens pēc viņa pavēles jau sazinājies ar padomju varas iestādēm un tās sīki informējis. Sorovs zināja arī par notikumiem, kas gatavojās Petrogradā — svinīgo Petro- gradas padomes sēdi un psichiatru kongresu. Šodien, juzdamies krietni labāk, viņš piecēlās, apģērbās un apmainīja gulēšanu pret staigāšanu. Kad trīs uzticamie draugi — gaišmatainais Lorijs, klusais Neds un nosvērtais Vilings zābaku spodrinātāja izskatā — iemeta aci viņa istabā, tie ieraudzīja, ka vecais Sorovs, pēc paraduma salicis rokas uz muguras un mērī — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, no vienas sienas līdz otrai, — savas istabas mazo platību.

— Sēdieties, klājiet vaļā, zēni! — viņš pamāja tiem ar galvu, nepacietīgi turpinādams savu pastaigu, no kuras drudzis viņu tik ilgi bija atturējis. — Kas jauns? Kur Miks? Vai «Torpēda» pienākusi? Vai miss Ortone atradās? Sāc kaut vai tu, Lorij 1

Nabaga Lorijs nosarka un nodūra galvu. Visu šo laiku, dienām un naktīm, viņš nesekmīgi bija meklējis pazudušo skaistuli. Bet viņam nebija izdevies atrast ne pēdu, ne kaut ko tādu, kas uz to norādītu. Viņa seja bija samulsusi un nomākta.

—   Neko, Sorov, neesmu atradis. Miss Ortone kā ūdenī iekritusi. Pats Morlenders mums nevarēja palīdzēt — Vilings stāsta, ka Arturs viņu neesot redzējis kopš tā brīža, kad viņa iegājusi no istabas. Arī čemodānu neviens neesot pieprasījis.

Sorovs pašūpoja galvu. Lorija nelaimīgais izskats atturēja viņu pateikt kādu vārdiņu, kas viņam jau bija mēles galā. .

—   Un tu, Ned? — viņš jautāja pēc zināma klusuma brīža, kas visus nomāca.

—   Manas ziņas ir labākas. Divas kastes — ņem vērā: ne vienu, bet divas — nocēla no «Torpēdas. Es izsekoju, kurp tās aizveda. Abas nogādātas vienā un tai pašā vietā. Uz pirmās — zinu precizi, pats ar lupu saskatīju — mūsu zīme. Tajā laikam tas pats pulkstenis, Sorov. Kas otrā — nav zināms.

Nosvērtais Vilings cītīgi nokremšļojās:

—   Man ir svarīgas ziņas. Vispirmām kārtām pateikšu, ka noskatīju visus pasažierus, Miku starp tiem neredzēju. Otrkārt, Morlenders aizgāja pie kapteiņa Gre- guara, nosēdēja stundas divas viņa kajitē, pēc tam iznāca no turienes … Nu, Sorov, gaidi brīnumus, vecīt! Iznāca atkal viņa vietā cits. Iztaisīts pēc Vasilova, neko teikt, tikai tas nebija Morlenders. Bet kur pats Morlenders, dzīvs vai miris — nezinu. Tas vēl nav viss. Jaunais Vasilovs aizbrauca no «Torpēdas» tieši uz rūpnīcu. Ko viņš tur darīja, kā tu domā? Izdabūja sev caurlaidi un atļauju doties uz Centrālo Aeroelektrostaciju!

—   Uz Aeroelektrostaciju! — lielā nemierā iesaucās Sorovs, pārstājis staigāt. — To mēs netikām paredzējuši. Ir kaut kas jādara. Bet kāpēc atļauju no rūpnīcas? Viņam taču kabatas pilnas dokumentu, un viņam uzticas, Viling?

Netīrais zābaku spodrinātājs pasmīnēja, izvilka no platajām biksēm kabatas portfeli, bet no kabatas port- feja — dažas mazlietiņ ar zābaku krēmu noziestas lapiņas un lepni izklāja tās Sorovam priekšā:

—   Te ir tie dokumenti. Es tos savlaicīgi pievācu Morlendera istabā.

—   Ziķeris! — Sorovs uzslavēja. — Redziet ko, puiši… Laika vairs nav daudz. Kur ir tavs jaunais zellis, Viling?

—   Rūpnīcā. Līdz rītrītam nevar neko iesākt — iekļūšanas laiks stacijā jau beidzies.

—   Labi. Lorij, kur trauciņi ar grimu?

Lorijs Lens ne bez izbrīnās atnesa viņam kasti ar krāsām.

—   Nu, apsēdieties visi trīs rindā, lai man nevajadzētu apstrādāt katru atsevišķi!