Viņš mechaniski atvēra dažas aploksnes, ātri tās izlasīja un sāka kaut ko rakstīt savā piezīmju grāmatā. Pāvels Tusks bija akurats cilvēks. Lai gan viņam bija uzspiests dīvains nedzīvuma un sastinguma zīmogs, kas raksturoja visu viņa ārieni, Tūska acis pauda dziļu inteliģenci. Viņš jau bija ticis ar savu darbu pusē, kad viņa rokās nonāca neliela, diezgan netīra aploksne, kas oda pēc tabakas dūmiem. Tikpat metodiski kā iepriekš viņš atvēra arī šo aploksni un gribēja iegrimt lasīšanā, kad pēkšņi viņa seja piesarka, acis iemirdzējās kā ārprātī- gani. Misters Tusks pietrūkās kājās un ar skatienu meklēja pēc zvana. Jāatzīstas, ka viņa manieres nepavisam neatgādināja no emigrantiem cēlušās dienestpersonas manieres. Nēģeris, kas uz viņa zvanīšanu ienāca, apstājās pie durvīm kā sālsstabs.
— Ei, paklausieties! — priekšnieka tonī teica sekretārs, turēdams rokā aploksni. — Kas līdz šim lasīja mistera Milki korespondenci?
— Miss Junona, — nēģeris nošļupstēja, ieplētis lielas acis.
— Pasauciet viņu šurp!
— Miss Junona pašlaik sēž piena vannā, — nēģeris uzdrošinājās ziņot.
— Pasauciet viņu, kad būs beigusi! — sekretārs teica un atkal iegrima vēstules lasīšanā.
— Nolla, — nēģeris teica resnai nēģerietei, kas pārzināja miss Junonas istabenes, — pasaki jaunajai miss, lai viņa kāpj ārā no piena. Sekretārs gaida un nevar vien sagaidīt, kad viņa nāks, tā arī pasaki.
— Muļķis! — nēģeriete atbildēja. — Labāk būtu nosaucis par jaunu to sālīto govs gaļu, ko viņa izsniedz pusdienām!
Un, sasējusi zem zoda aubi, viņa devās uz vannas istabu, kur miss Junona Milki mierīgi sēdēja pienā sev par apšaubāmu noderīgumu, taču par lielu laimi saviem tuvākajiem, jo piens, kā zināms, neizceļas ar caurspīdīgumu. Miss Junona nebija garīgi stipra, bet šī stingrā rakstura galvenā iezīme bija prasme nepadoties liktenim ne dzīvai, ne mirušai.
— Tu saki, viņš aizjāja vēlu naktī, neliekot nevienu modināt? — viņa pārjautāja savai istabenei, kas gatavoja miezerī balzamu no izkaltēta heliotropa, pūdera un dažādām ziedēm.
— Tā tas bija, miss, — istabene vēlīgi atbildēja. — Zirgu puisis stāsta, ka viņš, gaidīdams zirgu, dīžā- jies kā strauja ķēve, tad ielēcis seglos un projām.
— Re, ko nozīmē greizsirdība… — domīgi noteica miss Junona, noknakšķinādama pienā kaulus gluži kā kastaņetes. — Nekad neieteicu tev, Doroteja, stāstīt jaunam pielūdzējam par saviem dievinātājiem. Tas šausmīgi iedarbojas uz viņu patmīlību!…
Viņa pāris minūtes klusēja, tad sapņaini noteica, skatīdamās griestos: — Man nevajadzēja, viņam klātesot, tā priecāties par mistera Tūska ierašanos, pavisam, pavisam nevajadzēja!
— Misters Tusks lūdz miss Milki pēc iespējas ātrāk iznākt pie viņa … — aizelsusies pateica Nolla, pabāzusi pa durvīm melno galvu. — Viņš teicis Samam, Sams man, bet es …
Miss Milki neļāva viņai izrunāt līdz galam. Uzmetusi Dorotejai triumfējošu skatienu, viņa pašķīra piena viļņus un iznira no tiem visā savā Afrodites staltumā.
Pēc pusstundas terasē sīkiem solīšiem ieskrēja rud- mataina meitene īsā kleitiņā:
— Iesim brokastīs, dārgais mister Tusk! Darbs var pagaidīt! — viņa burvīgā naivitatē iesaucās un ieķērās sekretaram elkonī.
Bet sekretārs izrādīja neparastu stūrgalvību. Viņš caururbjoši paskatījās uz meiteni, pasniedza aploksni un teica:
— Izlasiet vēstuli un pamēģiniet atcerēties, kur jūs esat likusi iepriekšējo, uz kuru autors atsaucas.
Miss Milki neviļus paklausīja sekretārā pavēlei. Viņa izlasīja:
Nezināmas izcelšanās, nogādāta ar suni, kas ieradies no Amerikas Kronštatē, un nosūtīta adre- satam ar kuģa «Amelija» kapteiņa ira Mak-Ķinleja starpniecību.
Pēc šiem lielajiem ķeburiem, kas bija pamatīgi ap- vēdīti ar tabakas dūmiem, sekoja vēstule:
ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM
Augsti godājamies ser, ja Jūs esat saņēmis manu iepriekšējo vēstuli un izņēmis sainīti no manas slēptuves, Jums nebūs neinteresanti uzzināt Morlenderu lietas turpinājumu. Es turu rokās visus pavedienus. Es esmu ievietots trako namā, no kurienes vislabāk sekot galvenajam noziedzniekam. Jūs mani sastapsiet, ja pieprasīsiet atbrīvot no 132. kameras prātā jukušo
Robertu Druku.
Miss Milki nepacietīgi paraustīja plecus:
— Dārgais mister Tusk, viņš nemaz neslēpj, ka ir prātā jucis. Es nevaru saprast, vai tiešām kāds var piešķirt nozīmi prātā jukušu vēstulēm!
— Bet jūs saņēmāt viņa pirmo vēstuli?
— Ak, cik jūs esat neatlaidīgs! Lūk, tai lādē ir absolūti visas vēstules, kas saņemtas uz tētiņa vārda. Ja gribat, ņemiet un izšķirojiet tās līdz pašam dibenam!
Pāvels Tusks tieši tā arī darīja. Lai gan pie viņa ieradās četru nēģeru deputacija, kas trīs reizes aicināja brokastīs, viņš apsēdās pie lādes un nosēdēja tur krietnu pusi dienas. Visi viņa meklējumi izrādījās velti. Nekas līdzīgs Roberta Druka vēstulei neatradās. Tad viņš parādīja apbrīnojamu enerģiju: lika iejūgt zirgus un aizvest sevi uz tuvējo telegrāfā staciju, no kurienes viņš ģenerālprokurorā vārdā aiztelegrafēja uz Čikāgu, lai nekavējoties izsūta viņam Ņujorkas vājprātīgo namu pilnīgu sarakstu. Pēc tam viņš atgriezās kotedžā un ņēmās iešūt dienesta dokumentus un vēstules.
Kad pēc pusdienas nevarīgo sirmgalvi izstūma ar braucamo krēslu terasē, Tusks apsēdās pie viņa ar tik neatkarīgu izskatu, ka miss Junonas sirdī sakustējās dīvaina priekšnojauta: vai tas tik nav paša Dota ieliktenis?
— Mīļais ser, — viņš teica sirmgalvim lietišķā tonī,
— jūs esat stipri ielaidis savas lietas. Ja atļausiet, brauksim šodien abi uz pilsētu, uz sesiju, un sāksim kārtot dažas no sūdzībām, kas pienākušas uz jūsu vārda.
— Nne šodien, ser! — žēli iestenējās sirmgalvis, uzmezdams savam sekretaram bezpalīdzīgu skatienu.
— Sšodien esmu vvelnišķīgi aizņemts!
— Massa Milki šodien gaida slaveno valzirgu, ser, — sarunā iejaucās nēģeris Sams, nākdams savam kungam palīgā.
— Valzirgu?
— No Sanfrancisko, ser. Pēc interesanta raksta avīzē.
— Nu jā! — Junona kaprizi iejaucās, nostādamās opozicijā pret patvaļīgo sekretāru. — Ja mēs, mister Tusk, pieņemam darbā cilvēkus, tad arvien jautājam mēs un viņi atbild, bet nevis otrādi!
— Kas tas par valzirgu no Sanfrancisko? — turpināja interesēties nepielūdzamais sekretārs aprautā tonī.
*— Valzirgs! — Junona histēriski iekliedzās. — Es izlasīju tētiņam avīzē, ka Sanfrancisko krastā iznācis apbrīnojams, neparasti resns valzirgs un sācis briesmīgi riet. Kad viņu gribējuši noķert, viņš meties ar savām spurām skriet tieši uz pilsētu, pārskrējis pāri trim ielām, ielīdis aptiekā un gandrīz sakodis aptiekaru. Tētiņš, protams, sadomāja nopirkt šo valzirgu, un mēs izrakstījām to no aptiekara uz pēcmaksu.
— Labi gan jūs nodarbojaties ar valsts lietām, mister un miss Milki! — drūmi atcirta sekretārs, cieši uzlūkodams abus ar pārmetošu skatienu. — Te portfelī gaida kārtu pulkveža sievas noslēpumainā slepkavība, kreolietes briljantu nolaupīšana, testamenta nozušana kādā Čikāgu kantorī, divas trīs ne mazāk svarīgas lietas. Te atrodas apsūdzības raksts pret kokainistu, astoņas sūdzības par spīdzināšanu un laupīšanu, četri simti neizmeklētu šantažas un izspiešanas gadījumu, slepens ziņojums par koku pludināšanas akciju sabiedrību uz Misisipi upes, ziņojums, ka noķerts kāds, kas gribējis izbēgt no bankrota ar diviem miljardiem dolāru un, beidzot, ano- nima vēstule par to, ka kņazs Teofans Obolonkins uzpircis deputātu Piruetu, bet jūs nekā neesat lasījuši un ne par ko nerūpējaties… Nēģer! Pasniedz man spalvu, tinti, papīru!