Sams izskrēja no istabas ar drebošu apakšlūpu un pēc sekundes atnesa visu nepieciešamo.
— Miss Milki, rakstiet!
Nav zināms kāpēc, bet miss Milki paklausīgi paņēma spalvu un, sekretaram diktējot, uzrakstīja:
Sakarā ar manu slimību nododu visas savas Ilinoisas štata ģenerālprokurorā tiesības misteram Pāvelam Tuskam.
— Bet tagad parakstieties tēva vietā.
Miss Milki drebošiem pirkstiem uzvilka parakstu.
— Tā! Bet tagad nodarbojieties ar valzirgiem, un lai visa korespondence līdz manai pārbraukšanai netiktu atvērta!
Ar šiem vārdiem sekretārs paķēra papīru, pamāja ar galvu miss Milki un viņas tēvam un aši nokāpa no terases, dodamies uz zirgu staļļiem.
— Uzurpators! — spiedzīgi nokliedza viņam nopakaļ miss Milki, paplēta rokas kā divus airus gar vecas laivas sāniem un noģība.
Nevarīgais sirmgalvis sēdēja krēslā, skatīdamies viņā ar bērnišķīgu līdzcietību, velti saukdams nēģerus, kas muka prom.
— Juni, — viņš ar mokām pateica, — džentlmenim taisnība … Neraudi, Juni!
Pagulējusi minūtes piecas, Junona atguva samaņu, paskatījās uz tēvu ar jocīgu, aptumšotu skatienu un iegāja savā istabā.
Pāvels Tusks aizauļoja līdz stacijai un ar ātrvilcienu nokļuva pilsētā. Viņš enerģiski izmeklēja kādas desmit krimināllietās, uzstājās ar divām runām, apmeklēja divus trīs ieslodzītos, apsolīdams drīz izbeigt viņu lietu, un beidza ar to, ka ārkārtīgi iepatikās tiesu publikai.
— Tam tik ir nags! — tie sačukstējās viņam aiz muguras, kamēr viņš savā aprautajā tonī kārtoja lietišķas sarunas.
Bija jau vakars, kad viņš pārradās kotedžā. Viņa skatienam pavērās dīvaina aina.
Pie mistera Milki krēsla cinkotā kastē ar ūdeni tupēja milzīgs, spīdīgs valzirgs, raudzīdamies ar mazajām, gudrajām actiņām tieši sirmgalvja acīs. No viņa puspievērtās rīkles nāca ārā rejoši vaidi, spuras bija nedzīvi pieplakušas pie kastes sieniņām.
— Tomēr saņēmāt! — bez sevišķas patikas teica sekretārs, dodamies valzirgam garām uz terasi.
Tai pašā mirklī valzirgs atmeta galvu un gaisu piepildīja tik šausmīgs, tik plosošs rējiens, ka nēģeri pakrita zemē, slēpdami sejas starp ceļgaliem, bet pats misters Tusks juta nepatīkami sažņaudzamies sirdi.
— Valzirdziņam grūti! — misters Milki murmināja. — Palīdziet viņam, ser!
— Muļķības! — aprauti noteica sekretārs, tomēr pieiedams pie valzirga.
Viņš vērīgi aplūkoja to, pacilāja spuras, pārvilka ar roku pār kaklu un vēderu, un valzirgs to pacieta apbrīnojamā lēnprātībā. Pēkšņi sekretārs pabāza roku zem ūdens un uzkliedza nēģeriem:
— Ei! Atnesiet šurp krūzīti ar vemjamām zālēm!
Ņurdēdami un klupdami pārbiedētie nēģeri atnesa viņam visu vajadzīgo.
— Ielejiet valzirgam rīklē!
Bet šoreiz sekretārā maģiskajai balsij nebija nekāda iedarbības spēka. Nēģeri kāpās cits aiz cita atpakaļ un apstājās soļus desmit no valzirga.
Klusu šķendēdamies, misters Tusks pacēla valzirga purnu, un niknais dzīvnieks bez jebkāda protesta norija zāles; pēc tam misters Tusks, atrotījis piedurknes, atkal iebāza roku ūdenī un kaut ko tā saspieda, ka pa valzirga ķermeni pārskrēja krampjainas trīsas.
— Hav! Hav! — viņš vēlreiz ierējās un sāka raustīties šausmīgās mokās.
Pagāja sekundes divas, trīs — un no valzirga rīkles parādījās kaut kas spīdīgs. Vēl mirklis, un tas izlidoja ārā, nokrita uz grīdas un šķindēdams saplīsa pie mistera Milki kājām.
— Pudele! — sekretārs teica, izņēmis roku no ūdens. — Bet tajā papīra tīstoklis!
Pie šiem vārdiem viņš aši paķēra nodzeltējušo lapu vīstokli un aiznesa uz savu istabu, atstājis valzirgu un prokuroru nogrimušus patīkamā savstarpējā vērošanā.
Četrdesmit devītā nodaļa TRUŠKOPIBAS NODERĪGUMS
Nakts.
Miss Junonas logā noslēpumaina gaisma. Viņa kaut ko raksta, izlasa un saplēš sīkos gabaliņos.
Arī sekretārā logā gaisma. Viņš tikko izlasījis rokrakstu ar nosaukumu «Biska dienasgrāmata» un nogrimis dziļās domās. Tad viņš izņem aploksni ar Druka vēstuli, sašuj abus dokumentus kopā, pakrata galvu un liekas gulēt.
Virtuves logā ari gaisma. Visi melnie kalpotāji, sapulcējušies ap galdu, aizņemti, apspriežot mistera Tūska noslēpumaino personību.
— Pārģērbts prezidents, — Sams čukst pārliecinātā balsī.
— Bet, manuprāt, tas ir nelaiķis Vašingtons, tas ir viņš! — teic savu vārdu virēja. — Nelaiķim taču nav no kā baidīties, viņš tikai ir redzams, bet ķermenis it kā būtu no muslina, tāds viņš ir.* Vai nu tiešām dzīvs cilvēks būtu sācis pie mums grozīties, kad viņu kuru katru brīdi var apprecēt? Pavej, kāds vīrietis bija misters Dots, ir tas izbijās!
Mistera Dota logā arī gaisma. Bet, ieskatījušies viņa istabā, mēs redzam, ka tur notiek kaut kas pilnīgi noslēpumains: gaisma plūst no griestiem, viens misters Dots mierīgi krāc gultā, kas atrodas aiz aizkara, bet otrs Dots stāv pie aizbarikadētām durvīm, pacēlis piedurkni, no kuras rēgojas ārā revolvera stobrs Šā otrā Dota galvai ir liela līdzība ar grīdas suku, bet no biksēm izlīduši divi kruķi, kam uzmaukti garstulmu zābaki.
Tumšs tikai pie nevarīgā mistera Milki. Viņš guļ sava dzīvnieku bara vidū, un, ja nebūtu tumšs, mēs redzētu uz viņa lūpām svētlaimīgu smaidu.
Rīta pasts atnesa nenogurdināmajam sekretaram oficiālu, aizzieģelētu vēstuli. Tajā atradās visu Ņujorkas vājprātīgo namu saraksts.
Misters Tusks, ātri paēdis brokastis, atlocīja sarakstu un atzīmēja ar sarkanu zīmuli divas adreses: tie bija vienīgie nami, kur kameru skaits pārsniedza 132.
Pēc tam viņš rūpīgi salocīja salveti, iebāza korespondenci portfelī, izņēma bloknotu un lietišķi sarakstīja, kas šai dienā darāms. To pabeidzis, viņš zibenīgi apgriezās apkārt un sagrāba aiz apkakles ziņkārīgo Nollu tieši tai brīdī, kad viņa taisījās to no mugurpuses aptaustīt.
— Kāda velna pēc jūs te pie manis nākat? — viņš nikni uzkliedza, ieurbdamies nelaimīgajā nēģerietē ar savu tērauda acu skatienu.
— Ser, piedodiet man! — Nolla murmināja, pie visām miesām drebēdama. — Es tikai gribēju pataustīt, ser: vai jūs esat cilvēks vai spoks?
Misters Tusks palaida Nollu vaļā, un viņa sejā nebija ne mazāko dusmu. Melnā Nolla vēlāk virtuvē zvērēja, ka šī seja kļuvusi pat skumīga gluži kā īstam nelaiķim, kas nomazgāts un ietīts līķautā.
— Jā, labā sieviete, droši vien es esmu spoks, — viņš atbildēja ļoti dīvainā balsī un iegāja savā istabā.
Tāds ķēkšas hipotēzēs apstiprinājums pildīja nēģeru dvēseles ar bezgalīgām un paniskām bailēm. Viņi vēl ilgi apspriedās un samirkšķinājās cits ar citu, sastapda- mies koridoros, virtuvē un uz trepēm, bet viņu dīvainā izturēšanās palika apslēpta mistera Milki ģimenei, jo Junona spītīgi sēdēja savā istabā, bet nevarīgais sirmgalvis nespēja pārvietoties.
Pilsētā sekretaram tika svinīgā tonī paziņots:
— Dārgais mister Tusk, mistera Milki lūgums atbrīvot viņu no darba pieņemts! Jūs esat iecelts viņa vietā par Ilinoisas ģenerālprokuroru.
— Pieņemu, bet tikai ar nosacījumu, — aprauti atbildēja Tusks, kā jau cilvēks, kas pieradis pavēlēt, bet nevis pakļauties pavēlēm: — jūs dosiet man vienu mēnesi atvaļinājuma, lai es varētu kaut kur aizbraukt un izmeklēt kādu noziegumu.