Pirmās no tām, atdalījušās no mākoņa, bija jau skaidri redzamas. Gaisu pildīja dīvaina ķērkšana un spārnu švīkoņa. Elpa sitās ciet no vēja un spalvu smakas. Vēl desmit, piecpadsmit minūtes — un šausmīgais melnais mākonis būtu uzkritis kotedžai.
Tai mirklī uz terases parādījās Tusks. Viņš turēja rokās bisi, pacēla to un izšāva uz vārnām:
Bac-bac-bac!…
Mākonis sadrebēja, tā malas izplūda uz visām pusēm kā melnas mežģines. Vēl mirklis — un vārnu pūlis sāka atkal pacelties, dodamies Čikagas virzienā, bet augšā griezās kaut kas balts un sāka krist lejup.
— Es šāvu ar nepielādētu bisi, — aprauti teica Tusks. — Labajam misteram Milki visā mājā nebija nekā līdzīga lodei… Ai, kas tur krīt?
Lēnām gaisā virpuļodams, no augšas nāca kaut kas lejā, līdz sirmgalvim uz ceļiem uzkrita cieši aizlīmēta balta aploksne.
Tusks ātri paķēra to, iekliedzās un, pagājis sāņus, ne vārda neteikdams, atvēra savu atradumu.
Viņš lasīja:
ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM
Prokurora kungs!
Baidīdamies par savu dzīvību, lūdzu Jūs būt modram. Es turu rokās mīklainā notikuma pavedienus. Ja mani nositīs vai es nozudlšu, lūdzu Jūs nekavējoties izņemt aploksni, kas paslēpta manā istabā Bruklinstritā 8, divpadsmitais parketa dēlītis, skaitot no kreisās puses loga, izlasīt to un sākt tiesas izmeklēšanu. Rakstu tieši Jums un nevis kādam citam, jo Jūs esat pazīstams ar savu mīlestību pret krimināllietām.
Advokāts Roberts Druks.
— Pēdējais posms! — Tusks noteica ar dīvainu smaidu un, izņēmis no portfeļa žūksni papīru, straujiem soļiem piegāja pie galda. — Mani draugi! — viņš pavēlošā balsī iesaucās. — Pirms es aizbraucu, uzklausiet dažus vārdus, ko teikšu. Ei kalpi! Labākās pudeles no pagraba un glāzes!
Pārsteigtā sabiedrība, kas tikko bija attapusies no vārnu briesmām, bez iebildumiem izdzēra pa pokalam laba šampanieša. Dots ielēja nevarīgajam sirmgalvim mutē viņa porciju. Visas acis raudzījās uz Tusku.
— Mani draugi! — viņš atkārtoja ar pokālu rokā. — Pirmajā naktī, ko te pavadīju, es dārzā dzirdēju, neminēsim, kā tas notika un kas bija runātājs, sīkumos kādu joku. Runa bija par feļetonu, kur aprakstītas klātesošā mistera Milki detektiva spējas. Joks gribēja palikt tikai joks. Bet kas notika? Nevarīgais sirmgalvis, šausmīgās slimības saistīts, neizkustēdamies no vietas, neko nelasīdams un neko nezinādams, atklājis vismīklaināko noziegumu mūsu gadsimtā! Jā, mani mīļie draugi, šai paciņā savākts gandrīz viss par briesmīgo lietu, kuras atklāšana padarīs slavenu mistera Milki vārdu uz mūžu mūžiem. Un vai jūs zināt, ar ko viņš guvis tādus rezultātus? Ar mīlestību pret dzīvniekiem, velns lai parauj! Misters Milki ir atdevis mēmajiem radījumiem visu savu sirdi. Viņš mīl tos ar tādu maigumu, kas pelna ievērību. Un ko gan mēs redzam? Pirmo šās lietas posmu viņam piegādā suns, — misters Tusks pakratīja gaisā aploksni, — otrs posms izkrīt pie viņa kājām no valzirga vēdera, — misters Tusks pakratīja gaisā žūksni dzeltenīgu papīra lapu, — trešais posms tiek atvests kurvī ar trušiem, — misters Tusks pavicināja otru aploksni, — un, beidzot, ceturto un pēdējo atgādā šurp vārnas, izdarot savu lielo pārceļošanu! — Misters Tusks pacēla pēdējo aploksni un pokālu. — Uzdzersim, mani draugi, šai atvadu brīdī uz cienījamā mistera Milki un viņa mēmo mīluļu veselību, kā arī uz taisnības uzvaru, jo taisnība arvien, džentlmeņi, panāk savu ar dzīvo un mirušo palīdzību!
Ar šiem vārdiem Tusks Iztukšoja pokālu, palocījās un ielēca ar čemodānu un portfeli kabrioletā, kas viņu gaidīja.
Piecdesmit pirmā nodaļa ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORS MEKLĒ DRUKU
Ātrvilciens nogādāja Tusku Ņujorkā bez piecpadsmit minūtēm deviņos no rīta. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija Bruklinstritā 8 un devās pa kāpnēm augšā uz agrākā advokata Roberta Druka dzīvokli.
Uz viņa klauvējienu ilgi neviens neatvēra. Beidzot atskanēja krekšķēšana un durvis pavēra vecīte ar aubi galvā.
— Aizvediet mani uz sava dēla istabu, — aprauti pateica pavecāks džentlmenis, noņemdams cepuri un ieiedams virtuvē. — Esmu nodomājis pie jums apmesties.
— Žēlīgais dievs, ser! — vecīte iesaucās. — Vai jūs neesat policijas aģents?
— Es esmu jūsu dēla draugs, — viesis atbildēja, nolika čemodānu un cepuri uz krēsla un taisījās doties tālāk.
— Bija te viens tāds… — domīgi atbildēja vecīte. — Tikai viņš bija pavisam kails, vienīgi gurni apjozti, kā sacīts bībelē, un no augšas līdz lejai noziedies ar darvu. «Es esmu jūsu dēla draugs,» viņš man sacīja un apēda, nabadziņš, gabaliņu pudiņa, — tikai nu tādā izskatā. Vai tas neesat jūs pats, pārģērbies un nomazgājies?
— Es pats, — Tusks mierīgi atbildēja un devās tālāk dzīvoklī.
Vecīte ieveda viņu Boba istabā, kur viss mirdzēja spodrībā un, šķita, gaidīja savu saimnieku. Pa ceļam viņa pastāstīja, ka kopš kaķenītes Mollijas nāves viņa ir noslēgusies savās bēdās, bet, ja atnācējs esot ar mieru, viņa var kādu stundiņu parunāties, laikā starp krāsns kurināšanu un pusdienu vārīšanu.
— Nav vajadzīgs! — Tusks viņu pārtrauca. — Bez tam jums nav iemesla bēdāties. Roberts Druks ir dzīvs, pēc mēneša, bet varbūt pat pēc dienas viņš būs mājā.
Vecīte iekliedzās. Bet Tusks savukārt ieslēdzās turpat viņai deguna priekšā un aiz aizslēgtām durvīm ķērās pie darba. Viņš atrada kreisās puses logu, noskaitīja parketa dēlīšus un sāka rīkoties ar kabatas nazi.
Parketa dēlītis tika izņemts bez jebkādām grūtībām, bet zem tā atradās aploksne, uz kuras bija rakstīts:
JEREMIJAS MORLENDERA NOSLĒPUMS
Tusks paķēra to, atvēra un, apsēdies pie loga atzveltnes krēslā, iegrima lasīšanā. Rokraksts bija advo- kata Druka saraustītas piezīmes. Mēs citēsim tās, izlaižot nesvarīgus sīkumus:
«Šodien vecais Morlenders ieradās kantorī. Viņš apspriedās ar Kraftu. Viņa seja bija satraukta. Pēc darba patrons iesauca mani kabinetā un teica:
— Bob, jūs esat godīgs un gudrs puisis. Es gribu jums uzticēties. Te ir mistera Morlendera testaments, kurā viņš sadala savu mantu vienlīdzīgās daļās starp dēlu un misis Ortoni, bet viņas nāves gadījumā — miss Vivianu Ortoni un citiem misis Ortones bērniem, ja tādi dzimtu. Savus pēdējos atklājumus viņš novēlējis dēlam, lai dēls izlietotu tos amerikaņu tautas un visas cilvēces labā. Norakstu es atstāju sev. Oriģinālu nododu jums, un jūs glabājiet to kā acu raugu.
Man bija brīnums, tomēr precizi izpildīju patrona gribu. Pēc tam Kreslings aizsūtīja Jeremiju Morlenderu komandējumā uz Krieviju. Saņēmām no misis Ortones vēstuli, kurā viņa izteic nemieru par Morlendera veselības stāvokli un jautā mums, kur viņš atrodoties. Patrons uzrakstīja atbildi.»
«Jaunumu nekādu nav.»
«Jaunumu nekādu nav, izņemot dīvainas baumas,-it kā Morlenders pirms aizbraukšanas būtu apprecējies ar misis Elizabeti Vesoni. Patrons atnesa žūksni krievu avīžu un ilgi par kaut ko apspriedās ar tulku. Mani par šo lietu neinformēja.»
«Neesmu apmierināts ar patronu: viņš acīm redzot tur mani rezervē. Nolēmu pats nodarboties ar izmeklēšanu. Veselu nedēļu pētīju, kas ir šī Elizabete Vesone. Uzzināju dīvainas lietas: viņa ir Džeka Kreslinga personīgā sekretāre. Sāku iepriekšējo izmeklēšanu no otra gala. Misis Ortone, par kuru runa testamentā, — ir tā paša Kreslinga kantorī mašīnrakstītāja.»
«Jaunumu nekādu nav.»