Manam pēcniekam.
Pacel sienai tuvāko plāksni ar nazi, ko es atstāju zem salmiem. Nolaidies. Paroc pusaršinu dziļāk. Tur tu ieraudzīsi spraugu. Ja tu esi vērīgs, atklāj noslēpumu. Ja tu esi gļēvulis, mēģini mukt. Kā vienā, tā otrā gadījumā piemini ar pateicību slaveno
Bobu Druku.
— Tas man patīk! — Lepsiuss pie sevis noteica. — Te acīm redzot ir bijis cilvēks ar ļoti stipriem nerviem. Pamēģināsim!
• Viņš parakņājās pa salmiem un bez pūlēm atrada nazi, ar kuru uzmanīgi pacēla plāksni. Zem tās izrādījās sprauga, ko acīm redzot zemē bija izracis viņa priekštecis. Viņš iebāza tur kājas ar tādām ķermeņa kustībām, it kā līstu aukstā ūdenī. Pamats nebija tālu. Ielīdis bedrē, Lepsiuss sāka rakt zemi. Viņš raka kā kurmis un diezgan ātri nokļuva līdz spraugai, kas bija cilvēka galvas platumā un aršinu garumā. To apņēma mūris un pa to iespīdēja vāja gaisma. Lepsiuss uzlika virs savas slēptuves plāksni, lai neviens viņu neieraudzītu izraktajā bedrē un. ieritinājies tajā, ņēmās lūkoties redzamajā spraugā.
«Atklāj noslēpumu!» Laba nodarbošanās cilvēkam, kas nolemts bada nāvei. Un ko tur var atklāt, izņemot to, ka sprauga iziet uz garu mūra koridoru, kas aizstiepjas bezgalīgā tālē un ir lieliski nobruģēts un lampiņu blāvās gaismas apspīdēts.
Lepsiuss izbāza roku un pavicināja gaisā. Sprauga bija pārāk stipri izmūrēta, lai no šejienes varētu aizbēgt. Nelaimīgo gūstekni atkal pārņēma izmisums.
— Man ir beigas! — viņš histēriski čukstēja. — Ši riebīgā miss Kroče… bet, velns ar ārā, kā man tas agrāk neienāca prātā!
Lepsiuss ieplēta acis un palika stāvam ar atvērtu muti. Viņš atcerējās, kam bija līdzīga miss Kroče. Neņemot vērā matu krāsu, neglītumu, vājumu, vecumu, viņai nekļūdīgi bija ar misis Elizabeti Morlenderi tik šausmīga līdzība, kāda mēdz būt tuviem radiniekiem.
Kamēr Lepsiuss sēdēja bedrē, pārsteigts par savu atklājumu, vājprātīgo namā norisinājās citāda veida notikumi. Policistu vienība apcietināja bakurētaino sargu un miss Kroči, bet tiesu izmeklētājs ar daudziem pavadoņiem citu pēc citas apstaigāja šausmīgās kameras. Viņš ielūkojās arī 132., bet nekā tur neatrada.
— Ziķerīgs puisis šis Ilinoisas štata ģenerālprokurors! — izmeklētājs noteica pēc apskates. — Ne velti avīzes par viņu skandināja.
Piecdesmit trešā nodaļa MIKS MEKLĒ GREGORIO CICI
— Fī! — teica Van-Gops skursteņslaucītājam To-» mam ar lielu nicinājumu. — Fī-fī-fī!
Toms tikko bija atzinies, ka mīlot istabeni Dženiju.
— To tu aiz skaudības, — viņš nomurmināja, nosarcis kā vēzis.
— Fī! — Van-Gops atkārtoja vēl nicinošāk.
— Tev skauž, draudziņ! — neatlaidās nobālušais Toms, spārdīdamies ar kājām pa gaisu.
— Fī-fī! — Van-Gops noskaldīja.
— Paskatīsimies! — Toms iekliedzās, mezdamies virsū ūdensvada labotājam un gāzdams tam pa muguru.
Aiz sienas apmetuma kaut kas noklakšķēja, un abu kaušļu priekšā nostājās Tingsmeistara iespaidīgais stāvs.
— Kas noticis, zēni? — viņš īsi noprasīja, izvez- dams Bjutiju ārā no sienas un aiztaisīdams aiz sevis apmetumu ciet.
— Viņš lamājas, Mik! — iesaucās Toms, nepārstādams apveltīt Van-Gopu ar belzieniem. — Diendienā tik to vien dzirdu kā ņirgāšanos. Sēž tur caurulē kā vilkacis un vēl nosaukā tevi pēdīgajos vārdos.
— Fī-fī-fī! — atskanēja no Van-Gopa puses.
— Redzi! Redzi! — trakās dusmās iebļāvās Toms, mezdamies virsū pretiniekam ar divkāršu spēku.
Ja Mikaels Tingsmeistars būtu bijis skolots cilvēks, viņš tūliņ būtu atklājis, ka burti nepavisam nav galvenais runas veidošanā un varētu pat uzrakstīt latīniski veselu sējumu par putnu un suņu valodu. Bet tagad viņš aprobežojās vienīgi ar dunku, atgrūžot Tomu no Van-Gopa un uzmetot ciešu.skatienu vienam un otram. Toms un Van-Gops klusēdami kasīja pakaušus.
— Tā, zēni, — viņš lēnām teica. — Jūs esat velnišķīgi izlaidušies! Acīm redzot noklausīšanās un noskatīšanās bojā arī mūsējos Klausieties ar abām ausīm: es došos ar Bjutiju meklēt Čiči. Visai mūsu savienībai tas jau ir darīts zināms. Ja kas gadīsies, jūs saņemsiet no manis ziņu. Es novietošu te uztvērēju un ņemšu sev līdz bateriju.
— Mik! — Toms un Van-Gops iekliedzās vienā balsī. — Viņš tevi nomušīs, neej!
Tingsmeistars klusēdams izdzēsa pīpi, novietoja nišā, kur atradās Van-Gopa sarga būda, nelielu uztvērēju un aizskrēja kopā ar Bjutiju pa sienām uz «Patricianas» augšējo stāvu. Toms un Van-Gops kā pasisti vilkās viņam nopakaļus.
Setto no Diarberkiras tīksminājās pilnīgā mierā. Neviens no izbēgušajiem pretendentiem netraucēja šai klusajā sezonā viņa viesnīcas sienas. Pat kņazs Teofans Obolonkins bija aizbraucis diplomātiskā vizitē pie jaunā Alžirijas beja, kuru viņam vajadzēja pierunāt atklāti uzstāties pret Padomju Krieviju, un tāpēc viņš pārtulkoja alžiriešu valodā krievu rakstnieka Gogoļa apvainojošus izlēcienus. Viesnīcā viss bija kluss un izmiris, un Tingsmeistars bez jebkādām pūlēm nokļuva līdz istabai bez numura.
Viņš piedūra pirkstu neredzamai svītriņai, un durvis, kas bija no iekšpuses aizslēgtas, nedzirdami atvērās. Toms un Van-Gops iegāja viņam līdz.
Čices istaba šķita vēl pamestāka nekā agrāk. Putekļu kārta uz mēbelēm pacēlās gandrīz vai augstāk nekā dolara kurss. Diedziņš, no kura Miks nesen bija norāvis fabrionita akmentiņu, vēl arvien šūpojās pie aizkara.
— Man rādās, te tā kā neviens nebūtu bijis! — Apliks noteica, paskatījies uz visām pusēm.
Viņš bez jebkādām pūlēm atrada lūku, klusi pacēla grīdas dēli un pasauca Bjutiju.
— Sunīt, — viņš teica, — tu braši veici pirmo gājienu, tagad tev jādodas otrajā. Atrodi cilvēku, kas ož pēc šīs vietas, jūti!
Viņš vairākas reizes piegrūda Bjutijas purnu pie mantām kaktā, kur vēl varēja būt saglabājusies Cičes smaka, un iestūma suni lūkā. Bet, pirms Miks devās tam nopakaļus, viņš pagriezās pret skursteņslaucītāju un ūdensvada labotāju.
— Mend-Mess, zēni! — viņš sacīja tiem nopietni. — Nedzeniet velnu.
— Mess-Mend, Mik! — abi dedzīgi atbildēja.
Tingsmeistars pamāja viņiem ar roku un nozuda lūkā. Suns viņu sagaidīja, satraukti elsodams un mēli izkāris.
Viņi taustījās tumsā pa garu, kāpņveidīgu koridoru, kas bija izlikts ar gludām akmens plāksnēm, Tingsmeistars iededza rokas lukturīti un devās uz priekšu, turēdams Bjutiju saitē. Bezgalīgā eja slīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz beidzot pārvērtās par tuneli, retumis paplašinādamās un kļūdama par ieapaļu nišu. Viņi līda uz priekšu, nedzirdēdami ne mazāko skaņu, līdz Mikaela kāja pret kaut ko atdūrās. Viņš izbrīnā iekliedzās.
Tā bija sliede. Pa tuneli stiepās viensliežu ceļš.
Miks noliecās un rūpīgi izpētīja sliedi, aplūkoja uzgriežņus, skrūves, nagliņas. Darbs bija sens, stiprs, bet ne amerikaņu fabriku. Tad viņš devās tālāk, laiku pa laikam paskatīdamies pulkstenī. Velns parāvis! Viņi gāja jau gandrīz vai pus dienu, bet priekšā arvien vēl melnoja tā pati tuneļa ala, kas aizstiepās bezgalībā, un, ja būtu no turienes parādījies noslēpumains vagons, kā Miks, tā Bjutija būtu sašķaidīti.
Desmit stundas nogājis un galīgi piekusis, Tingsmeistars ielīda nišā, izņēma gabalu maizes un sāka ieturēt maltīti. Bjutija, nemaz nejuzdama nogurumu, notupās viņam blakus, asti luncinādama un uzķerdama no saimnieka rokām pasviestos maizes kumosus.