— Skaties un klausies! — Tingsmeistars viņam pavēloši čukstēja. — Gan pienāks ari tava kārta.
Bet Lepsiuss, nosviedis balto parūku zemē, bezbailīgi satvēra arī sarkano. Viens mirklis — un sarkanmatainā cilvēka vietā zāles priekšā raustījās nobālis brūnēts ar saviebtu seju, bālasinīgām lūpām un zibsnījošām acīm.
— Gregorio Ciče! — šoreiz iekliedzās pats Mikaels Tingsmeistars.
Iestājās baigs klusums.
— Dāmas, atstājiet zāli! — Lepsiuss pieprasīja. — Miliči, izģērbiet viņu!
Tulks ātri pārtulkoja Lepsiusa pavēli. Taču neviens negribēja atstāt zāli, bet miliči vienā mirkli novilka Či- čem apģērbu, atstādami viņu tikai apakšveļā. Tagad viņiem pienāca palīgā vēl divi. Cičem galvā uzmauca maisu.
— Pagrieziet viņu ar muguru pret publiku! Lūk, tā. Atsedziet muguru līdz jostas vietai!
Miliči mazliet aizkavējās.
— Lēdijas un džentlmeņi. — Lepsiuss turpināja savu runu, — man tagad jums jāatklāj, kur slēpjas manis atklātās deģenerācijas būtība. Kāds no jums droši vien būs lasījis Gētes laiku veco vācu filozofu — kādu Herderu. Savos cildenajos rakstos par cilvēci viņš, starp citu, risina domu par cilvēka mugurkaula vertikālo uzbūvi pretēji zvēru horizontālajai. Izrādījās, ka manis atklātais puns ir mugurkaula deformētais punkts. Tas ir — Vertebra media sive bestiaria. Tas ir sākums mugurkaula augšanai ne vertikāli, bet horizontāli kā zvēriem. Palūkojieties šurp … — Viņš ātri pagriezās pret Ciči un pēkšņi iesaucās: — Velns lai parauj, kas tad tas?
— Nezinu, ser … — nomurmināja tulks, kas stāvēja blakus no bailēm drebošajiem miličiem. — Viņam ir virsū kaut kas no dzelzs, ser. To nedabūsi nost no miesas.
Kailā cilvēka mugura bija ietverta dzelzs futrālī.
Lepsiuss devās viņam klāt, apčamdīja no visām pusēm, atrada metala klamburus, kādi mēdz būt pie veciem grāmatu foliantiem, un sāka tos drudžaini taisīt vaļā. Vienu, otru, trešo …
— Noņemiet futrāli!
Miliči rāva, uz brīdi izlaizdami Ciči no rokām. Tai pašā mirklī no tūkstoš mutēm izlauzās satriecošs kliedziens. Uz galda uzlēca zvērs, saliecis kūkumu kā kaķis. Viņš nolēca no galda zālē un uz četrām kājām, gandrīz nepieskardamies grīdai, drāzās uz izeju.
— Turiet viņu! — histēriski iekliedzās Lepsiuss. — Tas ir nepārspējams, līdz pilnībai pārveidojies objekts!
Bet neviena dzīva dvēsele nevarēja aizturēt Ciči. Pūlis kliegdams metās no viņa prom, un viņš traucās uz brīvo izeju, kamēr Tingsmeistars pērkondimdošā balsī uzsauca:
— Bjutij!
Tad bēgošajam Čicem priekša izskrēja balts suns. Bjutija rūkdama krustoja viņam ceļu, bet te notika kaut kas neiespējams. Suņa spalva sacēlās gaisā, mute žēli atņirdzās, tas sāka drebēt un atkāpās.
Ceļš bija brīvs. Ciče lēca uz durvju pusi, garām pūlim, kas apjucis atsprāga no viņa nost. Vēl mirklis — un Pēterburgas nakts krēsla būtu viņu aizsegusi. Bet tad gaisā nosvilpoja lode. Sarkanarmietis, kas nekustēdamies stāvēja pie rezerves izejas, mierīgi nolaida pie kājām savas šautenes stobru. Puszvērs-puscilvēks ar lodes pāršķeltu galvaskausu sabruka uz grīdas, neaizkļuvis līdz durvīm.
Vairākas sekundes neviens nebija spējīgs ne runāt, ne pakustēties no vietas.
Beidzot atskanēja Tingsmeistara mierīgā balss:
— Tas, kam suns aiz riebuma negribēja pieskarties, ir pagalam, biedri! Bet vēl nav apmiruši tie, kuri nejūt riebumu izmantot tādus kā viņš!
— Tieši tā! — kāda tēraudcieta balss atbildēja.
Estrādei tuvojās jauns runātājs. Viņš uzkāpa uz
estrādes. Viņš pārlaida publikai savu pelēko acu skatienu, uz mirkli pakavēdamies pie neīstā Vasilovu pāra. Bet Arturs un Viviana nebija varējuši izturēt pārdzīvotās šausmas un ciešanas, viņi bija zaudējuši samaņu.
— Es esmu Ilinoisas štata ģenerālprokurors, — svešais noskaldīja, atvairīdams ar roku Lepsiusu, kas metās viņam klāt. — Es esmu atsūtīts šeit, lai aizturētu bīstamu noziedznieku. Bet es nupat biju publikā un atrāvos līdz ar citiem, ļaudams viņam bēgt. Ja nebūtu šā mierīgā, jaunā cilvēka trāpīgās lodes, vai mēs gan šonakt varētu mierīgi gulēt!
Bet zālē jau satrauktā Lepsiusa uzraudzībā steigšus vāca prom Čičes līķi.
Svešais turpināja:
— Jūs redzējāt savā priekšā vienu no lielākajiem šā laika noziedzniekiem. Viņa izcelšanās nav zināma. Viņu sauc par Gregorio Ciči. Dzimtā zeme ar riebumu gāzusi viņa varu un padzinuši no savām robežām Bet ir radušies cilvēki, kas ņēmuši šo cilvēku savā aizsardzībā. Viņi devuši tam varu un naudu, palīdzējuši pārveidot izskatu, slepkavojuši viņa rokām. Šim cilvēkam bija daudz vārdu. Viņš bija poļu aptiekars Vesons no Pultuskas pilsētas un teicās izgatavojam un pārdodam briesmīgas indes. Viņš bija sarkanmatainais kapteinis Greguars, tvaikoņa «Torpēda» saimnieks. Viņš bija noziedzīgais profesors Hizertons, kas mērdē savā vājprātīgo namā pie Ņujorkas desmitiem veselu, bet kādam nevēlamu cilvēku. Kantoros, bankās, armijā, baznīcā, labākajos kvartālos un pēdējos krodziņos viņam bija savi palīgi. Viņa magnētiskais spēks bija liels. Viņa viltības neskaitāmas. Viņš pats bija palaidis baumas, ka esot Kaliostro pēctecis. Un tomēr viņš nav saimnieks, bet tikai algotnis, tāds pats kā bija Kaliostro karaļu galmos. Un var tikai teikt vienu: tie, kas viņu izmanto, — ir sliktāki un briesmīgāki par viņu.
To pateicis, nepazīstamais visai lēnā gaitā nokāpa no estrādes, drebošajam Lepsiusam skrienot pakaļ. Lejā cilvēkos resnītis saķēra viņu aiz svārku stērbeles un sajūsmā krita viņam ap kaklu.
— Tss! — ģenerālprokurors pielika pirkstu pie lūpām. — Cietiet klusu! Vispirms parūpēsimies par šiem diviem. — Un viņš norādīja uz Arturu Morlenderu un Vivianu, kuri gulēja dziļā ģībonī.
Divatā viņi iznesa abus no zāles, pasauca automašīnu, iesēdināja jaunos cilvēkus, ielēca paši, un prokurors nosauca šoferim kādu no Petrogradas viesnīcām.
Klusēdami cilvēki atstāja kongresu. Ārzemnieku loža gan bija tukša jau sen. Tingsmeistars, Sorovs, Bisks lēniem soļiem devās uz ostu, uz Sorova vienkāršo mitekli. Bjutija tecēja viņiem nopakaļus. Spalva tai joprojām bija sacelta, bet aste krampjaini iežmiegta kāju starpā.
— Viss beidzās labi, Mik, — klusi sacīja Sorovs, — un tomēr sirdī baigi, kad padomā, ka tie, kas atbalsta Ciči, — vēl dzīvi un neskarti.
— Jā, — Tingsmeistars atbildēja. — Tomēr trieciens, ko viņi dabūja, ir stiprāks par lodi.
Piecdesmit septītā nodaļa PĀRVEIDOTAIS SIEVIESU NĪDĒJS
Ģenerālprokurors un Lepsiuss ienesa nedzīvo jauno pāri viesnīcas numurā. Doktors laida darbā savas profesionālās iemaņas un pēc dažām minūtēm Viviana un pēc tam arī Arturs sāka izrādīt dzīvības zīmes. Jaunā meitene dziļi nopūtās, pakustināja lūpas un pacēla plakstus. Viņai pretī sēdēja Ilinoisas štata ģenerālprokurors, raudzīdamies rūpju pilnu seju. Tai pašā mirklī no Vivianaš lūpām izlauzās kluss sauciens:
— Jeremija Morlenders! — un viņa atkal atkrita uz •spilvena.
— Tēvs! — Arturs nomurmināja, atgūdams samaņu.
— Jūs esat dzīvs!
— Es esmu dzīvs, mani draugi, — ģenerālprokurors mierīgi atbildēja, sniegdams dēlam roku. — Bet, pirms -es sāku stāstīt par sevi, man jāapliecina Vivianai, ka viņas mātes nāve man nebija mazāk sāpīga kā viņai. Es tajās dienās biju viņas mātes slepkavu upuris. Es biju sagūstīts, bez ieročiem, sakropļots, izraidīts no Amerikas. Es biju zaudējis atmiņu un sapralu. Ja man nebūtu dzelzs nervu, kurus jūs, Artur, diemžēl, neesat no manis mantojis, es būtu jau pagalam vai arī nožēlojams idiots. Bet man izdevās izglābties, un tā bija Cičes pirmā neveiksme.