— Bet misis Elizabete? … — ar šausmām ieminējās Arturs, sākdams nojaust patiesību.
— Viņa nekad nav bijusi mana sieva! Šī noziedzīgā sieviete, Artur, — kura kalpoja tam, kas nonāvēja Vivianaš māti, kura būtu nonāvējusi arī mani un jūs abus,
— viņa ir Džeka Kreslinga sekretāre! … Bet šodien pietiek. Jums abiem krietni jāatspirgst, pirms dodamies atpakaļ uz Ņujorku!
Arturs uz mirkli aizvēra acis.
— Tēvs, — viņš čukstēja, — es uzskatu par labāku palikt šeit.
Vecais Morlenders izbrīnā sarauca uzacis. Viņa acīs iedzirkstījās jautras uguntiņas.
— Palikt šeit? — viņš aprauti pārvaicāja.
— Jā, — Arturs atbildēja un uz mirkli kļuva līdzīgs savam tēvam. — Te es esmu atradis pats sevi. Te man ir darbs!
— Jūs esat sapropagandēts, — Jeremija lēnām noteica, — jūs, lielākā Amerikas izgudrotāja dēls, esat nostājies svešas lielvalsts pusē. Lepsius, viņš ir sapropagandēts! — Ar šiem vārdiem Jeremija Morlenders sarauca sirmās uzacis, sakrustoja rokas uz krūtīm un bargi paskatījās dēlā. — Labi, ser, palieciet! Bet paturiet prātā, ka par manu izgudrojumu jūs neuzzināsiet nekad neviena vārda. Mans pienākums ir nodot to dzimtenei un tikai dzimtenei. Man netīk melodrāmās, un es netaisos jūs nolādēt. Tomēr es jums teikšu: «Sveiki, ser!» Un tas būs uz visiem laikiem.
Arturs pietrūkās no savas vietas un piegāja pie tēva. Abi viņi bija vienāda auguma, un jaunais cilvēks ar sirmo matu šķipsnu uz pieres izskatījās tikpat līdzīgs vecajam Morlenderam kā viens ūdens piliens otram.
— Nekā tamlīdzīga, ser! — viņš stingrā balsī iesaucās. — Jūs ļoti labi zināt, ka es pats nokļūšu pie jūsu noslēpuma. Jūs ļoti labi zināt, ka tas ir Kreslinga rokās, ka amerikaņu tauta to nekad nedabūs! Jums, vecais blēdi, to vajadzēs atzīt, un lai velns mani parauj, ja jūs, ser, negribētu apkampt savu dēlu!
Ar šiem vārdiem Arturs metās ap kaklu bargajam sirmgalvim, kurš tūliņ izpildīja viņa tālredzīgo paredzējumu.
Pēc tam Jeremija Morlenders bez tālākas runas slēdza savos apkampienos Vivianu, kamēr Lepsiuss mecha- niski skūpstīja Arturu. Bet, kad Viviana beidzot nokļuva pie Lepsiusa un pēc apkampieniem ar viņu jaunie cilvēki stāvēja viens otram pretī, vecais Morlenders aprauti ieklepojās, pameta resnītim ar aci un abi izgāja ārā no istabas.
— Viviana… — Arturs Morlenders izdvesa, pieiedams pie nobālušās meitenes un sniegdams viņai roku.
Tai brīdī kāds mani stipri parāva aiz matiem un es ieraudzīju sev aiz pleca Jeremijas Morlendera saniknoto seju.
— Kungs, — viņš man aprauta balsi teica, — ka tēvs un ģenerālprokurors es pavēlu jums likt šos jaunos cilvēkus mierā!
— Bet es esmu autors! — es sašutu. — Nevar taču nobeigt romānu bez neviena skūpsta. Ko teiks lasītāji?
— Viņi teiks, Džim Dolar, ka mīlestības scēnas jums nepadodas! — Jeremija Morlenders ironiski atbildēja.
Viņš nosita man, draugi, jebkuru patiku, un tāpēc atsveicināsimies no šīs publikas, pirms esam pielikuši visam punktu.
Piecdesmit astotā nodafa SETTO SAŅEM PROCENTUS
Misis Tindika, sapulcinājusi ap sevi visu «Patricia- nas» kalpotāju saimi, tikko beidza runu par dabas rotaļu; šo runu viņa bija pārlabojusi un papildinājusi jauno padoto vajadzībām; te pēkšņi loga rūts šķindēdama saplīsa un istabā ielidoja veca ola.
Misis Tindika sarauca uzacis.
Bet tai pašā brīdī pret viņas degunu viegli sašķīda sapuvis kartupelis, bet divas trīs jaunas olas nošķieda vaigus.
— Ugunsgrēks! — misis Tindika iebļāvās un kā nopļauta nokrita zemē.
Pa to laiku Setto no Diarberkiras steidzīgi skrēja lejā pa trepēm.
— Ko tas nozīmē? — viņš saīdzis jautāja kalpotājiem. — Pie viesnīcas salasījies pūlis. Skatās mūsu logos un svaidās ar trešās šķiras produktiem!
— Politika, saimniek, — pavārs drūmi atbildēja. — Politikā galvenais .— pacelt produktu cenu.
— Aizskrien pēc avīzes!
Pavārs negribīgi uzmauca cepuri uz pieres un devās pildīt sava patrona pavēli.
Pēc piecām minūtēm Setto atšķīra tikko iznākušo «Ņujorkas ilustrētās avīzes numuru» un pārlaida skatienu salikuma slejām.
— Ehē! Kas tad tas?
Diarberkirieša acis piemiedzas ka kaķim, kad tam kasa aiz auss, diarberkirieša vaigi piesārta, diarberkirieša lūpas kļuva šauras kā svītriņa. Avīzē ar trekniem burtiem bija rakstīts:
AMERIKAŅI,
lasiet par slavenā doktora Lepsiusa atklājumu!!!!!!!!
DĀMAS,
lasiet musu avīzi!!!!!!!!
MILJARDIERI,
kuriem ir tekošs rēķins!!!!!
EKSPREZIDENTU AIZBILDŅI,
pērciet šīsdienas numuru!!!!!
IELŪKOJIETIES
avīzē!!!!!!!!
«Mēs ļoti labi zinām,» tā sākās raksts, «ka daudzas amerikaņu ģimenes, dzenoties pēc slaveniem senčiem, pilnīgi aizmirst pēcnācējus. Vieni pērk sev pergamentus, stingri pārliecināti: ja viņiem ir pergaments, tad ir arī slavenas dzimtas sens sencis. Citi apgalvo, ka viņu radinieki atbraukuši uz Ameriku ar pirmo kuģi. Trešie traucas uz Eiropu meklēt lordus un vikontus. Beidzot, ceturtie — un tas ir visbīstamāk, jūt vājību pret varu zaudējušiem politiskiem darbiniekiem, ko viņu tautas padzinušas.
Sevišķi šai ziņā grēko mūsu zemes miljardieri, kas uzskata par labāku šķiest amerikaņu dolārus nevis amerikaņu labklājības interesēs, bet lai atbalstītu grīļojošos troņus, viegli slīdošas epoletes un krītošus portfeļus. No savām dzimtenēm izraidītie sola mums visu, ko vien var vēlēties, lai tikai pildītu kabatas ar visspēcīgo dolāru, bet īstenībā ved mūs ap stūri un nostāda Ameriku smieklīgā stāvoklī. Nebūs lieki, džentlmeņi, uzzināt, ko par šiem izdzītajiem saka medicinas atzinumi.
Mūsu slavenā autoritate — Bostonas universitātes goda biedrs doktors Lepsiuss, kas tikko atgriezies no zinātnieku kongresa, sniedza mums paskaidrojumu par atklājumu, kas izdarīts ārstējot eksprezidentus un eksģe- neraļus. Tā kā atklājums ir stingri medicinisks, tas ir grūti saprotams, bet cienījamais zinātnieks neatsacījās mums to popularizēt. «Galvenais,» kā viņš izteicās sarunā ar mūsu līdzstrādnieku, «ka ir konstatēts Vertebra besti- aria cilvēka kreatūras mugurkaula procesā.» Citiem vārdiem, lēdijas un džentlmeņi, ir paredzams, ka mūsu miljardieru ielikteņi tuvākajā nākotnē lēkās uz četrām kājām un ēdis nevis, sēžot pie galda, bet, tā sakot, laks no bļodiņas. Bez tam: minētā slimība ir lipīga arī pašiem miljardieriem!
Bet par to klusēsim!!!
Jautājums: vai ir pieļaujams šķiest tādu ļaužu labā Amerikas dolārus? Nē un vēlreiz nē, džentlmeņi!
Nost ar eksdiedelniekiem! Nost ekstorņus un ekstitu- lus! Tāpat arī biskapus un kardinalus! Pergamentu izņemt no privātās apgrozības un sadalīt Savienoto Valstu gastronomijas veikaliem stingri tirdznieciskiem nolūkiem! Tāda ir vēlētāju miljonu griba!»
Setto izlasīja avīzi un piecēlās.
— Sieva! — viņš iesaucās aiztrūkstošā balsī. — Sieva! Sieva! Sieva!
«Patricianas» saimniece atskrēja uz saucienu tāda, kā bija: virtuves priekšautā un tomātu rokā.
— Sieva! — Setto iesāka svinīgā tonī. — Aicini šurp spēlētājus ar zurnām, sit plaukstas, dejo man apkārt ar muziķu. Setto no Diarberkiras ir liels cilvēks! Viņš ir dabūjis pilnu procentu: simtu pret piecdesmit!