EPILOGS
Bet Midltaunā kokapstrādāšanas rūpnīcā darbs rit mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Gaišmatainais milzis veikli rīkojas ar ēveli, notrausdams no pieres sviedru lāses. Viņa skotele pland, skaidas griežas mākoņiem, bet balss uzsāk pazīstamo dziemiņu:
Veidojam jūs bez vainas, Vēlam jums līgavaiņus, Daiļas jūs tā kā dainas — Strādnieku lolojums.
Naidnieku kvartalos drošas Stājaties sardzē možas — Bankas un celtnes košas Piederēs visas jums!
— Paklausies, Džim Dolar, — Mikaels Tingsmeistars teica, apstājies ēvelēt un skatīdamies uz mani ar savām zilajām, plati ieplestajām acīm, — tu esi mazliet visu šo stāstu piepušķojis. Zēni stipri kurn uz tevi, ka tu esot izpaudis mūsu noslēpumus pirms laika.
— Bet vai tad tas slikti, Mik? — es atvaicāju. — Mans uzdevums — aprakstīt, bet jūsējais — rīkoties.
Priecīgas, pazīstamas sejas mūs apstāja barā. Tur bija Lorijs ar pelēkajām acīm, solidais Vilings, Neds ar garo degunu un Bjutija, kas priecīgi luncināja asti. Tur bija vecais Sorovs ar pīpi zobos, Bisks, Toms un Van- Gops ielūkojās darbnīcā sakarā ar šodienas notikumiem. Un pat jaunietis Karlo un kāds puisis no Bindorfas tapešu fabrikas, kas beidzot bija pievienojusies savienībai «Mend-Mess», pabāza pa durvīm savu degunu.
— Labi, nerunā tik daudz! — viņi uzsauca, draudzīgi iegrūzdami man dunku sānos. — Iekod tikai savu pjāpu sievas mēli zobos attiecībā uz turpmāko!
Un darbnīcā visi kā viens sāka dziedāt Mika dziesmiņu:
Stobros un lodēs cietās, Dārgajās rotaļlietās, Visur un visās vietās Mūsu zīmogs ir.
Tēvu tulznas un bažas, Postu, trūkumu, važas Lietas atriebs jums pašas, Tās ir strādnieku darbs.
Dzims Dolārs.
Uzrakstīts 1923.—1924. gada novembri- janvari Petrogradā. Pārstrādāts 1954. gada jūlijā-augustā Ķratovā.
KA ES RAKSTĪJU «MESS-MEND»
I
I. Atklāju rakstīšanas noslēpumu
Kad «Mess-Mend» sāka 1924. gadā iznākt katru nedēju ar turpinājumiem, neviens nezināja tā autoru. Daudzi domāja, ka aiz Dzima Dolara vārda slēpjas tas vai cits padomju rakstnieks vai rakstnieku grupa. Minēja Alekseju Tolstoju, Erenburgu, toreizējos jaunos ļe- ņingradiešus Sloņimski, Ņikitinu. Kad kāds minēja arī manu vārdu, atskanēja balsis: «Vai nu Šaginjana rakstīs tik muļķīgu gabalu kā «Mess-Mend»!» — vai: «Vai tad. Šaginjana var uzrakstīt kaut ko tik jautru kā «Mess-Mend!» Es toreiz rakstīju avīzēs nopietnus rakstus un rediģēju Balzaku un Kolinzu … Un mani uzskatīja par garlaicīgu un solidu rakstnieci. Lai arī cik žēl bija atklāt pseidonimu, tomēr nācās to darīt. Speciālā grāmatiņā, ko izdeva «Kinoprese» sakarā ar «Mess-Alend» parādīšanos uz ekrana, es toreiz rakstīju:
«Vai nu tas ir muļķīgs vai jautrs, varbūt kā viens, tā otrs, varbūt piedevām vēl kas cits, bet «Mess-Mend» esmu izgudrojusi, izdomājusi un uzrakstījusi tikai es, un neviena cita dzīva dvēsele, izņemot mani, nav ierakstījusi neviena vārda un nav ne mazākā mērā piedalījusies tā sacerēšanā, ja neskaita trīs personas:
1. Manu meitu Mireli.
2. Manu māsu Linu.
3. Manu viru Džimu.
Viņu piedalīšanās izpaudās tādā veidā.
Mana meita Mirele (toreiz piecus gadus veca) pieprasīja, lai grāmatā noteikti būtu mācīts suns.
Tāpēc — Bjutija.
Māsa Lina, satraukta par skota Biska likteni, lūdza atstāt viņu dzīvu.
Tāpēc — Biska izglābšanās.
Mans vīrs Džims, liels patriots un Džima Dolara krusttēvs, bija sašutis: vai tiešām grāmatā nebūs neviena armēņa?
Es atbildēju: «Izvirzi kandidaturu!»
Viņš izvirzīja: «Setto no Diarberkiras.»
Tāpēc — Setto no Diarberkiras.
Ar šiem trim gadījumiem tad arī izbeidzās svešas ietekmes, sacerot «Mess-Mend».
2. Viss sākās ar Jejisejeva mēbelēm, lauru lapām un rakstu «Pravdā»
1923. gada rudenī mūsu zemi vēl nospieda posts un bads. Toreiz grupa rakstnieku dzīvoja Petrogradā, «Mākslas nama» kopmītnē — greznā savrupmājā, ko pirms revolūcijas bija apdzīvojuši bagāti tirgoņi Jejise- jevi. Mēs saņēmām niecīgas pārtikas devas. Mēneša beigās tās izsīka un palika vienīgi lauru lapas.
Ir tāda paruna: «Lauri neļauj mierīgi gulēt.» Mēs to pārveidojām kara komunisma garā: «Lauru zupa neļauj mierīgi gulēt.»
Tajā dienā, par kuru es rakstu, mums bija lauru zupa. Zem šķīvja atradās «Pravda». Atstūmusi zupas šķīvi, es pamanīju interesantu feļetonu par to, ka mums, padomju cilvēkiem, nepieciešams radīt jaunatnei savu piedzīvojumu literaturu un savu «sarkano Pinkertonu». Tādu, kas audzinātu, aicinātu uz gaišu nākotni, palīdzētu cīnīties pret fašismu un celt sociālismu…
Bet naktī uznāca ar lauru zupu saistītais bezmiegs. No Jūras ielas istabā ieplūda gaisma, šaudījās automašīnu prožektoru stari. Šķita, ka lietas kustētos. Visapkārt manai gultai blīvējās greznas mēbeles no tirgoņu
Jejisejevu buduārā. Te bija: aizsegi, rokoko pulksteņi, atzveltnes krēsli ar ozolkoka pērtiķlšu figūriņām stūros, ar gobelenu pārvilkts dlvaniņš.
Es sāku uz tām skatīties. Cik daudz strādniekiem vajadzēja pie šim lietām strādāt, lai tirgoņi Jeļisejevi varētu tās mierīgi lietot! Bet varēja taču tās izgatavot ar trikiem, lai tās radītu saviem īpašniekiem nepatiku un palīdzētu strādniekiem cīnīties. Lai atslēgas atvērtos, tikai vienreiz piespiežot, spoguļi — nofotografētu un glabātu aiz sevis uzņēmumus, sienas — noklausītos, slēptu sevī ejas un slēptuves, atvērtos un aizvērtos…
Pusmiegā viltīgās, izskolotās un apbruņotās lietas mani apstāja, izkārtojās ierindā, devās gājienā — un jau pavisam aizmigusi es ieraudzīju lielu, bārdainu seju, zilas acis, taisnas, kuplas uzacis, pīpīti zobos — strādnieku Miku Tingsmeistaru, lielo meistaru un lietu pavēlnieku. No rīta gultā es turpināju domāt. Radās melodija kopā ar dziesmiņu:
Veidojam jūs bez vainas, Vēlam jums līgavaiņus, Daiļas jūs tā kā dainas — Strādnieku lolojums.
Kāpēc gan no tā neiztaisīt «sarkano Pinkertonu»?
Tema: strādnieks var uzveikt kapitalu ar slepenas varas palīdzību, liekot- brīnišķīgā veidā darboties paša gatavotajām lietām. Citiem vārdiem •— ražošanas spēku attīstība sagrauj ražošanas attiecības.
Saturs: rodas no jaunā, ar lietām saistīta trika nebeidzamajām iespējām.
3. Kādas bija atsauksmes par manu ideju
Daži cilvēki, kas tai brīdī gadījās man tuvumā, iz- kritizēja visu smalkās druskās.
«Bijušais» cilvēks dzēlīgi teica:
— Vai tad jūs nezināt, ka pie mums literatūras kurss mainās kā kinoseanss otrdienās, ceturtdienās un piektdienās? Kamēr jūs uzrakstīsiet Pinkertonu, ievaja- dzēsies sarkanās daiļstatistikas vai sarkanā daiļvēstul- nieka.
Piesardzīgais cilvēks piebilda:
— Tas ir naivi — rakstīt «oriģinālu» un cerēt, ka pret tevi izturēsies kā pret tulkotāju. Kādas jums ir izredzes?
Mēļotājs ierosināja:
— Aprunājies ar Gēti.
Es paņēmu no plaukta sējumiņu, atšķīru un izlasīju: «Und da ist auch noch etwas Rundes…» («Ari tur ir kaut kas apaļš …») — no dziesmiņas par Kristelu.
Mēļotājs samierinoši paziņoja:
— Tev atliek uzrakstīt Pinkertonu ar statistiku un vēstulnieku pielikumā, paziņot, ka tas ir ārzemnieks, un nosaukt par Dolāru.
4. Materiali romanam-pasakai