Es sēdos rakstīt.
Man nebija ne plāna, ne nosaukuma, ne fabulas, ne darbojošos personu, ne mazākā priekšstata par to, kāds saturs būs pirmajai daļai; itin nekā, izņemot Miku Tingsmeistaru un viņa dziesmiņu.
Bet mēs dzīvojām neparasti interesantā laikā — pirmo revolūcijas gadu dižajā laikā. Mūsu piemērs saasināja visā pasaulē divus galējus polus-nometnes. Vēsts par Oktobra apvērsumu un par pirmo sociālismā zemi nokļuva līdz visattālākajām mūsu planētas vietām, sadalot cilvēci divās nometnēs. Dižais aicinājums «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» lika pukstēt miljoniem strādnieku siržu vienotā taktī. Bet tas arī izraisīja zvērisku naidu vecās pasaules saimniekos, ap- spiedējos un kaoitalistos, un vienoja tos. Imperiālismu aizstāvēt cēlās fašisms. Vispirms tas bija italisks: par pirmo fašisma un tā barveža Musolini balstu kļuva Itālijā. Par visu to mums katru dienu stāstīja avīzes — un skaidrs, ka iespaidi no apkārtējiem faktiem un notikumiem kļuva par manas pasakas galveno materialu.
Rakstīju es neparastā uzbudinājumā: man pašai gribējās ātrāk uzzināt, kas būs tālāk. Man aiz muguras stāvēja mājinieki. Viņiem bija nejauks paradums pareģot, kas notiks tālāk. Es par spīti un aiz patmīlības tūliņ izdomāju gluži otrādi. Tādējādi intriga visu laiku izslīdēja no lasītāju minējumiem kā noziedznieks no slepenpolicista, un es sazīmēju savu «nelaiķi Jeremiju» «Ilinoisas štata ģenerālprokurorā» gluži pēdēja minūtē,
pašai sev negaidot, it kā es būtu uzlēkusi uz kāda ejoša vilciena kāpnītēm, kurš dodas ne tai virzienā, kurp man vajag.
Noslēpumainais Gregorio Čice — protams, itālietis, kā toreizējie fašisti, — iznāca neparastas tumsas apņemts. Vakaros man no viņa bija bail; kādam arvien vajadzēja sēdēt man blakus un, ja uz grīdas nokrita grāmata vai spalvaskāts, es šausmās nodrebēju. Mana māsa sūdzējās, ka naktīs rādoties lietuvēns. Bet visšausmīgākais bija tas, ka es absolūti nezināju, kādā veidā tieši Gregorio Ciče ir šausmīgs un kā izskaidrot viņa īpašības. Aiz nezināšanas es arvien tālāk un tālāk atvirzīju atrisinājumu. Kad tas pienāca gluži klāt, es tā izbijos, ka gandriz devu iespēju Giegorio Cičem izbēgt no atmaksas. Mana meita Mirela ilgi nevarēja man to piedot un negribēja pastaigāties pa Ķieģeļu ielu, jo tajā bija nepabeigts nams un Ciče varēja būt tajā paslēpies.
Toreizējās Polijas panu valdība bija asi naidīga pret padomju tautu, un misis Vesone, Padomju Krievijas ienaidnieks, man bija poliete. Manas simpātijās un antipātijās, tāpat kā atsevišķi notikumi, virknējās un bija atkarīgi no iā, kas notika mums apkārt.
Varbūt lasītājs brīnīsies par to, kā Dzims Dolārs apraksta Petrogradu 23. gadā. Protams, pilsēta nebija un nevarēja būt tāda, un brīnišķīgās laboratorijas, Aeroelektrostacija un eksperimentālās rūpnīcas — autora fantazijas auglis.
Bet es nolēmu aprakstīt mūsu zemi tādu, kāda tā, man šķita, būs tālā nākotnē — gaiša, visvarenas tech- nikas un dižu atklājumu zeme, kur uzvarēts bads, klimats, slimības. 5o utopisko elementu vajadzēja ieturēt, pirmkārt, pasakas toņos, otrkārt, tādā brīnumainā veidā, kādā tas varēja izskatīties, raugoties ar manis izdomātā amerikaņu autora acīm.
Cik tā man bija liela laime rakstīt «Mess-Mend»!
5. Nelaimīgā mīlestība izgaisa līdz ar smiekliem
Katru nedēlu es uzrakstīju vienu turpinājumu. Biju nonākusi līdz Ilinoisas štatam. No manas spalvas izslīdēja miss Junona Milki, «jaunā piecdesmitgadīgā meitene», īsā teniskleitiņā un sarkanu parūku galvā. Es pamanīju, ka viņa mērkaķojas man pakaļ un padara
smieklīgas manas vissvētākās jūtas. Viņas stāsts melnrakstā iznāca izplūdis — ne no asarām, bet smiekliem. Es smējos tā, ka man sāka vēders sāpēt. Vecā aukle Vera Aleksejevna atnāca apslacīt mani ar svēto ūdeni. Ar vienu roku es smiedamās turēju vēderu, ar otru rakstīju. Bet, kad beidzu, atlaidos pret krēsla atzveltni, aiz noguruma nožāvājos un pamanīju, ka līdz ar smiekliem pagalam ir visa mīlestība, gluži kā verdošā ūdenī saplīsusi ola, un jāatzīst, ka tās pat nebija vairs nemaz.
6. No kurienes radās «Mess-Mend»?
No vārdnīcas. Kad bija vajadzīga parole, es pielaidu kaķi Pašku pie vārdnīcas. Mūsu kaķei patīk šķirt lapas. Paška uzreiz sagrāba piecas lapas, atšķīra, un es uzgāju vispirms «Mess», pēc tam «Mend».
Bet nozīme vispiemērotākā: labošana, remonts, kop- galds, maisījums, vārīt putru.
7. Džims Dolārs dodas pasaulē
Katru svētdienu pie manis sapulcējās draugi — rakstnieki un literatūras jaudis. Viņi klausījās «Mess- Mend» no viena turpinājuma līdz otram. Kad romāns bija galā, katrs izteica savas domas.
Apkopojot tās, iznāk šāds vērtējums:
«Velns zina, kas tas tāds ir. Rakstnieku savienība apvainosies. Ko teiks Jevgeņijs Zamjatins? Un, beidzot, var noorganizēt un uzrakstīt veselu sēriju tādu romānu, nodibināt savu izdevniecību un tikt uz zaja zara.» Mēs tūliņ iesniedzām lūgumu, ka gribam organizēt izdevniecību «Stāstnieku klubs», un mums tūliņ to atteica.
Pēc tam es paliku tikai divatā ar savu gara bērnu, kuru ikviens lasīja bez atelpas un es pati biju izlasījusi desmitām reižu, un visi, tai skaitā ari es, bija pilnīgā nesapratnē, kas tas ir.
Bet — aizritēja trīs mēneši. Cita manuskripta man nebija. Es sagrabināju naudu vislētākajam vilcienam «maksimka», ietinu manuskriptu avīzē, uzvilku par četriem miljardiem[7] pirkto šineli un braucu uz Maskavu.
Toreizējais Valsts izdevniecības direktors, vecās
Ļeņina gvardes boļševiks Nikolajs Leonidovičs Meščer- jakovs paņēma no manis manuskriptu, kāds tas bija. Sīkā rokrakstā aprakstītās lapiņas (mēs toreiz manuskriptus vēl nepārrakstījām uz mašīnas!) viņš paķēra līdz uz māju, uz viesnīcu «Metropole», vienā naktī izlasīja, izsauca mani otrā dienā uz Valsts izdevniecību un tūliņ noslēdza ar mani līgumu. Tika nolemts saglabāt pseidonimu «Džims Dolārs», un N. Meščerjakovs uzrakstīja romanam priekšvārdu, kas manu joku atbalstīja.
8. Dažus vārdus par romānu
«Mess-Mend» padomju lasītāji uzņēma labi. Tas tika pārtulkots vairākās valodās, nesaīsinātā veidā iespiests avīzē «Rote Fahne», nodrukāts Parizē armēņu demokrātu avīzē. Austrijā un Vācijā tas piedzīvoja vairākus izdevumus. No vācu strādnieku atsauksmēm vien iznāca vesela grāmatiņa. Jautādama sev, kāpēc šim pa jokam uzrakstītajam romanam tik laimīgs liktenis, atbildu.
Vispirms, tas nav haltūra. No pirmās līdz pēdējai lappusei «Mess-Mend» uzrakstīts tai drudžainajā pacilātībā, ko izraisa «fosfora degšana», citiem vārdiem — daiļrade. Daudzas nodaļas esmu pārstrādājusi desmitām reižu. Līdz šim laikam es" neieredzu pirmo izdevumu un uzskatu to par vāju, bet citādi tas nevarēja būt, tāpēc ka tie ir pirmie soļi, taustīšanās pa vēl neiemītu ceļu. Un, otrkārt, tas viss pilnīgi vērsts pret diviem galvenajiem mūsdienu ļaunumiem — pret karu un fašismu. Ir portreti, kas raugās, lai arī no kuras vietas skatītos, tieši jums virsū. Šīs grāmatas skatiens, man šķiet, raugās tagadnē.
Kur slēpjas «Mess-Mend» formas noslēpums?
Neaizmirsīsim, ka tā ir parodija. «Mess-Mend» pa- rodē Rietumeiropas dēku romana formu, parodē, bet ne atdarina to, kā kļūdaini domā daži kritiķi.
Bet daudzām grāmatām ir liktenis — sākties pa jokam un beigties nopietni, līdzīgi Pikvikam.
Izmantojot parastos Rietumeiropas detektivu romānu
štampus, es pavērsu to smaili pret mūsu gadsimta 20. gadu imperiālismā un fašisma graujošajiem spēkiem, bet visu pozitivo romantiku un šā darba laimīgo teik- smainību — lai cildinātu visu zemju un tautu strādnieku šķiras radošos spēkus.