— Bet kur tad Krafts? To vispirms vajag parādīt Kraftam.
— Krafts ir miris.
— Miris?
— Nelaimes gadījums ar automašīnu, — paskaidroja Artura pamāte.
Lepsiuss iekoda apakšlūpu zobos. Kaut kas jau gatavs pasprukt no mēles tika gudri saķerts aiz astes un iemests doktora klusējošās atmiņas dziļumos.
— Jā… — viņš teica. — Jūs esat izputināts, Artur.
— Viss, kas pieder man, — atrodas viņa rīcībā, — misis Morlendere metās starpā, — viss, izņemot, protams, izgudrojuma projektu, kas novēlēts svētajam mērķim. Esmu pārliecināta, ka Jeremija ir sastādījis šo testamentu Krievijā redzētā iespaidā. Viņš bija vērīgs cilvēks ar asu uztveri. Un varbūt tāpēc, ka viņš daudz ko redzēja, komunisti viņu nogalināja.
Viņa pateica to tik vienkārši un pārliecinoši, ka Artura domas uz mirkli pieņēma citu virzienu.
— Zvēru, ka es atriebšos slepkavām! — viņš iesaucās, neviļus ielikdams šajos vārdos visu, ko bija pārdzīvojis dažās pēdējās stundās. — Atriebšos —vai arī ne- atgriezīšos dzīvs, tāpat kā tēvs!
Lepsiuss dažus mirkļus skatījās uz viņu, tad paņēma platmali.
— No visas sirds, Artur, vēlu jums sekmes, — viņš lēnām teica.
Lepsiuss noskūpstīja atraitnei roku un devās uz durvīm, saglabādams sejā to pašu naivi sērīgo izteiksmi.
Bet uz kāpnēm viņa seja vienā mirklī pārmainījās. Pa trim pakāpieniem, kas veda uz degunu, uzskrēja lukturu uzraugs, ielūkojās zem briļļu stikliem un piegrūda tur aizdegtu sērkociņu. Lepsiusa acis dega kā ielas gāzes lukturi, kad viņš nomurmināja sev zem deguna:
— Vai nu es esmu muļķis un akls, vai arī tas nav Morlendera paraksts!
Viņš izgāja uz ielas, kur dažus soļus tālāk gaidīja
automašīna, bet te viņam nācās apstāties. Kāda melna, vāja roka saķēra viņa spieķi. Vecīga balss ierunājās:
— Massa Lepsius, massa Lepsius!
— Vai tā esi tu, Pollij? Ko tev vajag?
— Vai jūs esat liels kungs, massa Lepsius? Vai jums daudzi klausa?
— Kas noticis?
— Melnā Pollija jums saka: lieciet atvērt mistera Jeremijas zārku, lieciet to atvērt!
— Kas tev ienācis prātā, Pollij?
Bet nēģerietes vairs nebija. Lepsiuss apskatījās visapkārt, brīdi pagaidīja, tad aši iesēdās automašīnā, pavēlējis šoferim braukt uz hoteli «Patriciana».
Ceļā viņš ne par ko nedomāja. Doktora Lepsiusa likums: nekad nedomāt ne par ko īsajos atpūtas brīžos.
Piektā nodaļa HOTELIS «PATRICIANA»
Jāteic, ka «Patricianas» īpašniekam, bagātajam armēnim no Diarberkiras, vārdā Setto, piemīt tikai viena vājība: viņš nedzer, nesmēķē, nekrāpj sievu, bet nespēj pārvarēt remontēšanas kaislību. Droši vien Setto agrākie senči bijuši mūrnieki. Katru pavasari, kad no hoteļa aizbrauc ārzemnieki, Setto sāk visu remontēt no apakšas līdz augšai. Viņš pārpūlē mēbeles, apmet sienas, krāso, maina durvju pildiņus, alvo, skrāpē, tīra, triepj, izdaiļo. Tas ir kaut kas līdzīgs drudzim ar 40° temperaturu. Dariet ar viņu, ko gribat, bet viņš noteikti izdomās remontu, ko jutīs visa iela, likdams šķaudīt Ņujorkas suņiem.
Daudzi teiks, ka tas skan plebejiski un neatbilst viesnīcas nosaukumam. Viņiem taisnība. Bet diarberkirietis te nav vainīgs: viņš negribēja būt viesnīcas īpašnieks, negribēja to saukt par «Patricianu» un negribēja to iekārtot dižciltīgiem ļaudīm. Tas viss notika liktenīgā veidā. Kad Setto ar sievu, bērniem un lielu krājumu galdnieka rīku, kā arī ar armēņu izšuvumiem emigrēja no Diarberkiras uz Ameriku, tvaikonis uzskrēja uz peldošas mīnas un daudzi pasažieri noslīka. Starp nelaimīgajiem, kas kūlās pa ūdeni, bija kāds cilvēks ar epoletēm, kas bija tik smagas kā pakavi, tik spīdīgas kā saule un izrotātas ar zelta pozamentiem. Tās bija tik smagas, ka vilka viņu lejā, un viņš jau taisījās slīkt, kad pēkšņi pacēla acis un ieraudzīja veselu eskadriļu lielu, apaļu, dzeltenu ķirbju. Ķirbji peldēja, bet aiz tiem, it kā nekas nebūtu noticis, kājas pievilkuši, peldēja visi diarberkirieša ģimenes locekļi, mierīgi sarunādamies par laiku.
— Glābiet mani! — iesaucās slīcējs.
Setto vērīgi palūkojās sievā. Tā pamāja ar galvu un pateica armeniski:
— Izglāb cilvēku, un dievs tev to atdarīs divkārt.
— Tas ir labs procents, — Setto atbildēja un pasvieda syešajam pāris lielisku, tukšu ķirbju.
Svešais — kādas mazas valsts izbijušais prezidents, kuru tauta bija tikko kā padzinuši — ar pateicību saķēra ķirbjus un peldēja, tencinādams likteni. Tā viņi mētājās pa viļņiem trīs dienas, stiprinādamies ar pāris malkiem ruma un «Nestlē» miltu maisījumu, kas glabājās skārda kārbā diarberkirietim uz krūtīm. Šajās stundās, peldot pa jūru, nenoslīkušais tad arī apsolīja uzcelt Ņujorkā savam glābējam brīnišķīgu viesnīcu — tikai ar vienu noteikumu: tajā drīkstēs apmesties vienīgi ekskaraļi, eksministri un eksģeneraļi un par godu šai dižciltīgajai publikai viesnīca jānosauc par «Patricianu». Diarberkirietis bija ar mieru. Ceturtajā diennaktī viņus uzņēma kāds kuģis, un cik ļoti Setto bija pārsteigts, kad viņa ceļabiedrs savu solījumu turēja! Tādā veidā Setto no Diarberkiras kļuva par hoteļa «Patriciana» īpašnieku.
Viņš svēti pildīja noteikumu. Nevienam vienkāršam mirstīgajam, nevienam godīgam darba cilvēkam nebija tiesības apmesties viņa viesnīcā. Toties ikviens «bijušais» — izbēdzis prezidents vai gāzts princis, kura visa manta bija sudraba pozamenti, nemaz jau nerunājot par kaut kur sakautu armiju tīri operetiskiem karapulkiem, sakomplektētiem no daudziem atosiem, portosiem un aramisiem, kas vēlējās cīnīties kā algotņi, — tur varēja apmesties bez ierobežojumiem. Nelaimīgais diarberkirietis ieņēma no savas viesnīcas ļoti maz. Viņš piepelnījās ar dažāda veida tirdzniecības darījumiem. Bieži gadījās, ka dižciltīgie viesnīcas iemītnieki lūdza aizņemties naudu. Setto to pacieta un panesa bez kurnēšanas. Tikai reiz sieva dzirdēja no viņa dusmīgu vārdu: ienācis sievas istabā, viņš negaidīti noņēma no sienas svētā Sušanika bildi un apgrieza to ar seju pret sienu.
— Ko tu dari, nelaimīgais! — sieva iebrēcās.
— Lai viņi tur augšā pamācās bilances noslēgšanu un dubulto grāmatvedību, — Setto atbildēja. — Es gaidīju no dieva simtu pret piecdesmit, bet viņš liek man glābt dižciltīgos bēgjus nevis vienreiz, bet astoņdesmitčetr- tūkstoškārtīgi.
Un tā nu, pienākot pavasarim, šis pats Setto sadomāja aiz gara laika nodoties savai kaislībai un ķērās pie remonta. «Strādnieku savienība remontu veikšanai Ņujorkas pilsētā» saņēma no viņa steidzīgu pasūtījumu un tūliņ pat nosūtīja viņam veselu armiju kvalificētu mūrnieku, jumiķu, apmetēju, tapsētāju, ūdensvadu labotāju, kanalizatoru un skursteņslaucītāju.
Tikko viņi bija ķērušies pie darba, tā piebrauca automašīna un viesnīcniekam par trakām dusmām atveda uz «Patricianu» divus dižciltīgus viesus: ģenerāli Gibgeldu un vikontu de A^onmoransi.
Kā par spīti viņiem paredzētajās istabās notika remonts.
— Nekas, saimniek, — teica pavecāks atslēdznieks, kas laboja atslēgas apartamentos Nr. 2A-B, — nelauziet galvu. Lai viņi iekārtojas, bet es pabeigšu, viņiem klāt esot. Tur darba vislielākais stundai.
Un, kamēr dižciltīgie kungi sēdēja pie kopējā galda, atslēdznieks, kā solījies, ar visiem darba rīkiem devās uz beletažas apartamentiem ar savādo numerāciju 2A-B un veselu anfiladi lielu parādes istabu, kur bija absolūti visas ērtības, ieskaitot patstāvīgu starppilsētu telefona centrāli un pasta nodalu.