Aizcirtis aiz sevis durvis, atslēdznieks Vilings vispirms nolika groziņu ar darba rīkiem uz grīdas, bet pēc tam piebāza un aizpīpēja pīpīti gluži tāpat, kā to darīja Mikaels Tingsmeistars. Ievilcis pāris dūmu, viņš man par lielu izbrīnu nevis sāka remontēt, bet palēcās gaisā. Pēc tam apstājās un klausījās — ne skaņas. Tad Vilings izdarīja vēl vienu pirueti, piespiezdams ar papēžiem kaut kādā mums neredzamā punktā, un tūlīt pat kvadrātveidīgs parketa gabals viņam zem kājām sašūpojās, pacēlās un nostājās uz vienas malas šķērsām istabai, atvērdams melnu caurumu.
— Mend-Mess! — atslēdznieks čukstēja, noliecies pie cauruma.
— Mess-Mend! — tūlīt no turienes atskanēja, un caurumā parādījās ūdensvadu labotāja Van-Gopa galva. — Vai tu tas esi, Viling? Es te laboju ūdensvadus. Bet ko tu dari?
— Savedu kārtībā atslēgas. Saki, lūdzu, Van-Gop, — vai tev tur lejā uz visām lietām ir Mika-Burvja zīme?
— Gandrīz uz visām, Viling. Tikai Bindorfas tapešu fabrika paķērusi mūs uz muļķa. Tās puiši vēl nav iestājušies mūsu savienībā, viņu lietas vēl nav ar mūsējām saskaņotas. Tīri vai dusmas — te aiz tapetēm ar mūsu zīmi apzīmētas durvis ved tieši uz krievu kņaza augšējo numuru, bet tapetes neklausa.
— Vajadzētu izdarīt uz Bindorfu spiedienu. Brīdini Miku Tingsmeistaru. Un pielūko, Van-Gop, nenāc ārā no ūdensvada līdz rītam. Droši vien būs interesanti raidījumi.
Pēc visa tā Vilings aiztaisīja parketu ciet un, jautri svilpodams, ņēmās aplūkot atslēgas. Viņš to darīja augstākā mērā dīvaini. Viņš ņēma lupu un — uzmanīgi apskatīja caur to atslēgu ietvarus, slēdzeņu galviņas, durvju, kumodu, skapju apkalumus un katru reizi apmierināti pamāja ar galvu. Ieskatījies ar viņu kopā, es redzu lupā tikai divus kā infuzorijas mikroskopiski sīkus burtiņus, kas atrodas viens otrā:
Un vairāk nekā.
Beidzis apskati, Vilings cieši noslēdza vienas no durvīm, piegāja pie tām un, slēdzeni neizņēmis, pārvilka ar nagu pār kādu neredzamu svītriņu. Durvis tūlīt klusu atvērās, lai gan slēdzene joprojām atradās atslēgas caurumā.
— Mend-Mess! — kāds no sienas skaji uzsauca.
— Mess-Mend! — Vilings steigšus atbildēja.
Siena pašķīrās, un ar mēbejdrānas gabalu rokā istabā
ienāca tapsētājs. Seja viņam bija satraukta.
— Viling, izziņo tūlīt pa visu līniju! Tur kaut kas gatavojas. Nupat ar ātrvilcienu no Sanfrancisko atbrauca eksprezidents No-Homs. No dokiem zvanīja, ka tiekot gaidīts lords Hardstons. Tas nav tik vienkārši. Es domāju, mums laiks beigt labošanu, te viss līdz pēdējam kārtībā.
— Van-Gops runāja par tapetēm …
— Jā, tas mums traucē dzirdēt, kas notiek krieva un viņam blakus esošajā numurā. Nu, bet tā nav liela nelaime. Noliec, draugs, sargus un lasies no šejienes prom, cik ātri vari.
Abi tūliņ iegāja sienā un bez trokšņa nokjuva telefonistes miss Toteres istabā. Viņi sasveicinājās ar telefonisti tādiem pašiem dīvainiem vārdiem, bet pēc tam iznāca ārā pa sānu durvīm un nokjuva tieši uz trokšņainās ielas.
Pa to laiku ģenerālis Gibgelds un vikonts de Mon- moransi, laimīgi pabeiguši garo pusdienu maltīti un iedzēruši, kā nākas, aizsmēķēja un, klusu sarunādamies, devās uz savām istabām, uz kopējiem apartamentiem Nr. 2A-B.
Sestā nodaļa SĒDE, KO VADA CILVĒKS, KAS NAV KLĀT
Ģenerālis Gibgelds iegāja istabā pirmais. Viņš nepacietīgi pāris reižu pārstaigāja istabu no viena gala līdz otram, kamēr vikonts ar pūlēm ieslīga atzveltnī. Pēc tam ģenerālis piegāja pie durvīm, paskatījās koridorā, aizslēdza durvis un uzrunāja vikontu:
— Vai jūs varat īsos vārdos pateikt: kā ir ar mūsu lietām?
— Neko vairāk kā jūs, ģeneral, — nogurušā balsī atbildēja Monmoransi. — Es, kā jūs zināt, neieredzu nekādu ideoloģiju. Man krīt uz nerviem mūsu patrona
Kreslinga prātojumi. Ja nebūtu dolāru, mārciņu un franku, ar kuriem viņš tos pavada …
— Velti, vikont…
— Netriciniet tik stipri grīdu — atzveltnis trīc līdz un ietekmē manu mugurkaulu, — pārmetošā balsī teica francūzis.
— Velti, vikont, jūs negribat uzklausīt Džeka Kreslinga teorijas. Tā ir vispiemērotākā teorija šai chaosa un anarchijas pasaulē, par kādu kļūst mūsu planēta.
— Pietiek, ka viņš mums dod naudu un gatavojas mūs atkal iecelt par mūsu valstu vadītājiem. Es to pilnīgi atbalstu, ka valdniekus ieceļ no augšas, — augstākā vara, kā saka baznīca, ir no dieva. Un, ja viņam visur izdosies iecelt valdības, kas atbilst dieva gribai, un šīs valdības turēsies …
— … ar dzelzs dūri! — ģenerālis pārtrauca, tresēm nočaukstot.
— … tad Kreslingam būs varens balsts pret šiem riebīgajiem cilvēkiem, kurus sauc par komunistiem.
— Tss! — ģenerālis iešņācās.
Pie durvīm kāds klauvēja. Sulainis ienesa uz paplātes krievu augstmaņa kņaza Teofana Ivanoviča Obolonkina vizitkarti. Kņazs jau trešo gadu dzīvoja Ņujorkā, aizņemdams otrajā stāvā 40. istabu, un visus rēķinus, kas viņam pienāca, sūtīja uz Parizi krievu emigrantu valdības galvam, kurš uzturēja savu «galmu» un «diplomātiskos pārstāvjus». Ļaunas mēles tomēr melsa, ka arī Berlinē, Romā, Madridē un Londonā esot Krievijas troņa valdošās dinastijas un ka diplomātiskajam korpusam esot tendence skaita ziņā pastāvīgi pieaugt, bet tas jau attiecas uz statistiku un ne vairs uz beletristiku.
Ģenerālis paskatījās uz vizitkarti un piekrītoši pamāja sulainim. Durvis atkal atvērās, un šoreiz istabā sāniski ielīda mazs večukiņš ar monokli acī, sarkanu degunu un drebelīgām kājelēm, kuras locītavās mocīja podagra.
— Saņemiet manas visdziļākās cieņas apliecinājumus, Gibgeld! Labvakar, vikont! Apsveicu ar atbraukšanu. Ļoti, ļoti priecājos. Avīzes, ziniet, kļuvušas tik juceklīgas. Sajaukušas viņa augstības visas Tulas guberņas patvaldnieka Maurikija Joanoviča vārda dienu ar ģenera[a Vrangeļa glābšanās dienu uz sauszemes un uz ūdeņiem, un tādēļ man iznāca aizkavēties: no paša rīta pieņēmu deputacijas.
— Kā? — izklaidīgi pārvaicāja ģenerālis. — Mauri- kijs? Ā, jā, jā, Tulas guberņa! Tas ir pretendents no tautas separatistu grupas, kura pazīstama ar vārdu «Krievija un patvāris». Zinu, zinu. Apsēdieties, kņaz, jūs neesat nemaz aizkavējies. Mēs vēl kādu gaidām …
— Starp citu, — vikonts valstīja pa muti vārdus,
— mīļais Obolonkin, vai jūsu kaimiņš pirms prombraukšanas nav nodevis jums kādus rīkojumus?
— Jūs runājat par sinjoru Gregorio Čiči? Nē, viņš tikai paziņoja, ka vajadzīgajā brīdī noteikti'būšot klāt. — Ar šiem vārdiem Teofans Ivanovičs pasniedzās uz galdiņa pusi, kur ģenerālim atradās Havanas cigāri.
— Jocīgs cilvēks šis Ciče! — klusinātā balsī ierunājās vikonts. — Aizbrauc un atbrauc kā burvis, nereizi nepalaizdams garām svarīgu brīdi. Nevienam nedod norēķinus, tin ap pirkstu Kreslingu un ikvienu no mums, kā vien tīk.
— Viņš ir liels hipnotizētājs, — ģenerālis piezīmēja,
— viņš Kreslingain nepieciešams.
— Jā-ā, spēcīgs cilvēks. Attiecībā uz dāmām — varat būt pārliecināts, es sekoju — neparasti spēcīgs un pilnīgi neitrāls, — iejaucās kņazs Teofans, — ne tā kā baņķieris Vestinhauzs. Tas jūsu prombūtnē … jūs tomēr neuzminēsiet'
— Ko izdarījis Vestinhauzs? — vikonts vaicāja.
Taču Teofanam lvanovičam nebija lemts izteikties.
Durvis atkal atvērās, ielaizdamas šoreiz istabā doktoru Lepsiusu.