Visu šo laiku viņš bija un palika stalkers. Nedomādams, neapzinādamies, pat neiegaumēdams viņš fiksēja it kā ar muguras smadzenēm, ka pa kreisi drošā attālumā uz vecu dēļu kaudzes stāv «jautrais spoks», mie rīgs, paguris, — un nospļauties par to; bet no labās puses uzpūš dīvains vējiņš, un pēc pāris soļiem atklājas «odu kaupre», gluda kā spogulis, ar daudziem stariem, gluži kā jūraszvaigzne, — tālu, tātad nav bīstama, bet tās centrā ir putns, saplacināts kā ēna, rets gadījums, putni virs Zonas gandrīz nemaz nelido; blakus taciņai nomesti divi «mānekļi», kā redzams, Maitu Ērglis tos nosviedis atpakaļceļā — bailes bijušas stiprākas par alkatību … Redriks visu to redzēja un iegaumēja, un atlika salīkušajam Artūra stāvam kaut soli novirzīties no pareizā virziena, kad Redrika mute jau pati vērās va|ā un aizsmacis brīdinošs sauciens pats no sevis izskrēja no rikles. Jūs mani esat pārvērtuši par mašīnu, viņš domāja… Akmens bluķi un šķembas karjera malā arvien vairāk tuvojās, bija jau saskatāmi rūsas fantastiskie zīmējumi uz ekskavatora kabīnes sarkanā jumta.
Tu esi muļķis, Bārbridž, Redriks domāja. Lai arī viltīgs, tomēr muļķis. Kā tu varēji man noticēt? Tu taču mani pazīsti no bērna kājas, tev vajadzētu mani pazīt labak, nekā es pats sevi pazīstu. Vecs esi kļuvis, Bārbridž. Vecs un dumjš. Nav ko teikt — visu mūžu viņam, Redrikam, bijusi darīšana ar stulbeņiem… Un tad viņš iedomājās, kā Maitu Ērglim izstiepjas ģīmis, kad tas uzzina, ka Artūrs, Arčijs, skaistulis, dārgumiņš… ka Zonā viņam, Maitu Ērglim, pēc jaunām kājām kopā ar Rudo devies nevis kaut kāds nederīgs smurgulis, bet paša mīļotais dēls, lepnums, visa dzīve… Un, iedomājies šādu Bārbridža ģīmi, Redriks skaļi iesmējās; kad Artūrs izbijies atskatījās uz viņu, viņš joprojām skaļi rēca un pameta tam ar roku: marš, uz priekšu! Un atkal apziņā kā ekrānā slīdēja un pavīdēja ģīmji… Vajadzēja pārmainīt visu. Nevis vienu un arī ne divas dzīves, ne tikai vienu vai divus likteņus — katru skrūvīti vajadzēja mainīt šajā nelietīgajā, smirdošajā pasaulē.
Artūrs apstājās pie stāvas nobrauktuves, kas veda lejā karjerā, apstājās un sastinga, kaklu izstiepis, nekustigi blenzdams vienā punktā tālu apakšā. Redriks piegāja pie karjera malas un apstājās blakus Artūram, taču neskatījās tur, no kurienes Artūrs nevarēja atraut acis.
Tieši pie viņu kājām sākās ceļš, kas veda karjera dziļumā, pirms daudziem gadiem to bija iebraukušas traktoru kāpurķēdes un kravas automašīnu riteņi. Labajā pusē pacēlās balta, karstumā sasprēgājusi nogāze, bet pa kreisi tā bija daļēji nogruvusi, un tur starp akmeņiem un šķembu kaudzēm, slīpi sagāzies, stāvēja ekskavators, tā kauss bija nolaists un bezspēcīgi atdūries ceļa malā. Un, kā jau bija gaidāms, nekā vairāk uz ceļa neredzēja, bet līdzās kausam no raupjiem akmens izciļņiem nogāzes malā nokārās melnas sagriezušās lāstekas, līdzīgas resnām svecēm, un daudz līdzīgu melnu plankumu bija saskatāms putekļos, it kā tur būtu izšļakstīts bitumens. Tas bija viss, kas no viņiem palicis pāri — nevar pat pateikt, cik viņu tur bijis. Varbūt katrs traips — tā ir viena cilvēka dzīvība, Maitu Ērgļa viena vēlēšanās. Tur tā viena nozīmē, ka Maitu Ērglis sveiks un vesels atgriezies no septītā korpusa pagraba, bet tā tur, nedaudz tālāk, — Maitu Ērglis bez traucējumiem ir izvilcis no Zonas «dzīvo magnētu». Tur tā lāsteka nozīmē karalisko Dinu Bār- bridžu, kas nav līdzīga ne tēvam, ne mātei, un tas traips — skaistulis Artūrs Bārbridžs, ģimenes lepnums, kas arī nav līdzīgs ne tēvam, ne mātei…
— Esam galāl — eksaltēti nogārdza Artūrs. — Mister Suhart, esam tomēr atnākuši, vai ne?
Viņš Iesmējās laimīgiem smiekliem, notupās un ar abām dūrēm no visa spēka sāka dauzīt pa zemi. Salipušās matu lēkšķes smieklīgi, nejēdzīgi kratījās, un izkaltušo netīrumu driskas šķīda uz visām pusēm. Un tikai tad Redriks pacēla acis un paskatījās uz lodi. Uzmanīgi. Ar bažām. Ar slēptām bailēm, ka tā izrādīsies citāda, nekā gaidīts, — radīs sarūgtinājumu, bažas, sagraus ilūzijas, noraus viņu no debesim, kurās bija izdevies uzrāpties ar tādām grūtībām, gandrīz vai nosmokot netīrumos un mēslos…
Lode nebija zelta, drīzāk gan vara, iesarkanā krāsā, pilnīgi gluda un blāvi atvizēja saulē. Tā gulēja zem karjera tālākās sienas, omulīgi ieslīdējusi starp nosēdušos iežu kaudzēm, un pat no šejienes bija redzams, cik tā masīva un cik dziļi iespiedusies savā dusas vietā.
l.odē nebija nekā tāda, kas izraisītu sarūgtinājumu vai raditu šaubas, taču nebija arī nekā cerīga. Nez kāpēc tūlīt radās doma, ka tai droši vien ir tukšs vidus un tai noteikti jābūt ļoti karstai, saulē nokaitētai. Tā noteikti neizstaroja gaismu, noteikti nespēja uzlidot gaisā un aplidot dažādus līčločus, kā vēstīja leģendas par Zelta lodi. Tā gulēja tai vietā, kur bija nokritusi. Varbūt izslīdējusi no kādas milzīgas kabatas vai nomaldījusies, aizripojusi nezināmu milžu spēles laikā, — lode nebija šeit novietota, tā bija mētājusies apkārt gluži tāpat kā visi šie «mānekļi», «aproces», «baterijas» un citi atkritumi, kas šeit palikuši pēc citplanētiešu Apmeklējuma.
Tomēr lodē bija kaut kas pievilcīgs, un, jo ilgāk Redriks blenza uz to, jo skaidrāk saprata, ka ir patīkami uz to skatīties, ka gribas pieiet tai klāt, pieskarties un paglaudīt; nez no kurienes uzpeldēja doma, ka labi būtu apsēsties tai blakus, bet vēl labāk atspiesties ar muguru pret to un aizvērtām acīm padomāt, atcerēties vai varbūt tāpat vienkārši pasnaust.,.
Artūrs pielēca kājās, steidzīgi attaisīja vajā savas ādas jakas rāvējslēdžus, norāva jaku un atvēzējies nometa to zemē pie kājām, saceldams ballu putekļu mākoni. Viņš kaut ko klaigāja, vaikstijās un vicināja rokas, pēc tam salika tās aiz muguras un dejas solī, ar kājām veidodams sarežģītas figūras, palēkdamies devās pa nogāzi lejup. Uz Redriku viņš vairs neskatījās, Redriku viņš bija aizmirsis, viņš bija aizmirsis visu — Artūrs gāja piepildīt savu vēlēšanos, sarkstoša koledžas audzēkņa mazo slepeno vēlēšanos, puišelis, kurš nekad mūžā nebija redzējis nekādu naudu, vienīgi tā saucamo kabatas- naudu, pienapuika, kurš tika nežēlīgi pērts, ja pēc atgriešanās mājās no viņa nāca kaut mazākā alkohola smaka, kurš tika audzināts par slavenu advokātu, bet tālākā nākotnē par ministru un vēl tālākā perspektīvā — paši saprotat — par prezidentu… Redriks, piemiedzis spilgtajā saulē iekaisušās acis, klusēdams noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija vēss un mierīgs, viņš zināja, kas tagad notiks, un zināja, ka neskatīsies uz to, bet pagaidām vēl varēja skatīties, un Redriks to darīja, neizjuzdams neko sevišķu, varbūt vienīgi kaut kur dziļi, dziļi sirdi pēkšņi sakustējās kāds grauzējs, nemiera tārps sāka urdīties un urdīties.